Daudz sugu
Pasaulē līdz šim aprakstīti vairāk nekā 12 tūkstoši skudru sugu, un 49 no tām ir sastopamas Latvijā. Melnā skudra ir viena no tām, ko visbiežāk varam pamanīt, jo tā dzīvo gan mežmalā, gan bieži redzama arī dārzos un parkos.
''Arī kailmuguras mežskudra un rūsganā mežskudra ir visbiežāk sastopamās skudru sugas Latvijā. Tās mēdz veidot pūžņus dažādās vietās mežmalās. Šādos pūžņos dzīvo vairāki desmiti tūkstošu skudru. Var pat sasniegt līdz simts tūkstošiem skudru vienā pūznī, ja tā tuvumā ir pietiekami daudz barības un skudras nevēlas veidot vēl vienu pūzni,'' stāsta Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis.
Pie mums augumā vislielākās ir tumšās un gaišās koksnes darbaskudras, kas ir 5–12 mm garas, auglīgās mātītes pusotru centimetru garas.
Taču šīs skudras varam reti ieraudzīt, jo tās dzīvo kritalās, egļu koksnē, kurā veido alas. ''Šīs skudras apdzīvo pārsvarā skujkoku mežus, kuros ir kritalas. Tās veido ieejas pie koka saknēm, aiz koka mizas ierīkojot garas kameras un veidojot skudru pūzni,'' saka Jānis Dreimanis. Turpretim vienas no vismazākajām pie mums mītošajām skudrām ir spožās sīkskudras, mazākās tikai divus milimetrus garas. ''Spožās sīkskudras, kas dzīvo mežskudru pūžņos, kā arī faraonskudras, kas var iemitināties mūsu mājokļos, jo tām nepieciešams siltums visu cauru gadu, arī var pieskaitīt pie vismazākajām skudrām, kas sastopamas Latvijā,'' piebilst entomologs.
Mīl sauli un siltumu
Lielākoties skudrām patīk siltums un sausums. Tās vairāk uzturas sausos un smilšainos biotopos, retāk ēnainās vietās. Pēc lietus skudras cītīgi tīra savu pūzni no mitruma – atver ligzdas ejas un atbrīvojas no samirkušajiem smilšu graudiņiem, tos izmetot ārā.
''Dažādām skudrām patīk atšķirīga vide. Piemēram, mežskudrām svarīgi, lai diennaktī vismaz divas stundas skudru pūzni apspīdētu saule. Pavasaros, kad skudrām nepieciešams vairāk siltuma, tās savu pūzni izveido smailāku, lai saules stari to labāk apspīdētu. Savukārt vasarā, ja pūznis atrodas atklātā vietā, skudras pūzni var izveidot plakanāku, jo saules siltums ir pietiekams un pūžņa smailumam vairs nav tādas nozīmes. Ir skudru sugas, kas spēj dzīvot kāpu zonā, kur augi ir samērā īsi un tās labi apspīd saule, taču ir arī tādas, kas dzīvo purvos, to malās un uz dažādiem ciņiem,'' skaidro Jānis Dreimanis.
Ēdienkartē saldumi
Pieaugušas skudras savu ēdienkarti nevar iedomāties bez saldumiem. To skudras iegūst galvenokārt no laputīm. Tas nozīmē, ka skudras pieskaras laputīm, kā rezultātā tās izdala saldu šķidrumu, kuru skudras savāc un apēd. Skudras arī aizsargā laputis, neļaujot šos kaitēkļus apēst citiem kukaiņiem, piemēram, mārītēm.
Saldumus skudras iegūst arī no augu asniem, koku sulas un augļiem.
''Skudru attīstības cikls sastāv no četrām stadijām: ola, kāpurs, kūniņa un pieaudzis kukainis. Ja pieaugušas skudras pārtiek no salda šķidruma, tad skudru kāpurus interesē dažādas dzīvnieku izcelsmes vielas, tādēļ skudras vāc dažādu citu kukaiņu kāpurus, arī beigtu kukaiņu un sīku dzīvnieku atliekas. To visu skudras nes uz pūzni un izbaro saviem kāpuriem un pūznī esošajai auglīgajai mātītei vai mātītēm. Jā, ir sugas, kurām vienā pūznī dzīvo vairākas olas dējošas mātītes. Arī pieaugušas skudras ēd dzīvnieku izcelsmes barību, taču tā ir tikai kā papildbarība,'' teic Jānis Dreimanis.
