Parīze, Ņujorka vai Rīga – medus bites ir it visur. Tās stropos dzīvo uz viesnīcu, banku, biroja ēku jumtiem, un ne tikai. Zinātnieki ir aprēķinājuši – ja pēkšņi nebūtu bišu, cilvēce piecu gadu laikā iznīktu. Par to, kā bitēm klājas pilsētā, sarunājamies ar urbāno biškopi Uģi Mālnieku.
Kas ir urbānā biškopība?
Tā ir dravošana pilsētvidē. Atšķiras tikai vieta, kur bites ganās. Bite ir viena un tā pati, līdz ar to arī metodes, kā sastrādāties ar bitēm, ir tādas pašas kā laukos. Nav nekādas atšķirības. Atšķiras tikai ienesums. Laukos mēs neatradīsim tādus liepziedu džungļus, kādi ir Rīgā. Savukārt Rīgā mums nebūs viršu, pieneņu vai āboliņu lauku. Atšķiras augu daudzveidība, līdz ar to arī medus. Lai būtu urbānā biškopība, daudzi domā, ka bišu stropiem ir jābūt izvietotiem uz ēku jumtiem, taču tas nav obligāts nosacījums. Ja nav iespējas izvietot uz zemes, tad var likt uz jumta. Patiesībā dravot uz jumta ir neparocīgi, jo pilns strops ar medu var svērt līdz pat 30 kilogramiem. Ja nepieciešams to pārvietot, tas nebūt nav vienkārši. Vieglāk un ērtāk ir dravot uz zemes.
Vēl viens iemesls, kāpēc pilsētās bites izvieto uz jumtiem, ir drošības aspekts. Proti, mazāka iespējamība, ka cilvēks ar biti saskriesies kā divi kuģi jūrā. Uz jumta ir drošākā vieta, kur bites novietot, taču bites pašas par sevi nav agresīvas. Tās neuzbrūk, bet tikai aizstāvas, ja kāds nelūgts viesis vēlas ienākt viņu mājā. Mūsdienu paradokss – kad cilvēki ierauga biti, viņiem paliek bail. Patiesībā no cilvēkiem ir vairāk jābaidās nekā no bitēm.
Kāds kvalitātes un garšas ziņā ir pilsētas medus?
Liepziedu medus garšas ziņā ir izcils. Tam piemīt tāds kā mētras jeb mentola akcents. Laukos šad tad arī varam liepziedu medu iegūt, bet pilsētā ievāktais liepziedu medus būs jaudīgāks, jo liepu audzes ir sakoncentrētākas. Kad vienas liepas noziedējušas, tās, kas augušas ēnā, uzzied vēlāk. Liepziedu medum pilsētā ir daudz priekšrocību, jo liepa ir cimperlīga. Ja temperatūra ir zem 20 grādiem, tad tā negrib medu atdot, turpretim Rīgā mums ir asfalts un veidojas siltumnīcas efekts. Līdz ar to, ja būs 18 grādu, laukos būs grūtāk iegūt liepu medu nekā pilsētā.
Ja runājam par medus kvalitāti, tad daudziem ir bažas, ka pilsētā automašīnas un to izplūdes gāzes var kaitēt. Jāteic, ka mēs tās bažas mēdzam pārspīlēt. Tautasdziesmās darba tikums tiek apdziedāts caur bitēm. Ko tas liecina? Kad bite izlido no stropa, viņa lido ievākt nektāru, nevis putekļus vai izplūdes gāzes. Jau gadu desmitiem Eiropā tiek veikti dažādi pētījumi, kas apliecina, ka pilsētas medus ne par mata tiesu nav sliktāks par lauku medu. Man liekas dīvaina tā pretimstādīšana. Labākais medus ir tas, kas cilvēkam vislabāk garšo. Medus ir un paliek medus gan pilsētā, gan laukos.
Ko jūs ieteiktu tiem, kas domā par iespēju ierīkot savu bišu dravu pilsētā?
