Viena no visnotaļ meditatīvām praksēm, ko var palīdzēt īstenot daba, ir tās skicēšana. Iemācīties ieraudzīt. Pirmais solis, lai izdotos tas, ko varam dēvēt par dabas skicēšanu. Savā pieredzē dalās trīs aizrautīgas dabas skicētājas, mudinot ikvienu vismaz reizi dzīvē pārvarēt baltās lapas sindromu un ļaut sev vērot dabu tās niansēs, uz mirkli aizmirstot bērnībā apgūto puķes zīmēšanu.
Sabojāt balto lapu
"Pašlaik, kad internetā ir tik daudz perfektuma, arvien grūtāk būt nepareizam. Ja ir bail no baltās lapas, kas ir viens no lielākajiem šķēršļiem, kurš traucē cilvēkam sākt zīmēt, ir dažādi praktiskie triki. Piemēram, nesākt zīmēt skiču albumā no pirmās lapas, "sabojāt" pirmo lapu, novelkot līniju vai sapunktojot pašam, vai lūgt kādu "sabojāt" šo pirmo lapu ar savu zīmējumu, sākt ar kaut ko vienkāršu, kas noteikti sanāks, vai atcerēties, ka mācies un drīz šis albums būs ilustrācija izaugsmes ceļam," padomos dalās viena no kustības UrbanSketchers Rīga kuratorēm Maša Zurikova, kura skicēšanai velta brīvo laiku ārpus darba Ekonomikas ministrijā un paralēli lolojot mazuli un ir pārliecināta, ka tieksme pēc ideāla neļauj veidot dzīvas skices, lai gan dabas skicēm šī "dzīvība" ir ļoti būtiska.
Savukārt Mašas kolēģei, otrai UrbanSketchers Rīga kuratorei Agnesei Aljēnai šķiet, ka baltās lapas sindromu var palīdzēt pārvarēt kāds rituāls vai tehnika. "Kādam varbūt tā ir disciplīna, piemēram, rīta rituāls: pamodos, uztaisīju kafiju un nedomājot paņēmu otu, ievilku pirmās līnijas. Kādam palīdz sava mūzikas pleiliste. Kādam aizsiet acis un uzvilkt neskatoties pirmo skici. Pēc tam ir iespēja pielabot, mainīt. Man palīdz "uzsildīt krāsni" tehnika – kamēr esmu darbu skrējienā, sev solu, ka tad un tad atļaušu sev zīmēt. Tā sevi noskaņoju, uzkurinu, "sildu krāsniņu". Kad pienāk solītais mirklis, atliek tikai iešaut cepumiņus – uzlikt savu mūziku, paņemt otas.
Tie, kas ar ūdenskrāsām strādā, noteikti zinās, cik bezgala jauka sajūta ir pārbraukt ar mīksto otiņu pār rokas locītavu.
Tas ir signāls manai būtībai, ka ir laiks," pieredzē dalās Agnese, uzskatot, ka arī otām, zīmuļiem, kladei, krāsām ir milzīga nozīme, jo tie visi ir taktilie elementi, kas spēj modināt mākslinieku pašā.
Bez prāta konstruētiem klucīšiem
Tā kā dabas skicēšana lielā mērā ir novērošanas zīmēšana, ir svarīgi no prāta izdzēst standartbildes, bet zīmēt to, kas redzams. Piemēram, uzzīmēt ābolu tādu, kādam tam ir jābūt, bet pēcāk uzzīmēt ābolu tā, it kā tas nekad mūžā nav bijis redzēts. "Dabai ir interesantas formas un krāsu kombinācijas, ko mūsu prāts dažkārt aizstāj ar simboliem. Zīmēšana ir līdzīga sportam – jo biežāk to dara, jo labāks rezultāts. Ir jātrenē gan roka, gan acs, zīmējot regulāri, kaut vai desmit minūtes dienā," piebilst Maša. Viņasprāt, no zināšanu viedokļa svarīgi izprast divas lietas: pirmkārt, kā veidot apjomu jeb kā trīsdimensiju objektu pārnest uz divdimensiju plakanās lapas, otrkārt, kā veidot veiksmīgas kompozīcijas. "Zīmējot dabu, cilvēks uz mirkli atgriežas laikā, kad visi bijām tuvāk dabai. Kad attēli tika veidoti, nevis ātri nobildējot, bet izpētot un uzzīmējot. Zīmējot cilvēks iemācās redzēt un pamanīt. Īpaši šī spēja attīstās, zīmējot dabu un no dabas, nevis no attēliem, jo tiek veltīts laiks izpētīšanai un novērošanai. Jūsu zīmējumi ir jūsu piezīmes par dabu apkārt, pašu emocijas un izpētes process."
