Nelielo Portugāli raksturo apbrīnojama ainavas dažādība: dienvidos – smilšu pludmaļu kūrorti, rietumos – akmeņains okeāna krasts, vidienē – karsti korķa un olīvu koku pārtraukti līdzenumi, ziemeļos – zaļi kalni un varenas upes. Lai apzinātu Portugāles četras stihijas un pārliecinātos, ka šajā valstī nekad neaptrūksies apskates objektu un burvīgu pārsteigumu, ir vienkārši jādodas ceļā. Tā nu iesēžamies auto Lisabonā un dodamies ziemeļaustrumu virzienā. Liela daļa Portugāles ceļu ir par maksu, arī degviela nemaksā lēti, tāpēc rūpīgi sarēķinām izdevumus pirms ceļojuma sākšanas.
Koki džemperos un šallēs
Mūsu galamērķis ir Portugāles augstākais – Eštrelas – kalns, kas nepelnīti nav iekļauts Portugāles galveno tūrisma objektu sarakstā. Pa ceļam apskates vietu ir vesels lērums, un visām nepietiek laika. Vispirms piestājam Konstancijas pilsētiņā, kur mūsu auto gandrīz iesprūst kādā šaurā ieliņā. Šeit atklājas citāda Portugāle – zaļa, divu upju apskalota un tūristiem sveša. Nemainīgi sastopamas krāsainās mājiņas, kabatas formāta kafejnīcas un cilvēku laipnība. Pilsētiņa slavena ar to, ka mēdz applūst – uz daudzām ēkām redzamas ūdens līmeņa atzīmes pat otrā stāva logu augstumā. Konstancijā tiek rīkots interesants konkurss – par skaistāk aptamborēto koku –, tāpēc daudzi koki ietērpti džemperos un šallēs.
Pavisam netālu uz salas Težu upē slejas Almurolas pils. Šie vienpadsmit tornīši ne tikai izskatās noslēpumaini, bet tādi arī ir – pili XI gadsimtā būvējuši templiešu ordeņa bruņinieki, kas mituši daudzviet Portugālē. Sala izskatās tā, it kā būtu atdalījusies no krasta un ieslīdējusi upes vidū. Uz pili var tikt pa tiltu vai arī interesantāk – pamīšus brienot un peldot.
Kad ierodamies Fundaunas pilsētiņā, jau krēslo. Esam nolēmuši nakšņot teltī kalnu kempingā. Pat pēc slikti gulētas nakts studentu pilsētiņa Koviļana sajūsminātu ikvienu latvieti, jo ir izvietojusies kalnos (vidēji 650 metru virs jūras līmeņa) un aiz katra pagrieziena paveras elpu aizraujošs skats. Pēc portugāļu standartiem tā gan nav "nekas īpašs" – daudzviet sastopamā miniatūrā vecpilsēta ar neskaitāmiem pieturas punktiem bāru un kafejnīcu veidolā.
Beidzot nokļuvuši kalnos, strauji līkumojam augšup, gar 1000, 1200 un 1500 metru atzīmēm. Piestājam pie kādas reliģiskas oāzītes – klintī izcirsta Dievmātes altāra. Tā izrādās fantastiska vieta ar dzidru strautiņu un mazu, zaļu pļaviņu. Visapkārt uz mums noraugās kalnu bargās akmens sejas – šeit sastopamā akmens forma veido neparastus tēlus, kuros katrs var saskatīt, ko vēlas.
Zvaigznes kalna iemītnieki
Sasniedzot kalna virsotni jeb Torni (Torre) 1993 metru augstumā, kalna virsotnē ieraugām septiņus metrus augstu obelisku, ko XIX gadsimtā pavēlējis uzcelt karalis Žuans IV, lai Portugāles augstākā virsotne oficiāli sasniegtu apaļus 2000 metrus. Šeit atrodas arī tirdziņš ar lauku labumiem, kurā katrs pārdevējs piedāvā nogaršot kādu no šī apvidus tradicionālajiem apaļajiem sieriem.
Eštrelas kalns ir paradīze dabas, pārgājienu un aktīvās atpūtas mīļotājiem. Ziemas mēnešos kalna virsotne transformējas par Portugāles vienīgo slēpošanas kūrortu. Izrādās, sniega mēdz būt tik daudz, ka visaugstākos kalnu ceļus bīstamības dēļ slēdz. Sabrūk stereotips par Portugāli kā valsti, kas nepazīst sniegu.
No Eštrelas kalna nāk īpaša ganu suņu suga, kas nosaukta kalna vārdā. Šos kucēnus par 60 eiro pārdod ceļmalās, un pārdevēji piedāvā tos paglaudīt un paņemt rokās. Vēlme doties mājup ar kādu no šiem kucēniem garantēta! Uz tukšajiem kalnu ceļiem darbībā redzami daudzi pieauguši Eštrelas kalna īpatņi – suņi neliekas mierā, kamēr visas kazas nav dabūtas vienā ceļa pusē. Tāpēc šos suņus neesot labi turēt mājās ar bērniem – viņi tiecas sadzīt visus mazos vienā istabas stūrī.
No Portugāles kopumā nāk deviņas suņu sugas, to vidū – Portugāles ūdenssuns, kam starp pirkstiem ir nelielas pleznas. Slavenākais šīs sugas īpatnis ir ASV prezidenta Baraka Obamas mīlulis Bo.