Vispirms rūpīgi apdomāt, vai patiešām spēsiet par bitēm parūpēties. Biškopība var būt brīnišķīgs vaļasprieks, jo bites nomierina. Darbs ar bitēm dod pozitīvu enerģiju. Bites pašas par sevi ir tādas dievišķas un kosmiskas būtnes. Protams, pamatzināšanām biškopībā ir jābūt. Tām nav jābūt ļoti dziļām, jo dzīvē ir nerakstīta patiesība, ka vislabāk mēs iemācamies no kļūdām. Cepuri nost mūsu Biškopības biedrībai, arī Ogres tehnikumā var apgūt tālmācības kursus biškopībā, kurus pasniedz izcili un labi pasniedzēji. Jābūt interesei par bitēm. Mūsdienās hobija līmenim pamatzināšanas var atrast arī internetā. Sākumā ieteiktu paņemt vienu vai divas bišu saimes. Darbā ar tām arī sapratīsiet, ko un kā labāk darīt, taču, kā jau jebkurā arodā, pats svarīgākais ir pacietība. Kad kļūdies, saproti, ka reizēm tas ir svētīgi. Biškopja galvenā īpašība ir pacietība.
Ik gadu tiek runāts par bišu populācijas samazināšanos pasaulē. Kādi tam ir iemesli?
Tiek runāts par daudziem un dažādiem iemesliem, kāpēc bišu skaits samazinās. Viens no tiem ir konvencionālā lauksaimniecība, kas vietām pārņem arvien lielākas teritorijas, tādējādi atstājot arvien mazāk zemes platību, kur droši varētu izvietot bišu stropus un nebūtu jāuztraucas, ka ķimikālijas, ko izmanto lauksaimnieki, varētu nodarīt bitēm postu. Arī tas, ka profesionāļu, kas nopietni velētos savu dzīvi saistīt ar biškopību, paliek arvien mazāk. Ja pajautātu mūsdienu jauniešiem, kur viņi vēlētos strādāt, tad lielākā daļa atbildētu, ka ministrijās un bankās. Reti kurš atbildēs, ka vēlas būt biškopis, jo būt profesionālam biškopim ir fiziski smags arods. Turklāt sāpīgs, jo bites mēdz iedzelt. Biškopim jābūt diezgan augstam sāpju slieksnim. Ikdienā es lamuvārdus nelietoju, bet, kad bite iedzeļ degunā, pie acs vai aiznadzē, tādās sāpīgās vietās, tad gan man pasprūk kāds nesmuks vārds, jo sāpes ir pamatīgas. Kvantitāte ne vienmēr nozīmē kvalitāti, taču būtu labi, ja biškopju skaits arī nākotnē nesaruktu.
Manuprāt, strādājot ar bitēm, cilvēki kļūst labāki. Piemēram, kad bite iedzeļ, nākas aizdomāties, ka arī ikdienā mums ar vārdiem nevajadzētu dzelt saviem līdzcilvēkiem. Saskare ar bitēm liek domāt par darba tikumu, par to, kā bites cita pret citu izturas. Tās tādas svētīgas lietas. Mūsdienās bēda ir tajā, ka esam jau nonākuši pie tās robežšķirtnes, kad medus bite bez biškopja diemžēl vairs nespēj izdzīvot, jo mēdz būt dažādas bišu slimības. Patiesībā biškopjiem ir sava veida misija glābt šo pasauli un uzturēt to pie dzīvības, lai arī nākotnē cilvēki būtu paēduši. Rūpēties par 200 vai 300 bišu saimēm ir mežonīgs darbs, taču, ja cilvēki, kam patīk bites, uzturētu kaut pāris saimju, būtu apsveicami.
Kā redzat urbānās biškopības attīstību nākotnē?
Pērn, kad biju Ņujorkā, pilsētā, kur nav lauksaimniecības tradīciju, kā tas ir pie mums, mani pārsteidza tas, ka tur urbānā biškopība ir aizgājusi tādā kā trenda jeb modes virzienā. Proti, galvenais ir uzlikt bites uz jumta, jo tas izskatās moderni. No otras puses, labi, ka cilvēkiem ir šāds vaļasprieks. Lai ko mēs darītu, svarīgi to darīt ar cilvēcisku degsmi, un tad jau nav būtiski, vai bites novietotas parka nostūrī, pilsētas mazdārziņu rajonā vai uz jumta. Man ir izveidojusies lieliska sadarbība ar banku Citadele, kurā nav tikai tukši saukļi par ilgtspēju un zaļo kursu. Arī bankas darbinieki ar interesi iesaistās darbā ar bitēm. Mums ir arī dažādas interesantas idejas par bišu tēmu, kuras, cerams, tuvākajā nākotnē būs redzamas un dzirdamas arī plašākai auditorijai. No bitēm mēs daudz ko varam mācīties, jo bitēm un cilvēkiem ir daudz kā kopīga