Daudzveidīgas sugas
Ķirzakas varam sastapt visā plašajā pasaulē. Tām ir aptuveni 5700 sugu. Dažādu sugu ķirzaku izskats, lielums un dzīvesveids var ļoti atšķirties. Lielai daļai ķirzaku ir labi attīstītas kājas, bet ir arī tādas, kurām līdzīgi kā čūskām kāju nav. Daļa ķirzaku dzīvo uz zemes, dažas nevar iztikt bez ūdens, turpretim citas rāpjas pa stāvām klintīm un mūriem, vēl citas iemīļojušas kāpelēt pa kokiem un krūmiem. Sastopamas arī milzīgas, piemēram, Komodo varāns, un indīgas ķirzakas. Ir arī tādas ķirzakas, kas līdzinās maziem, lidojošiem pūķīšiem, jo, izplešot savus spārniem līdzīgos ādas veidojumus, spēj planēt no viena koka uz otru. Savukārt Latvijā dabā sastopamas triju sugu ķirzakas: pļavas ķirzaka, sila ķirzaka un glodene.
Mazā pļavu iemītniece
Pļavas ķirzaka ir Latvijā visbiežāk un plašāk sastopamā ķirzaka. Tā mēz būt gaišbrūna vai tumšbrūna ķermeņa virspusē, gaišāka, melni punktēta vai plankumota apakšpusē. Riesta laikā abiem dzimumiem krāsa kļūst uzkrītoši košāka. Pļavas ķirzakas neizceļas ar dižu augumu. Pieaugušas tās var sasniegt tikai 16 cm, taču parasti ir mazākas, vidēji 10–12 cm garas. Pļavas ķirzakas var sastapt dažādos biotopos, gan sausākos, gan mitrākos: pļavās, mežmalās, ceļmalās, izcirtumos, krūmājos, upju, ezeru, dīķu krastmalās, dārzos u. c.
Pļavas ķirzaka līdzīgi kā visi pārējie Latvijā sastopamie rāpuļi ir medniece. Viņa pārtiek no dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem. "Latvijā dzīvojošās ķirzakas pamatā ir kukaiņēdāji, bet ēd arī zirnekļus un mazākus gliemežus. Viņu labklājība atkarīga no kukaiņu labklājības," stāsta biologs AS Latvijas valsts meži vecākais vides eksperts Mārtiņš Kalniņš. Apēdot kailgliemežus un kukaiņus, ķirzakas kavē to pārmērīgu savairošanos.
Ķirzakām ir nelieli, smaili zobiņi, kas paredzēti tikai laupījuma satveršanai un noturēšanai, tāpēc upuris allaž tiek norīts nesaplosīts. Šķidrumu rāpuļi uzņem lielākoties ar saviem barības objektiem. Ja mitruma pietrūkst, lietā tiek likts ožas un taustes orgāns mēle. Tā tiek iemērkta peļķē, upes vai dīķa malas ūdenī un ievilkta atpakaļ mutē.
Ziemā ķirzakas ir neaktīvas. Auksto periodu pavada ziemas miegā pašu izraktā alā, jo to ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Pārošanās periods sākas aprīlī un var ilgt pat līdz jūnijam. Pļavas ķirzaka ir oldzīvdzemdētāja. Tas nozīmē, ka mazulis gandrīz pilnīgi attīstās olā un izšķiļas no tās īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā vai tūlīt pēc piedzimšanas. Mātes organismā mazuļu attīstības periods ir 70–90 dienu. Parasti izšķiļas 6–11 ķirzacēnu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 24. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!