Vai bite, ods, tauriņš ir gaidīts ciemiņš vai tomēr nelūgts viesis? Dabā visas sugas ir vienlīdz svarīgas, stāsta a/s Latvijas valsts meži vides plānošanas speciālists biologs Mārtiņš Kalniņš, kurš ikdienā palīdz saprast, kur dabas procesos nav vēlams iejaukties un kur rīcība ir vajadzīga.
Pajumte un maltīte
"Neatkarīgi no tā, vai tas ir balkons, mazdārziņš vai mežs, jo daudzveidīgāka ir vide, jo vairāk tajā ir "dzīvoklīšu, jo vairāk ir iespējamo kukaiņu un arī citu bezmugurkaulnieku sugu, kas tur dzīvos," stāsta entomologs Mārtiņš Kalniņš. Uz jautājumu, ko savā ikdienā cilvēks var darīt vai arī pat nedarīt kukaiņu labā, pētnieks atbild, ka katrai sugai ir specifiskas vajadzības, tomēr priekšnosacījumi tam, lai kukaiņi dzīvotu konkrētā vietā, ir divi: "Kukaiņiem, tāpat kā mums, vajadzīgas divas galvenās lietas. Pirmkārt, vieta, kur dzīvot, lai tur ir pietiekami silti vai tieši vēsi, saulains vai arī noteikts mitruma režīms. Otrkārt, svarīgs ir ēdiens, lai katra kukaiņa gaumei būtu piemērota barība. Galvenokārt tieši šie divi apstākļi nosaka to, vai kāda kukaiņu suga būs vai arī nebūs sastopama konkrētā vietā."
Taču ne mazāk svarīgs ir arī pieejamo "dzīvokļu" daudzums: kā viens no piemēriem, ko pētnieks uzskata par uzskatāmu labo praksi, ir teju trīsdesmit gadu vecs attēls no kādas britu grāmatas par tauriņu saglabāšanu. "Ideāla vieta tauriņiem: sākumā zemāks zālājs ar dažādu sugu augiem, tad krūmi, pēcāk koki, kas veidojas kā pakāpeniska daudzdzīvokļu māja. Tur būs liela tauriņu un citu kukaiņu daudzveidība. Pretējs stāsts ir uzarts lauks līdz pat malai, kur sākas viena vecuma un vienas koku sugas mežs. Tur iztrūkst krūmi, nav arī ziedošo augu. Līdzīgs skats nereti ir arī parkos un piemājas pagalmos, kur lielas platības aizņem gludi nopļauts mauriņš," stāsta Mārtiņš un piebilst: "Situāciju, kad teju simtprocentīgi kukaiņi nedzīvos tuvumā, var izraisīt cilvēka mērķtiecīga darbība, piemēram, ja mauriņa vietā ieklāj asfaltu vai izmanto kādu indēšanas līdzekli. Ja tomēr pie savām mājām atstājam kādu zālāja daļu, kur ir kam augt un ziedēt, kukaiņi te būs."
Kukaiņiem un priekam
Turklāt šo atstāto zālāju savā teritorijā, mājā vai parkā ieteicams pļaut ne katru nedēļu, bet retāk, var pat atstāt neizpļautas daļas, piemēram, grāvja malu, dārza stūri vai lauku mājas nostūri, ļaujot augiem tur uzziedēt. "Saulainā laikā bez kukaiņu pētnieku klātbūtnes un bez zinātniskām metodēm paši varam novērot, kā šādā piemājas pļavā barojas bites un kamenes, kā lidinās tauriņi. Vasaras tipiskākā skaņa diemžēl ir zāles pļāvēja dūkšana. Cilvēki čakli pļauj, bet bieži vien no nopļautās teritorijas pats cilvēks izmanto samērā mazu daļu," novērojumos dalās entomologs. Pērnajā kūlā, piemēram, kamenes, kas ir vienas no galvenajām apputeksnētājām, veido savas ligzdas.
