Kā radās doma uzrakstīt grāmatu bērniem? Kas bija pirmais – ideja, tēli, sižets?
Domas iniciators bija mans jaunākais brālis, kurš teica, ka es varētu uzrakstīt kaut ko bērniem. Kad sāku rakstīt, man nebija domas, ka tā tiešām būs grāmata. Tas vairāk bija prieka pēc. Ideja bija rakstīt bērniem kaut ko izglītojošu par putniem, bet tajā pašā laikā, lai arī to varētu lasīt, jo ir daudz izglītojošu stāstiņu, kas ir tik ļoti izglītojoši, ka tos ir garlaicīgi lasīt. Tā bija tikai sākotnējā doma. Vēlāk, rakstīšanas procesā, bērnu tēli guva virsroku pār vajadzību kādu izglītot. Tur, kur es biju kļuvis pārāk pamācošs, Inese Zandere, rediģējot tekstu, to nopulēja. Izglītojošais elements tur joprojām ir palicis, bet tomēr tie vairāk ir stāsti par dabu.
Pievienot grāmatai QR kodu ar iespēju klausīties putnu balsis patiesībā nebija ar domu par izglītošanu. Tad, kad rakstīju grāmatu, neizbēgami bija jāraksta par putnu balsīm. Ir ļoti daudz dažādu mēģinājumu gan zinātniskā, gan ne tik zinātniskā literatūrā putnu balsis kaut kā vārdiski aprakstīt. Arī es to esmu darījis. Taču ir skaidrs, ka vārdiskais apraksts īsti neko neizsaka cilvēkam, kam nav skaidrs, kā tā putna balss patiešām izklausās. Tad, kad saziņa ar izdevniecību par topošo grāmatu kļuva nopietna, arī radās ideja, ka grāmatu varētu papildināt ar putnu balsu ierakstiem. Visām putnu balsīm ierakstus sagādāt nevarējām, bet ar dažām – no stāsta viedokļa svarīgākajām – izlīdzēja Edmunds Račinskis, kurš ir ražīgākais putnu balsu rakstītājs Latvijā. Tā ka par dažām putnu balsīm, kas minētas grāmatā, lasītājs var ne tikai uzzināt, mēģinot izprast manu vārdisko atreferējumu, bet arī noklausoties.
Jums ir trīs meitas un dēls. Cik daudz iedvesma tēliem un sižetam ir nākusi no jūsu ģimenes? Galvenā grāmatas varone Maija esot jūsu vecākās meitas Noras prototips.
Grāmatā ir divas meitenes, un divas meitenes arī man pašam bija tajā brīdī, kad ķēros pie grāmatas rakstīšanas. Arī vecums atbilst tam, kāds bija manai vecākajai un otrajai meitai tajā laikā. Iedvesmu lielā mērā esmu smēlies no viņām. Grāmatas varoņu uzvedība un domāšana lielā mērā ir balstīta uz manām meitām, bet šis tas, protams, ir, arī atceroties savu bērnību. Lai gan darbojas meitenes, daļa no viņām esmu arī es pats, ne tikai manas meitas. Taču lielākā daļa grāmatā aprakstīto notikumu ir tādi, kas nav notikuši, bet kas varētu notikt.
Kāda bija jūsu ģimenes un draugu reakcija uz jauno grāmatu? Kā pats vērtējat rezultātu?
Pašam ir ļoti grūti vērtēt. No vienas puses, manī ir kaut kāds iedomības elements, kas liek man labi justies, ka grāmata ir iznākusi. No otras puses, es dažos punktos esmu ļoti kritisks pret galarezultātu, lai arī lasītāji tā kritiski to nevērtē. Pašam sevi objektīvi grūti novērtēt. Bet pēc saņemtajām atsauksmēm saprotu, ka esmu trāpījis tajā, kāda bija oriģinālā doma. Sākotnēji grāmata bija paredzēta lasīšanai priekšā, jo grāmatā bērniem ir pieci gadi un mazāk. Tas nav gluži tas vecums, kad bērni paši lasa. Tas ir laiks, kad vecāki lasa viņiem priekšā. Tas arī ir laiks, kad bērniem obligāti nevajag, lai tur būtu Harijs Poters. Viņiem pietiek arī ar reālistiskiem stāstiem. Vairāki cilvēki ir teikuši, ka šī ir grāmata, ko ļoti labi lasīt priekšā bērniem. Tā ka šajā ziņā esmu sasniedzis to, ko gribēju sasniegt.
Man pašam bērnībā lasīja priekšā, un arī mūsu ģimenē tagad tas ir gulētiešanas rituāls. Protams, vecākās meitenes pašas prot lasīt, bet viņas labprāt arī klausās manā izpildījumā. Domāju, ka tas ļoti palīdz gan ģimenei saliedēties, gan bērniem apgūt vārdu krājumu un paskatīties uz pasauli plašāk, jo vecāki arī palīdz izskaidrot lietas, kas uzrakstītas. Lasīšana priekšā noteikti palīdz bērniem apgūt zināšanas un arī pašiem interesēties par lasīšanu. Ceru, ka arī manas grāmatas gadījumā tas būs pamudinājums vecākiem ne tikai lasīt bērniem priekšā, bet arī ar viņiem kopā iet dabā.
Jūs ar ģimeni dzīvojat netālu no Lestenes mājā meža vidū, tāpēc ik dienu jūsu bērni ir tuvu dabai. Taču kā lai pilsētas bērniem ieaudzina interesi par putniem, dzīvniekiem, iemāca viņus iemīlēt dabu?
Mums pilsēta stereotipiski saistās ar Brīvības ielu, bet patiesībā arī pilsētā ir gana daudz iespēju dabu redzēt un vērot, vajag tikai uzmanīgāk skatīties. Rīgā arī var aizbraukt uz Daugavgrīvu, kur var putnus vērot, bet var pat nebraukt uz kaut kādu īpašu vietu. Ja ir privātmāja, var iziet dārzā. Galu galā es arī bērnību pavadīju Rīgā, kur visādu kukaiņu, putnu un citu radījumu netrūka. Mazam bērnam varbūt grūtāk uzreiz pievērsties putniem, bet paskatīties, kādi kukaiņi rāpo, – to gan jebkurš var. Ja dārza nav, ziemas sezonā, piemēram, var pielikt pie loga putnu barotavu un tur jau kaut ko varēs noteikti redzēt, pat ja dzīvo Brīvības ielā. Iespējas izjust dabu un būt tuvumā dabai var arī pilsētā.
Vai esat domājis par iespēju uzrakstīt vēl kādu grāmatu bērniem?
Es negribētu apstāties pie vienas grāmatas. Ceru, ka šī grāmata cilvēkiem patiks, ka izdevniecība Liels un mazs būs ieinteresēta izdot vēl kādu manis sarakstītu grāmatu. Arī Inese Zandere, kura ir mana atbalstītāja šajā procesā, cer, ka es rakstīšu vēl. Patiesībā jau esmu sācis, bet, zinot, cik ilgi gāja ar šo grāmatu un ka reizēm pietiek pateikt skaļi plānus, lai tie neīstenotos, tas arī būs viss, ko šobrīd atklāšu. Katrā ziņā cerība ir. 5
parka susurs