Portugāles dienvidos daba ir ļāvusies tik daudziem burvīgiem eksperimentiem, ka visu nemaz nav iespējams apskatīt. To vidū ir sālsūdens purvā izveidojušās salas, kurās sadzīvo brīnišķīga daba, neparasti dzīvnieki un ļoti īpaši cilvēki. Par laimi, salas vēl nav okupējuši tūristu pūļi, tāpēc to skaistumu un sociāli interesanto vidi var smelties tīrā veidā.
Liela daļa Algarves salu izveidojušās unikālā dabas veidojumā – savdabīgajā Ria Formosas sālsūdens purvā. Šajā dabas parkā var sastapt ne tikai neparastus augus, krabīšus un bruņurupučus, bet arī retas putnu sugas. Putnu vērošanas entuziastiem par prieku dabas parkā pieejami izbraucieni ar laivām. Iestājoties bēgumam, lagūnā sarodas jūras velšu mednieki, kurus neaizsargātais loms gaida smilšainajās sērēs.
Ria Formosas lagūnā atrodas piecas lielākas salas, taču, runājot ar vietējiem, var rasties iespaids, ka to ir vismaz divtik. Neļaujieties mulsumam, jo katrai salai ir vismaz divi nosaukumi – oficiālais un pašu salinieku dotais.
Ārpus uztveršanas zonas
Ceļojot pa Portugāles dienvidiem, katru dienu ar kuģīti dodamies uz kādu citu dienvidu piekrastes salu. Kuteris no Faru pilsētiņas, naski līkumojot cauri smilšu sēkļiem, pārvadā saujiņu tūristu uz Barretas jeb Neapdzīvoto salu.
Braucienā neredzējuši solītos flamingus, nonākam vietā, kam nav nekāda sakara ar Rietumeiropas dzīves ritmu, tviteri un 4G internetu. Plašajai pludmalei neredz ne gala, ne malas, un ceļotāju bariņš pamazām izšķīst, tas viss rada īstu neapdzīvotas salas ilūziju. Kad pamanu, ka pludmale ir pilna ar lieliem, perfektiem gliemežvākiem un citādiem brīnumiem, piemēram, mirušām medūzām, manī pamostas bērns – attopos, rāpojot uz ceļiem un lasot gliemežvākus līdzņemšanai.
Šeit iespējams baudīt pilnīgu vientulību, paejot vien dažus simtus metru pa pasakaino 10 kilometru garo pludmali. Kā norāda salas nosaukums, šeit neviens nedzīvo, tāpēc cenšamies nenokavēt pēdējo laivu uz sauszemi. Līdz ar pēdējo transportu tiek slēgts arī stilīgais, videi draudzīgais restorāns, kas darbojas ar saules baterijām. Mazliet brīnos, kā šāds bizness var izdzīvot vietā, kur ir tik maz cilvēku. Laikam atkal "pie vainas" ir portugāļiem iedzimtā restorānu kultūra – visi labprāt ēd ārpus mājas.
Beigās uzzinām, ka šeit tomēr kāds dzīvo – un tas nav Robinsons Krūzo. Lai arī tikai dažus mēnešus gadā, salas mieru traucē zvejnieks, kurš zvejo zivis šim restorānam.
Saulessargu hierarhija
Turpretī Taviras sala ir pat ļoti apdzīvota – tās 14 kilometru garā pludmale tiek uzskatīta par vienu no kārdinošākajām visā Algarvē, un tas nav gājis secen sauļoties gribošu tūristu ausīm. Uz salu jādodas ar kuģīti no tunču konservu metropoles Taviras pilsētiņas. Tieši Taviras salā jau dažus gadu desmitus darbojas tunču zvejošanas uzņēmums, kas apgādā Algarvi ar vienu no tās daudzajām delikatesēm.
Lai arī pludmale šeit ir tikpat izcila kā citās mūsu apmeklētajās salās, tā ir pilnāka. Patīkami pārsteidz tas, ka sala tomēr nav tūrisma izkropļota, tūristu klātbūtnei ir pat savi plusi – uz salas var baudīt lieliskus zivju restorānus, aktīvos sporta veidus un izbraucienus pa Ria Formosas lagūnu. Salas vidū ir hipijisks kempinga parks, kurā var apmesties, ja vēlaties uz brīdi sajusties kā salas iedzīvotāji. Vai arī palikt šeit uz dzīvi, kā ne viens vien iebraucējs jau ir izdarījis.
Pludmalē tieku ievadīta saulessargu hierarhijas pasaulē. Ja vēlies noīrēt saulessargu pirmajā rindā, cena ir divreiz augstāka nekā citās rindās; pēdējā rindā, vistālāk no ūdens, saulessarga īre maksā divus eiro. Bez saulessarga Portugāles pludmalēs vasarā atrasties ne tikai nav ieteicams, bet nav arī iespējams.
Patriotiskā pludmale
Kulatras sala, uz kuru reizi divās stundās kursē kuģītis no Oļaunas pilsētiņas, izrādās viena no interesantākajām vietām, kādu jebkad gadījies apmeklēt. Šeit dzīvo ap 1000 cilvēku, kuri par savām mājām sauc astoņus kilometrus garu pludmali. Pirmie iedzīvotāji salā apmetušies XIX gadsimtā, un vēl šodien salinieku galvenā nodarbošanās ir zvejniecība un ēdamo gliemežu vākšana.