"Ja mums pietiek ar pliku maizīti, teorētiski varam mēģināt iztikt bez kukaiņiem, jo graudi ienāksies ar vēju. Ja tomēr gribam ko garšīgu, piemēram, ābolu, ķiršus, tomātus, tad neiztiksim bez kukaiņiem, kuri veic apputeksnētāju darbu. Tie sastāda aptuveni 20% no kukaiņiem, bet aptuveni puse no kukaiņu klāsta ir organisko vielu noārdītāji, kuri palīdz sagrauzt visas nobirušās lapas, skujas un citas lietas, ļaujot tās atkal pārvērst augsnē. Bez šiem "darba pienākumiem" kukaiņiem ir arī citas funkcijas. Piemēram, regulēt citu kukaiņu skaitu, kā to dara spāres, kas samazina odu un mušu daudzumu," skaidro Mārtiņš.
Bailēm lielas acis
Par bažām, ka nepļautā piemājas pļavā vēlēsies iemitināties ne tie vēlamākie viesi, piemēram, ērces vai čūskas, pētnieks ir skeptisks, sakot: "No tā, ka kaut kur nebūs pļauts, čūskas nesavairosies. Piemēram, Siguldā pie Gūtmaņalas dīķiem, kur tiek pļauts, mitinās paliela zalkšu populācija, jo tur ir ūdens, ir silti, ir barība. Ērču izplatība ir atkarīga no daudz un dažādiem faktoriem, tostarp, vai vieta ir vispār ērču apdzīvota, vai ir bijuši labvēlīgi apstākļi, lai tās savairotos, vai tās atnes dzīvnieki un tā tālāk. Piemēram, dzīvojot ārpus pilsētas, arī jenotsuns un lapsa (vieni no ērču pārnēsātājiem un barotājiem) nevairīsies no nopļauta mauriņa."
Bailes slēpjas nepazīšanā. Viens no veidiem, kā pārvarēt savas bailes no kukaiņiem, ir to iepazīšana. "Neviens nesaka, ka visi kukaiņi ir jāņem rokās un jāmīļo. Jo patiešām lapsene var iedzelt, arī daži zirnekļi var iekost, lai gan lielākā daļa no tiem nemaz nevar pārkost cilvēka ādu. Daži ar attīstītiem žokļiem to var, bet tas nozīmē tikai mazu sāpīgu sajūtu, bet ļaunumu veselībai cilvēkam nenodarīs. Tāpat arī bites. Saprotam, ka tās gādā mums medu, kas mums garšo. Tai pašā laikā bites dzeļ. Ja cilvēkam ir alerģija, tas var būt ļoti nopietni," stāsta entomologs. Svarīgi ir saprast, ka kukaiņi jāsargā ne tikai tāpēc, ka tas ir pareizi, cēli vai skaisti, bet gan tāpēc, ka no kukaiņiem ir atkarīgas daudzas praktiskas lietas arī cilvēka dzīvē. Ja nezināmās vaboles neuzrunā, nepļautu joslu mauriņā var atstāt kaut vai acu priekam, jo ziedošā pļavā noteikti būs tauriņi. To, ka cilvēkam patīk kukaiņu izteiksmība un tauriņu krāšņums, var novērot pat ikdienas lietās: sākot no brokastu krūzēm ar zīmējumiem un apģērba vai rotaslietām līdz mākslas darbiem un multiplikācijas filmām, kur galvenie varoņi nereti ir tauriņi vai citi kukaiņi.
"Ja pļavas pie mājas nav, var pacensties vismaz uz savas palodzes vai balkona uzlikt puķu kasti, rūpējoties, lai visu vasaru tur ir kas ziedošs. Protams, ne visas puķes ir vienlīdz pievilcīgas kukaiņiem, jo ir garšīgi un ne tik garšīgi augi, bet tas ir viens mazs solis, lai nodrošinātu kukaiņiem sava veida pusdienu galdu," stāsta entomologs un vienlaikus pauž skeptisku nostāju pret īpašu kukaiņu piebarošanu, mudinot nepārspīlēt. "Var jau kādreiz izlikt ārā pārgatavojušos banānu un pavērot, kuri kukaiņi ar to mielosies. Taču noteikti nevajadzētu iegādāties speciālu tauriņu barību, kuras saražošanai un piegādei tiek patērēti ievērojami resursi. Ja izliekam šo pašu banānu, kas ir no kaut kurienes atvests uz Latviju, mūsu rīcība ir īslaicīga un atstāj lielāku ietekmi uz vidi negatīvā ziņā. Savukārt, ja izaudzēsim puķi, kura ziedēs nedēļu vai divas, vai pat visu vasaru, nozīme kukaiņu dzīvē tam būs ilgtspējīgāka," uzsver Mārtiņš un stāsta, ka uz sava balkona puķu kastē ļauj ziedēt arī nejauši iesētam baltajam āboliņam, kurš labi garšo bitēm un kamenēm un ilgi zied.
