Nereti par savas dienas radošāko daļu Laura Grēviņa uzskata tieši ēst gatavošanu. Pārliecināta bioloģiskās pārtikas piekritēja, kuru no ēdiena nonākšanas sadzīves atkritumu spainī sargā maltīšu plānošana vairākām dienām uz priekšu un maģiskā spēja neplānoti neapēstajā ieraudzīt nākamās maltītes sastāvdaļas. Un vecākus Laura aicina mācīt bērniem no mazotnes uzservēt sev porciju pašiem.
Ko liecina tavi novērojumi – ko bērni visbiežāk atzīst par garšīgu, bet ko par negaršīgu? Un no kā tas ir atkarīgs?
Vairākumam bērnu lielākoties garšo vienkāršas lietas, piemēram, makaroni, rīsi, griķi, siermaizes, zupas u. tml. Protams, arī saldumi!
Tas, kas bērniem garšo, pirmkārt, protams, atkarīgs no ģimenes paradumiem un tā, ko bērnam vispār piedāvā.
Bērni pie tā ļoti pierod. Reizēm vecāki automātiski piedāvā bērniem kaut ko citu, vienkāršāku, nemaz nedodot iespēju pamēģināt interesantākas maltītes. Lai gan gadās, ka ģimenē, kur vecākiem patīk labs ēdiens un to gatavo ļoti dažādi, bērns pieturas pie vienkāršām lietām.
Savu lomu spēlē arī ģenētiskais faktors un mātes uzturs grūtniecības un krūtsbarošanas laikā. Jau tad bērnam var veidoties patika vai nepatika pret noteiktu ēdienu. Tā kā mammas piens vai piena maisījums ir saldens, bērnam piedzimstot, viņu ir arī ļoti viegli pieradināt pie saldām garšām.
Kāpēc ir svarīgi izvēlēties bioloģisko pārtiku? Kādas bioloģiskās produktu grupas izvēlies pati, bet kurās tam nepievērs uzmanību ikdienā?
Es ticu bioloģiskajai pārtikai un izvēlos to vairāku iemeslu dēļ. Man ir mazi bērni, kuru organisms ir daudz jutīgāks nekā pieaugušam cilvēkam. Bioloģiskajā pārtikā nav pesticīdu atliekvielu, kas mēdz būt konvencionāli audzētā pārtikā un var ietekmēt mūsu veselību. Esmu secinājusi, ka bioloģiskā pārtika garšo daudz izteiksmīgāk un piesātinātāk. Turklāt ar bioloģiskās pārtikas iegādi gribu atbalstīt arī videi draudzīgu saimniekošanu un zemniekus, kas domā par dzīvnieku labturību un rūpējas par mūsu zemi.
Pārsvarā visas produktu grupas izvēlos bioloģiskas. Ģimenē mēs šo ceļu sākām ar gaļu, graudaugiem, dārzeņiem un piena produktiem, jo tos uzturā lietojam visbiežāk. Pamazām pievienojās viss pārējais. Ja ģimenēm nav iespējas iegādāties pārtiku, kurā visi produkti būtu bioloģiskas izcelsmes, tad iesaku iegādāties bioloģisku vismaz to, ko dodam ēst bērniem, un to, ko mājās gatavo visbiežāk.
Visgrūtāk atrodamie bioloģiskie produkti ir gaļa un zivis. Lai gan pieejamība ir, tomēr jāplāno, kurās dienās varēs to iegādāties, piemēram, kuras ir piegādes dienas attiecīgajam gaļas veidam, to var izdarīt arī specializētos veikalos vai pasūtot no zemniekiem. Lai gan dažos lielveikalos bioloģiskā gaļa ir pieejama, tā ir mazā daudzumā, kā arī mēdz būt dārgāka nekā citur. Bioloģiskie piena produkti un graudaugi, dārzeņi un augļi jau ir pieejami vairākumā lielāko veikalu.
Ikdienā esi ne tikai kopā ar saviem bērniem, bet vadi izglītojošas ēst gatavošanas nodarbības arī citiem bērniem. Kā vērtē viņu zināšanas un izpratni par ēdienu?
Patiesībā bērni mūsdienās ir ļoti izglītoti par to, kas ir veselīgs un kas nav. Var just, ka vecāki ar bērniem par to runā. Protams, tas nenozīmē, ka bērni nenašķojas, bet pamata zināšanas viņiem ir, un domāju, ka tas ir labs sākums veselīgam uzturam arī nākotnē. Esmu novērojusi, ka īpaši par uzturu un tā kvalitāti domā tie bērni, kuri nodarbojas ar sportu.
Kādi vēl zaļā dzīvesveida aspekti tev ir svarīgi?
Sadzīvē par zaļo dzīvesveidu domāju visā, kas attiecas uz pārtikas iegādi un izmantošanu. Tāpat pievēršu uzmanību atkritumu šķirošanai, mācot to arī bērniem.
Uzskatu, ka jau no mazotnes bērniem svarīgi iemācīt cienīt ēdienu, neizniekot to.
Neesmu pieredzējusi izteiktu rotaļāšanos ar ēdienu. Piemēram, ēdienu zemē mēdz nomest mazi bērni, kas tikko ir sākuši ēst "īsto" ēdienu. Mazā vecumā viņi tādējādi atklāj pasauli, nevis apzināti izrāda necieņu ēdienam. Vecākam, protams, vajadzētu paskaidrot, ka ēdienu zemē nemetam, bet kaut kādā vecuma posmā no tā ir grūti izvairīties. Ja bērns pie galda rotaļājas ar ēdienu, tas visticamāk nozīmē, ka viņam vienkārši ir garlaicīgi un viņš nav izsalcis.
Kā izvairīties no ēdiena izšķērdēšanas, dzīvojot ikdienā ar bērniem un gatavojot tiem maltītes, un kā neradīt atkritumus, eksperimentējot ar jaunām idejām receptēm?
Vienkāršākais ir plānot maltītes nedēļu uz priekšu. Tas ļoti palīdz disciplinēt sevi un nepirkt liekus produktus, kuri vēlāk nonāk miskastē. No neapēstā vienā maltītē jeb no ēdiena pārpalikumiem vienmēr var pagatavot ko citu vai vienkārši uzglabāt ēdienu nākamajai dienai. Tāpat, manuprāt, svarīgi ir bērniem mācīt pašiem uzlikt uz šķīvja savas porcijas. No sākuma viņi varbūt nepratīs novērtēt daudzumu, ko spēj apēst, bet ar laiku viņi iemanīsies.
Attiecībā uz receptēm, kuras mēdzu veidot pati, pārtikas atkritumu jautājums nav tik aktuāls, jo parasti jau tomēr proporcijas ir aptuveni zināmas. Ja arī ēdiens neizdodas tāds, kā cerēts, ēdams tas tomēr ir.