Ja apstākļi dārzā nav ideāli katra auga augšanai, to saknes labi jūtas blakus zemes gabalā vai sēklas vējš, kukaiņi aiznes tālāk no līdzšinējās augšanas vietas, tur tās laimīgi iesējas un izaug bērni. Tā noticis ar vairākiem augiem Latvijas dārzos. Ārpus tiem nākamo mītni atrod dārzbēgļi – aizbēg uz labāku augšanas vietu.
Klejo gan puķes, gan dārzeņi
Dārzbēgļu ir jau vairāk nekā 100 sugu – no Kurzemes hercogistes muižu dārzu laika, kad tur sēja, stādīja arī interesantus, skaistus svešzemniekus. Dažiem te nebija labi, un tie bēga no dārziem, jaunajā vietā cenšoties nomākt, pat iznīcināt tur augošos vietējos augus. Dažiem tas izdodas. Tagad visa Eiropa un tālākas zemes ir gatavas sniegt tur augošo īpatņu sēklas, stādus, un ne visiem patiks Baltijas apstākļi. Gādājot nepazīstamus skaistuļus, svarīgi iepriekš uzzināt iespējami daudz par to audzēšanu, prasībām, brīdina Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docente Brigita Laime.
Visvairāk bēgļu ir no košumdārziem, bet dārzeņu faktiski nav. Ja nu tikai topinambūri, ko daži audzētāji jau sauc par dārzeņiem nezālēm. Topinambūru dzimtene ir Ziemeļamerika, kur ar tiem mielojās indiāņi.
XVII gadsimtā tos atveda uz Eiropu, bet vēlāk izkonkurēja parastie kartupeļi. Tie neiebilst pret dobju augsni, kas nav izcili auglīga un uzrušināta, vienkārši tiem līdzās saaug jaunie bumbuļi, kas nākamgad jau paši zeļ.
Ja no topinambūriem nevar atbrīvoties izrokot (var turpināt augt sīkie bumbulīši, sakņu daļas u. c.), nākamgad tie regulāri jānopļauj, neļaujot zaļot.
Bēg arī nezāles. Piemēram, bēdīgi slavenās matainās sīkgalvītes (Galinsoga ciliata). Tās sākumā no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas ieaudzēja vairākās Eiropas Botānisko dārzu kolekcijās XIX gadsimta vidū. Daudzi iekāroja glīto augu, un tagad daudzi ar tiem cīnās.
Kas par daudz, tas...
Negantākie bēgļi ir Sosnovska latvāņi (Heracleum sosnowsky), ko ieveda jau pagājušā gadsimta 60., 70. gados kā potenciālus ātraudzīgus lopbarības augus. Bet lopi ēst tos nevarēja, jo latvāņi dedzināja punčus, bet cilvēkiem saulē nejauki svilināja ādu. Floristi gan sajūsmā par latvāņu glītajiem, resnajiem, teju koksnainajiem sariem, stumbriem. Latvāņi sāka ieviesties arī savvaļā, un tagad netiekam no tiem vaļā. Dzimtenē kalnienēs to izplatību ierobežo kalni, kuru mums nav. Mums jāsedz ar melno plēvi pavasarī, jānopļauj, jālaiž ganīties aitas, kazas, ja ir, un jālieto herbicīdi.
Nu jau kā par īstu cīņu runā arī par Kanādas zeltslotiņām. Šīs ziemcietes gan ir aizbēgušas no dārziem, un tagad vasaras beigās, rudenī dzeltenās ziedslotiņas gandrīz metru augsto dzinumu galā dara skaistākas pļavas, ceļmalas, dzelzceļa sliežu malas u. c. Tas būtu skaisti, bet stingrie, teju puskoksnainie dzinumi ļoti grūti nopļaujami, tie rudenī sakrīt zemē un sadalīties nepavisam nesteidzas, teic Ilma Nereta no Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas. Tāpat no dārziem ārā izgajušas lupīnas, erantes, zilsniedzītes, baltstarītes (Ornitogallum), zālienos papilnam mārpuķīšu, daudz kur aug dzeltenie cīrulīši (Corydalis lutea), kas zied visu vasaru. Ļoti krāšņs augs ir sprigane jeb 2 m lielas balzamīnes (meža spriganes nevienu netraucē). Milzu spriganes ir viengadīgs augs, bet tā izšauj sēklas, tiklīdz tai pieskaras. Saulkrastos u. c. upes ielejas tās pārņēmušas, nomācot apkārtējos augus. Protams, arī sīpolpuķu sīpoliņi izbēg, tomēr vairāk šīs puķes izceļo ar sēklām.
Necaurejami mudžekļi
Puķītes drīzāk iepriecina nekā sadusmo, citādi ir ar krūmiem, kociņiem. Nekā slikta nebūtu, ja tie slietos stalti pretī mākoņiem un saulei. Nekā. Daudzi bēgļi mūsu ceļmalās, krūmos, pamežos jūtas labi, un to zari izvijas mudžeklī, gan slēpjot cilvēkiem taku vietas, gan citiem augiem zem sevis neļaujot nekam augt, stāsta Nacionālā botāniskā darza direktors, dendrologs Andrejs Svilāns. Tādas ir krokainās rozes (Rosa rugosa) – Nidas, Papes un Ziemupes rajonā ir ļoti lielas piejūras teritorijas, kur vairs neaug nekas cits, tikai šīs rozes. Iespējams, savulaik tās dēstītas, lai nostiprinātu kāpu zonu no erozijas, taču tagad daudzviet rīko pat talkas, lai no invazīvā auga cik necik atbrīvotos.
Kokveida karaganas, pat ceriņi saaug klājienveida zaru mudžeklī. Daugavas krastos vietām tā saaugušas ošlapu kļavas. Rīgas apkārtnē, Jūrmalas un Saulkrastu priežu mežs ir necaurejams un necaurredzams vārpaino korinšu dēļ. Tās audzē arī dārzos ziedu un ēdamo ogu kārotāji. Labāk izvēlēties citas sugas šķirni. Dārzbēgļi ir arī kastaņas, kuru varenās ziedvārpas pavasarī sajūsmina, bet rudeņos brūnie kastaņi prasīties prasās "paņem mani, paglaudi un iestādi"... Vasaras vidū to lapas sāk dzeltēt un brūnēt, jo tās bojā kaitēkļi, pret kuriem pilsētās nespēj cīnīties, – mīnējošās kodes. Lapas jākompostē vai jāsadedzina.
Dažkārt no ceļojuma gribas atvest kādu eksotisku stādiņu, zaru, kam izdiedzēt saknes, augu sēklas. Ja nu izdodas pieradināt? Taču pirms tam vērts noskaidrot, kā uzvedīsies augs, izkļuvis brīvībā ārpus dārza robežām. Pārmaiņas dabā notiek visu laiku un ir neizbēgamas, bet ne vienmēr vajag vēl papildus pielikt roku to veicināšanā arī cilvēkam.
KK