Katram savs uzdevums
Skudras ir vienas no visaugstāk organizētajiem kukaiņiem.
Tās veido sarežģītu sociālu grupu ar darba sadali un attīstītām komunikācijas un pašorganizācijas prasmēm.
Tās, kuras parasti redzam tekalējam apkārt, ir darba skudras. Skudru pūznī ir auglīgās mātītes jeb karalienes un neauglīgās mātītes jeb darba skudras. Ir arī auglīgie tēviņi, taču tie pūznī sastopami līdz izlidošanas laikam, tie netiek pūznī uzņemti. Pēc tam, kad jaunās mātītes un jaunie tēviņi sapārojas, tēviņi iet bojā.
''Ja runājam par darba sadalījumu, tad jaunākās skudras pūznī dara dažādus darbiņus, piemēram, baro kāpurus vai tīra ejas. Tā kā skudra ir jauna, tai ir potenciāls ilgi dzīvot, tāpēc darbi tiek piešķirti mazāk riskanti. Nosacīti vecākās skudras ir tās, kuras meklē barību. Dažādām skudru sugām barības meklēšanas attālums ir atšķirīgs. Piemēram, mežskudras var doties 100–200 metru attālumā no sava pūžņa meklēt barību. Katrā pūžņa ejas tuvumā ir pa kādam sargam, kuri, redzot briesmas, izdala smaržu jeb trauksmes feromonu, tādējādi brīdinot arī pārējās, lai arī tās ir gatavas aizsargāt pūzni,'' stāsta Jānis Dreimanis.
Negantie ienaidnieki
Skudru ienaidnieki var būt gan putni, kas barojas ar skudrām, gan tādi meža zvēri kā stirnas, brieži, mežacūkas, kas mēdz izvandīt skudru pūzni, izvārtoties tajā. Skudru uzbrukums dzīvnieku biezajam apmatojumam nāk par labu, jo tādējādi skudras iznīcina arī dažādas utis un blusas, kas mājo dzīvnieku kažokā.
''Ir kukaiņi, kuriem patīk pārziemot skudru pūžņos. Dažādi vaboļu vai tauriņu kāpuri apmāna skudras, izdalot saldu vielu, un tādējādi skudras tos ienes savā pūznī, kur tie arī pārziemo. Taču šie paši kāpuri var kļūt vienlaikus par ienaidniekiem, jo tie var sākt mieloties ar skudru pūznī esošo materiālu vai sākt apēst esošo skudru kāpurus vai kūniņas. Dažas retas un aizsargājamas tauriņu sugas ir atkarīgas no skudrām, kuru pūznis ir vienīgā vieta, kur tās var pārziemot. Par ienaidniekiem var kļūt arī citas skudras. Pavasaros skudru pūžņi pārdala savas teritorijas, un šajās savstarpējās skudru cīņās daļa skudru aiziet bojā,'' saka Jānis Dreimanis.
Prot arī iedzelt
Uzbrukt un iedzelt cilvēkam vai dzīvniekam aizsardzības nolūkos var jebkura skudra, taču Latvijā pavisam sastopamas astoņu sugu dzēlējskudras. Ir skudras, kurām ir dzelonis, un ir tādas, kurām ir speciāla atvere, pa kuru tās izšļāc skābi. Un šī viela, nonākot uz cilvēka ādas, rada nepatīkamu niezošu sajūtu. Ir skudras, kas uzbrūk citām skudrām. Piemēram, sarkanajai mežskudrai ir lieli žokļi, kuri traucē rūpēties par olām un kāpuriem. Tādēļ tās iemanās uzbrukt melno mežskudru pūznim, nolaupot tur esošās skudru kūniņas un aiznesot tās uz savu pūzni. Tad, kad no kūniņām attīstās melnās mežskudras, tās nodomā, ka šis ir viņu pūznis un sāk aprūpēt sarkanās mežskudras, darot darbus, kuros nav nepieciešami lielie, spēcīgie, tomēr smalkiem darbiem nepiemērotie žokļi.