Jāvērtē funkcionalitāte
Viena no pēdējā laikā popularitāti iemantojušām aktivitātēm, īpaši bērnu vidū, ir kukaiņu māju jeb viesnīcu būvniecība un izvietošana. Savulaik Siguldā, Laurenču sākumskolas apkaimē, uzbūvēto kukaiņu māju pēc kāda laika skolēni kopā ar pētnieku izjauca, lai izpētītu, kas šai mājā bija atradis mājokli. Secinājumi bija tādi, ka jēgpilnākais būvmateriāls šāda tipa būvēm ir cauruļveida elementi, piemēram, niedres vai koka klucīši ar saurbtiem caurumiņiem, ko labprāt izmanto vientuļās bites un krāšņlapsenes kā vairošanās vietas (lapsene noķer kādu citu kukaini, iedzeļot paralizē to, ienes aliņā (niedres stiebrā), iedēj olu un caurumiņu aiztaisa ciet, nodrošinot kāpuram gan barību, gan patvērumu, bet, jaunajam kukainim pieaugot, lapsene vai bite izgraužas ārā, turpinot šo ciklu).Turpretī čiekuri un ķieģeļi, ko nereti izmanto kukaiņu māju izveidē, kalpo vairāk kā dekoratīvi elementi.
Ja māja uzbūvēta pareizi, bet tomēr nav apdzīvota, jāvērtē mājas izvietojums. Piemēram, bitēm un lapsenēm ir nepieciešama saules apspīdēta vieta. Tāpat, ja apkārt ir maz dabisko biotopu, arī tad kukaiņi māju var vienkārši neatrast. Arī kukaiņu mājas lielums nav izšķirīgs: arī uz balkona nolikts viens sacaurumots koka klucītis var būt vērtīgs mājoklis kukaiņiem, savukārt pie šķūņa ārsienas var piestiprināt V veidā divus dēlīšus un krāmēt uz augšu, piemēram, niedru kūlīšus, pēc nepieciešamības tos papildinot. Ja ir ģipsis, to var ieliet formiņā un pēcāk izurbt tajā caurumiņus. Lai arī niedres ir vieglākais un vienkāršāk pagatavojamais kukaiņu mājas veids, tomēr ir dažas sugas, kas neizvēlēsies niedres, jo tās var pat neatbilst kukaiņa izmēram. Piemēram, dažām bišu sugām vajadzīgs aptuveni astoņu milimetru caurums, lai tās tiktu iekšā.
Katrs ir svarīgs
Mežā gan cilvēka veidotai kukaiņu mājai jēga būs maza. Tur mērķtiecīgāk ir domāt, kā atstāt vismaz pa kādam nokaltušam kokam, pa kritalai, jo atmirusī koksne, kas atrodas mežā, nerada draudus saimnieciskajām interesēm ar atsevišķiem izņēmumiem. Atmirušajā koksnē dzīvo tie, kam interesē tieši atmirusī koksne, tas nozīmē, ka tiešu draudu citiem kokiem nav, piebilst entomologs, stāstot par reto sugu – lapkoku praulgrauzi, kurš vairāk sastopams parkos un piemāju apkaimē ārpus mežiem, jo tam patīk siltums un saules gaisma, un kurš palīdz pārstrādāt atmirušo koksni.
"Nav tādas sugas, bez kuras mēs nevarētu izdzīvot. Bet visu kukaiņu (un ne tikai kukaiņu) kopumu varam salīdzināt ar ķieģeļu māju, kurā dzīvojam. Katrs ķieģelis ir kā viena suga. Mēs varam pa vienam ķieģelim mest ārā no būves, uzreiz jau nekas neatgadīsies, taču māja pamazām kļūs bīstama, līdz vienā mirklī sāks grūt. Ir grūti paredzēt, kurš izrādīsies liktenīgais ķieģelis šai sistēmā! Kukaiņu pasaule, iespējams, slēpj vēl daudz neizzinātu vielu, kuras cilvēkam var izrādīties ļoti noderīgas, piemēram, kādu slimību ārstēšanā vai kā citādi," secina Mārtiņš.