Skatoties uz rotaļu mājiņām un smiltīs ieputinātajām piemājas kāpostu un puķu dobēm, gribot negribot ir jāsāk smaidīt. Uz salas, protams, nav ielu vai mašīnu, taču visur smiltīs izlikti gājēju celiņi. Kā it visur Portugālē, arī šeit uz katra stūra atrodams restorāns vai vismaz bārs. Ņemot vērā salas apdzīvotību un nelielo tūristu skaitu, jāsecina, ka katras kafejnīcas mērķauditorija varētu būt ap 50 cilvēkiem. Tomēr neviena no tām nav tukša – vietējie šeit pavada laiku savdabīgā, rietumeiropiešiem neraksturīgā meditācijā, spēlējot galda spēles vai vienkārši sarunājoties.
Svarīgākā diena kulatriešu vēsturē ir 1987. gada 19. jūlijs, kad visi salas iedzīvotāji vienbalsīgi nolēma boikotēt vēlēšanas, pieprasot labākus dzīves apstākļus. No šī brīža salinieku dzīvē sākās dažādi uzlabojumi: elektrība, veselības centrs un ātrās palīdzības laiva, ūdensapgāde, kanalizācija, kā arī savs futbola klubs un laukums. Salas ielas ieguva nosaukumus tikai 2011. gadā, un galvenā iela nosaukta par godu 19. jūlijam. Kulatrieši ir patriotiska tauta, ja jau simt gadu dzīvojuši kāpās bez elektrības un ūdens, kad rokas stiepiena attālumā ir Oļauna un citas pilsētiņas.
Smiltīs ieputinātā idille
Cementa celiņu smiltīs (jeb salas galveno ielu) nomaina koka celiņš kāpās, kas mūs aizved līdz... zilā karoga pludmalei! Kaut kas tāds laikam iespējams tikai Portugālē – abpus pludmales desmit saulessargu epicentram un plastmasas galdiņam, pie kura sēž glābējs, ir absolūti neskarta pludmale – medusmaize vientulību mīlošiem atpūtniekiem.
Salas apskates programmā obligāti jāiekļauj vietējo zvejnieku darba augļu nogaršošana. Pavisam necila izskata kafejnīca netālu no piestātnes pārsteidz ar gastronomiskās baudas sprādzienu. Nelielie gliemežvāki, kuriem varbūt pat nav nosaukuma latviešu valodā, ir nesalīdzināmi garšīgāki par Beļģijas tradicionālajām mīdijām, kas Portugālē faktiski subprodukts.
Ja skaudība par kulatriešu kāpu ikdienu neliek mieru, līdzīgu dzīvesveidu var mēģināt noķert, noīrējot mājiņu vai apmetoties kempingā netālajā Armonas salā. Šajā vasarnieku iecienītajā deviņus kilometrus garajā smilšu strēķī ir viss, sākot no krāšņiem dārziem cēlu muižu priekšā līdz pat smiltīs ieputinātiem graustiem. Šeit var izvēlēties – dzīt prom vientulību atpūtnieku pilnās pludmalēs, nodarboties ar aktīvajiem sporta veidiem vai klusākās vietās meklēt harmoniju ar dabu. Katrā ziņā jācenšas noķert kādu no vietējiem zvejniekiem, kas šeit ik dienu tirgo savu svaigi ķerto lomu.
Skaistākais saulriets pasaulē
Kaselas sala vēl līdz 2010. gadam bija pussala, ko ūdens nesen atdalījis no sauszemes, radot interesantu dabas veidojumu. No rītiem salu var sasniegt kājām, bet vakarā, paceļoties ūdens līmenim, jāizmanto kāda vietējo zvejnieku vadīta laiviņa. Portugāļi uzskata, ka šajā salā vērojams skaistākais saulriets Algarvē. Iespējams, tieši tāpēc otrs Kaselas nosaukums ir Mīlētāju sala.
Algarve ir Portugāles reģions, kurā visilgāk turpinājās arābu valdīšana, un blakus esošajā Kaselas Veļas ciematiņā vēl arvien var uziet šā laika pēdas. Šeit būvēm jāatbilst noteiktiem nacionālā parka apbūves izmēra un augstuma standartiem. Izņēmums ir ASV senatora un prezidenta amata kandidāta Džona Makeina māja, kas lepni slejas tieši kāpās ar fasādi pret salu un absolūti neiederas ainavā.
Arī šajā pludmalē ir patīkams tukšums pat sezonas vidū, un smiltīs var atrast interesantus objektus. Atkāpjoties aiz kāpām, uzsilušajā sālsūdens purvā salasām gliemežvākus, ko vēlāk pagatavojam vakariņās. Lai arī process ir ļoti jautrs un rezultāts – negaidīti labs, neiesaku to darīt bez zinoša vietējā klātbūtnes.
Kas ir salu pievilcības noslēpums? To apaļā bezgalība, sauszemi no malas vērojošā augstprātība vai savas pilnības apzināšanās? Portugāles dienvidos var meklēt un atrast salu burvības noslēpuma atslēgu – katra no tām ir unikāla mikropasaule ar saviem dzīves noteikumiem, un sauszemei gar to nav nekādas daļas.