Jāmācās skatīties tā, it kā redzētu koku, puķi, jūru pirmo reizi.
Uz to mudina Agnese: "Prātā dzīves laikā esam uzbūvējuši jau gatavus klucīšus, piemēram, koks, zāle, puķe, ezers. Liekam visu kopā, bet vairs nemākam izpētīt katru šo elementu no tā pirmsākumiem. Vēl trakāk ir, ja iemācāmies uzzīmēt kaut ko un nekādi nespējam atkāpties tā. Piemēram, bērnudārzā iemācījāmies uzzīmēt puķi, parasti kaut ko līdzīgu margrietiņai, visi pazīst, priecīgi, ka bērns māk zīmēt puķi, pats mākslinieks arī laimīgs par savu sasniegumu, un pie tā apstājamies. Pēc tam sākas spēle ar jau pieminēto klucīšu jēdzienu – ja gribam uzzīmēt pļavu, zīmējam daudz puķu. Kopsavilkums – iesaku sākt ar skatīšanos un visa, ko it kā mākam uzzīmēt, aizmiršanu. Sākt tik tiešām no nulles."
Darīt kā bērnam
Savukārt dabas skicēšanas entuziaste Zane Kārkliņa, kas ir arī vizuālās mākslas skolotāja un Bilžu burtu autore, kura savas dabas skices veido ne tikai uz lapas, bet pārvērš arī smalkos izšuvumos, iesaka skicēt kopā ar bērniem, jo viņiem tas sanāk dabiski. Pieaugušam svarīgi ir atmest zināšanu slogu, ļauties, nedomājot par katru līniju, bet darīt to viegli – tā, kā to dara bērni. Turklāt Zane ir pārliecināta, ka katram jau piemīt savs rokraksts (pat tad, ja domājam, ka neprotam zīmēt). Pēc Agneses domām, savu rokrakstu palīdz atrast dažādu tehniku, stilu, krāsu, materiālu, otu izmēģināšana. Zināmā mērā svarīga ir arī iedvesmošanās no citiem skicētājiem, viņu darbiem.
"Skicējot dabu, svarīgi ir pamanīt mazās nianses dabas augu motīvos, taču skicēt var arī ar lieliem otas triepieniem: tad noteikti svarīga ir forma, arī krāsa un faktūras," saka Zane, iesakot sākt ar reālām dabas veltēm: doties uz mežu, pļavu, tuvējo parku un salasīt to, kas patīk. Pārnākt mājās un sākt vingrināt roku un prātu ar ko vienkāršāku, piemēram, ar koku lapām.
Daba jāzīmē dabā
"Ir maldīgi domāt, ka ir tikai viens veids, kā zīmēt dabu. Kādam pietiek ar ātru un abstraktu skici, kādam pietiek ar trīs krāsu laukumiem, kādam vajag astoņas stundas un fotoreālismu. Kādam der divas dienas pa astoņām stundām ar smalko otiņu zīmēt peoniju, kādam tas neder," pārliecināta Agnese, par dīvainību uzskatot zīmēt dabu, neesot dabā. Tur neesot, nav iespējams sajust smaržas, vēju, skaņas, kas sajūtu līmenī skici bagātina. "Reizēm ar acīm redzu kaut ko vienu, bet, kad tās aizveru, sajūtu citas krāsas, citas nianses. Mēģinu paskatīties sevī, kādās krāsās es jūtos. Un tad arī tās lieku skicē, lai arī tīri pēc fizikas likumiem un optiski viņu tur nav."
Par lielāko izaicinājumu dabas skicēšanā Agnese uzskata laika trūkumu un tumsas daudzumu: "Laika vienmēr ir par maz, un tumsas mums šeit, Latvijā, ir par daudz. Arī aukstais laiks liedz komfortabli iegrimt visās sajūtās tik, cik gribētos. Protams, vienmēr var iekāpt auto, kur ir silts, un ieslēgt gaismas vai atnest čiekuru mājās, bet, lai līdz galam sasmaržotu un sajustu, tomēr gribas būt pa vidu visam."