Dzīvojam pārāk izšķērdīgi. Saruna ar ilgtspējas stratēģi profesoru Ginteru Pauli

Kā izvairīties no domas, ka "darīt mazāk kaitējuma videi" ir labākais risinājums? 

Mums tik ļoti patīk meklēt risinājumus, ka spējam pieņemt arī šādus pusrisinājumus. Ja kāds rada ļoti lielu vides piesārņojumu, mēs būtu priecīgi, ja šis kāds piesārņotu mazāk. Taču patiesībā jautājums ir par to, kā mēs motivējam cilvēkus tikt tālāk par vēlmi piesārņot mazāk, it īpaši pasaulē, kur pieprasījums aizvien turpina augt. Tādā pasaulē piesārņojums ir neizbēgams. 

Pastāv arī tā saucamais atsitiena efekts: kad es zinu, ka kādā konkrētā brīdī vai rīcībā ietaupu ūdens patēriņu; to zinot, kādā citā brīdī es, iespējams, pat patērēšu vairāk, jo zinu, ka jau esmu it kā ietaupījis. Bet, tā kā pasaulē ir miljoniem cilvēku, kas patērē ūdeni, pat ja es cenšos to ietaupīt, tik un tā ūdens patēriņš pasaulē kopumā palielinās. Tas, kam mums būtu jātop skaidram, ir nepieciešamība aizvietot slikto mazākā ļaunuma rīcību ar "vismaz neko" rīcību. Taču to ir grūti izskaidrot tiem, kuri uzskata, ka mazāk piesārņojuma jau ir liels uzlabojums. 

Jūs esat ieviesis jēdzienu "zilā eknomika". Kādi ir šīs pieejas pamatprincipi? 

Zilā ekonomika ir ļoti vienkārša. Pirmkārt, izmantojiet to, kas jums ir, tā vietā, lai meklētu pasaulē kādas citas lietas vai izejvielas. Otrkārt, radiet vērtību, tā vietā, lai censtos panākt lētāku cenu ar lielāku apjomu. Treškārt, ņemiet vērā ikviena vajadzības. 

Piemēram, jums ir tase kafijas. Izmantojiet kafijas biezumus sēņu audzēšanai.

Sēņu atkritumi ir labs barības avots vistām. Ja iegūstat iežus raktuvēs, izmantojiet līdz pat 80% šajā procesā radīto putekļu papīra izgatavošanai ar pārstrādāto plastmasu kā saistvielu, tā ražojot papīru, nepatērējot ūdeni un necērtot kokus. Ja jums ir svaigu citrusaugļu miziņas pēc svaigas sulas spiešanas, vienam kilogramam miziņu pievienojiet litru ūdens un septiņas karotes cukura, un iegūstiet paši savu mazgāšanas līdzekli utt.  

Aizvien biežāk novērojama cilvēku vēlme dzīvot mežonīgāk, atsakoties no patēriņa pasaules, tiekties pēc bezatkritumu dzīvesveida un dzīvot pēc aprites ekonomikas principiem. 

Mums jābūt pragmatiskiem. Ja varu iegūt pārtiku no kafijas atliekām, kādēļ gan lai es to kompostētu vai sadedzinātu, lai iegūtu enerģiju? Tas pat nav stāsts par mežonīgāku dzīvesveidu, bet gan par veselo saprātu. 

Pašreiz dzīvojam pasaulē, kurā ik minūti tiek izmantotas miljons plastmasas pudeļu, kuras tiek izmestas un kuras nesadalās ne augsnē, ne saules gaismā, ne jūrā.

Kāpēc gan plastmasas nelietošana būtu jādēvē par mežonīgāku dzīvesveidu? Mežonīgs dzīvesveids ir tas, ka mēs šodien akceptējam esošo patēriņa modeli un uzskatām, ka, piesārņojot mazāk, izglābsim situāciju. Nē, mums ir plastmasa jāpārveido tā, lai jebkas varētu būt tāds, kas sadalās augsnē, saules gaismā vai jūrā. Kā tas nākas, ka vēl  joprojām ķīmijas zinātnes inženieri to nemāca augstskolās?
 
Jaunāko paaudzi uzrunājat arī ar paša radītiem pasaku formas izglītojošiem stāstiem par dabu un zinātni Gunter’s Fables. Kā nonācāt līdz šai idejai mācīt bērniem ilgtspēju pasakās?

Man pašam ir seši bērni. Līdz ar to man bija jāizdomā, kā šīs idejas izklāstīt saviem bērniem. Tā sāku rakstīt īsos stāstiņus. Šķita, ka bērniem patīk, un sāku dalīties uzrakstītajā, jo lēnām, bet visu laiku aizvien pieauga interese par šo manis izveidoto pieeju. Idejas pamatā ir sistemātiska, pat pedagoģiska pieeja, kas savieno vienuviet zinātni, emocijas, mākslas, saistības un spējas pārvērst idejas vīzijās un darbībās. Pieeja ir pārbaudīta Ķīnā miljoniem bērnu izglītošanā. 
  
Kāds ir jūsu personīgais stāsts par to, kas iedvesmoja paša dzīvē izvēlēties ilgtspējas taku? Ko katrs varam darīt visu labā?

Piemēram, man nav personīgās automašīnas jau kopš 1994. gada un es kompensēju visus lidojumus. Mēs savācam lietusūdeni, kas dod pietiekami daudz ūdens visu gadu tā, ka ir pietiekami pat ilgstoša sausuma periodiem. Taču, lai cik jauki tas izklausītos, tik un tā ar to nepietiek. Mums jāapzinās pašiem, ka mums ir tik daudz izšķērdīgu darbību, kuras būtu jāmaina pietiekami drīz. Bieži vien tās pat ir lietas, kas ieviestas tikai paaudzi iepriekš. Piemēram, lietot autiņbiksītes, kas izgatavotas no trīsslāņu plastmasas, kas nesadalās vidē, turklāt ar tik spēcīgu uzsūkšanas spēju, ka turpina uzsūkt šķidrumu un nebojāja, pat esot ūdenī, augsnē vai jūrā, kurpretī bagātīgās barības vielas, ko radījuši zīdaiņi, tiek zaudētas atkritumu poligonos vai vēl sliktākā gadījumā – sadedzinātas.

Mums ļoti rūpīgi jāaplūko viss, ko paši darām.

Mums jābūt radošiem, pozitīviem, uzņēmīgiem un jāatrod risinājumi, kas nodrošinās to, lai mēs kā sabiedrība pārtopam par aizvien labāku sabiedrību. Turklāt nedrīkst pazaudēt prieka dzirksti šajos meklējumos, redzot, ka ir iespējas ātri sasniegt pārmaiņu rezultātus.