Pilsēta, kuru var aprakstīt ar krītiņiem
Kad dodamies lejup, mūsu skatienam paveras pasakainas kalnu ciematu ainiņas, kas pat nav minētas tūrisma ceļvedī. kilometrs šajā apvidū liek aizkustinājumā apjaust, cik skaistā pasaulē dzīvojam. Šeit jāvelta ilgāks laiks it kā bezmērķīgai ceļošanai, jo tā var atklāt īstas pērles. Mēs nejauši uzejam kādu miniatūru ciematu, uz kuru pāri aizai ved virvju tilts. Šeit nav nevienas dzīvas dvēseles, tas atgādina pasakas filmēšanai ierīkotu kino ciematiņu.
Viena no Eštrelas dabas parka maģiskākajām vietām ir Piodaunas kalnu ciematiņš. Šeit gandrīz visas mājas būvētas no slānekļa plāksnītēm – ja gribētu, tās visas varētu aprakstīt ar krītiņiem. Piodaunā ļoti jūtams tas, ka vēl pirms dažām desmitgadēm šī vieta bija diezgan izolēta – to varēja sasniegt tikai ar zirgu vai pajūgu. Šeit arvien var redzēt, kā gados vecāki cilvēki iet uz avotu pēc ūdens un ģērbjas tradicionālos tērpos. Te saglabājusies tradīcija virs durvīm likt daudzus koka krustiņus pret lāstiem un ļaunu aci. Kā ķirsītis uz kūkas – Piodaunas centrā, it kā izrādoties tumšo akmens namiņu priekšā, paceļas zilibalta mauru arhitektūras baznīca.
Katra sērfotāja sapnis
Atpakaļceļā uz Lisabonu iebraucam piekrastes pilsētiņā Nazarē. Šī vieta, kas ir katra sērfotāja sapņu galamērķis, bieži redzama rekordlielu viļņu fotogrāfijās. Tāpēc pasaules labākie sērfotāji šeit katru gadu pavada vairākus mēnešus, mēģinot uzstādīt dažādus rekordus. Mums gan šoreiz nepaveicas redzēt lielos viļņus, taču varat ierakstīt vietnē YouTube "Nazare", lai saprastu, ka okeāns šo vietu mēdz pārvērst līdz nepazīšanai.
Nazare ir brīnumjauka vieta, kur sievietes tradicionāli valkā septiņus svārkus – kā galvenajā laukumā redzamās riekstu un suvenīru pārdevējas. Minu, ka iemesls varētu būt pilsētas vējainie laikapstākļi. Nazares pludmale ir trīs četras reizes platāka par Jūrmalas pludmali – vasarā tā ir piebāzta ar cilvēkiem un saulessargiem, taču ziemā tur nav ieteicams pastaigāties lielo viļņu dēļ. Ik gadu ūdens milži Portugāles krastos paņem vairākas cilvēku dzīvības, un pēdējā ziema šajā ziņā bijusi īpaši dramatiska.
Netālā Penišes pilsētiņa arī lepojas ar lieliem viļņiem. Šeit nonākam tieši sērfošanas pasaules čempionāta laikā, taču diemžēl esam nokavējuši sērfotāju iznācienu. Penišes iespaidīgākā un vēsturiski interesantākā ēka ir XVI gadsimtā celtais cietoksnis, kurā tika ierīkots arī fašistiskā diktatora Salazara politisko pretinieku cietums. Tie, kas nebīstas jūras slimības un putnu, no šejienes var doties uz netālo Berlengas salas dabas rezervātu.
Tumsā spīdošā Dievmāte
Dodoties dziļāk iekšzemē no Nazares, jūs sasniegsiet slavenāko Portugāles svētvietu Fatimu, uz kuru no visas valsts straumēm plūst svētceļnieki. Saskaņā ar leģendu šeit pirms 100 gadiem trim ganu bērniem vairākkārt parādījusies Jaunava Marija. Tagad Fatima ir Portugāles reliģiskā tūrisma centrs, kur pirmo reizi mūžā veikalā ieraugu tumsā spīdošu Dievmātes statuju. Uz Fatimu vērts doties, ja jums ir reliģiska vai sociāla interese, jo vēstures objektu šeit nav – pilsēta tika uzbūvēta uz minētā brīnuma pamatiem. Braucot pa valsts ceļiem, novērojam dzeltenās vestītēs tērpto svētceļnieku straumes. Mani pārsteidz cilvēku daudzums un vecuma amplitūda – uz Fatimu dodas gan gados vecāki ļaudis, gan jaunieši, kopā ap sešiem miljoniem gadā.
Jebkurš ceļojums uz Portugāli vienmēr liksies mazliet par īsu. Tas ir Portugāles lielākais paradokss – šī valsts liekas tik patīkama dzīvošanai, taču portugāļu imigranti jau gadu desmitiem pārplūdina citas Eiropas valstis. Bezdarbs un sarežģītā vēsture likusi Portugāles iedzīvotājiem pamest dzimteni, kas tikmēr uzņēmusi tūristu miljonus un imigrantus no bijušajām kolonijām.
Vairāk par Portugāles ceļojumu: http://unenanne.tumblr.com/Portugale