Daugavpils Universitātes aģentūra Latvijas Hidroekoloģijas institūts un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi šoruden uzsāka unikālu projektu, kurā pēta invazīvās sugas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, izmantojot vides DNS metodi. Paraugos tiks noteiktas vismaz piecas invazīvās sugas.
Ne lūgtas, ne gaidītas
"Invazīvās sugas bieži mēdz dēvēt arī par svešzemju sugām, jo šos divus terminus nodalīt ir ārkārtīgi grūti, taču mūsdienās arvien vairāk sliecas uzskatīt, ka invazīva suga ir tā, kas var nodarīt acīmredzamu kaitējumu vietējai ekosistēmai," skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks, biologs un projekta Invazīvo sugu monitorings īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, izmantojot vides DNS metodi vadītājs Matīss Žagars. "Klimatam kļūstot siltākam, pie mums nonāk un iedzīvojas dažādas svešzemju sugas. Piemēram, rotans ir sastopams Amūras upes baseinā Krievijas austrumos, taču pie mums droši vien ievazāts padomju laikos kā akvāriju zivs. Savukārt daudzveidīgā sēdgliemene, iespējams, mūsu ūdeņos nonākusi ar kuģu balasta ūdeņiem. Ja mēs noķertu klaunzivi un ielaistu Daugavā, tā izdzīvotu varbūt vienu dienu, taču, ja suga ir no līdzīgiem platuma grādiem, kādi tie ir pie mums, tā var veiksmīgi izdzīvot mūsu vidē. Tālāk jau viss atkarīgs no tā, kā šī suga spēj vai nespēj izjaukt mūsu vietējās ekosistēmas funkcionēšanu."
Invazīvo sugu posts
Invazīvās sugas var radīt lielus ekonomiskos un vides zaudējumus, pat ietekmēt cilvēku veselību un labklājību. Tās ir arī viens no galvenajiem bioloģiskās daudzveidības izzušanu veicinošajiem faktoriem, tāpēc svarīgi šīs sugas monitorēt iespējami plašākā areālā, lai novērstu to strauju izplatību īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Projektā tiks noteiktas piecas invazīvās sugas: dzeloņvaigu vēzis, signālvēzis, rotans, saldūdens medūza un daudzveidīgā sēdgliemene. "Katrai no šīm invazīvajām sugām ir savs stāsts. Par četrām sugām un to izplatību Latvijā, izņemot saldūdens medūzu, mums ir pieejami fragmentāri dati. Daudzveidīgā sēdgliemene šobrīd jau ir pieejama gandrīz visās mūsu lielajās ezeru sistēmās. Latvijas barības vielām bagātie ūdeņi gādā, ka daudzveidīgās sēdgliemenes efekts uz mūsu ūdens ekosistēmu nav katastrofāls. Te gan rodas arī jautājums, kurā brīdī svešzemju suga tiek uztverta par savējo, jo, piemēram, kādreiz karpu nevarēja sastapt Latvijas teritorijā, bet tagad to uztveram kā mūsu sugu un labprāt liekam to galdā Ziemassvētkos. Turpretim signālvēzis gan nodara ievērojamu kaitējumu mūsu vietējo vēžu populācijai. Arī dzeloņvaigu vēzis nodara zināmu ļaunumu, bet mazāku nekā signālvēzis," teic M. Žagars un skaidro, ka šis vēzis ir sliktai ūdens kvalitātei (piesārņojums, zems skābekļa saturs) labāk pielāgota suga nekā vietējie vēži. Dzīvesveids tiem ir izteikti agresīvs – lielākie īpatņi mazākos padzen no barības. Pārnēsā vēžu mēri, labākas pielāgotības dēļ ir vietējo vēžu nopietns konkurents. Šī pielāgotība attiecas ne tikai uz zemākām vides kvalitātes prasībām, bet izpaužas arī kā ātra un daudzskaitlīga vairošanās (līdz 400 ikru), vairošanās sezona sākas ātrāk nekā vietējiem vēžiem, daudz īsāks ir ikru attīstības embrionālais periods, vēsta vietne Latvijasdaba.lv. "Savukārt saldūdens medūza ir Latvijā jauna invazīvā suga, kura tikai pagājušajā gadā tika atklāta Cēsu pusē kāda saimnieka piemājas dīķī, taču šogad tā jau ir manīta arī Baltezerā. Kādā veidā šī medūza pie mums ir nonākusi, mums pagaidām nav skaidrs, taču jādomā par veidiem, kā neļaut tai izplatīties tālāk," uzsver eksperts.
Pielieto vides DNS metodi
Šajā pētījumā tiek izmantota pasaulē plaši pielietotā, bet Latvijā līdz šim maz izmantotā vides DNS metode. Ar tās palīdzību sugu klātbūtni iespējams noteikt pat tad, ja īpatņu vidē ir ļoti maz, līdz ar to dodot iespēju ātrāk reaģēt uz invāzijas radītajiem draudiem.
"Vides DNS metodoloģija ir ļoti fascinējoša. Jebkurš organisms, nokļūstot ūdens vidē, atstāj aiz sevis pēdas mikroskopisku DNS daļiņu veidolā. Tās var būt, piemēram, pazaudētas zvīņas, noberzta āda vai izkārnījumi. Šī pētniecības metode īpaša ar to, ka no ūdenstilpes tiek smelts noteikts daudzums ūdens, kurā pēc tam laboratorijas apstākļos tiek meklētas šīs DNS daļiņas. Mēs zinām, kādam, piemēram, jāizskatās rotana ģenētiskajam materiālam ūdenī. Ja tas sakrīt ar ūdens paraugā esošo, tad skaidrs, ka šī suga ir sastopama šajā upē vai ezerā. Ar klasiskajām pētniecības metodēm atrast invazīvās sugas ir ārkārtīgi darbietilpīgi, jo, piemēram, lai noskaidrotu, vai konkrētajā upē mīt rotans, nāktos zvejot ar tīkliem. Vides DNS metodoloģija ļauj ātri uztaisīt ūdens analīzes un saprast, vai konkrētā suga ir vai nav klātesoša. Šīs analīzes mums palīdzēs veikt Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs. Cerams, nākotnē, nākamā pētījuma etapā, būs iespēja izpētīt, kā šīs piecas invazīvās sugas ietekmē mūsu aizsargājamo ūdens ekosistēmu," pauž M. Žagars.
Ievāks vismaz desmit paraugus
Invazīvo sugu paraugus plānots ievākt aizsargājamās dabas teritorijās, kurās līdz šim nav veikta saldūdens invazīvo sugu izplatības apzināšana vai tā veikta minimāli. Iegūtie dati tiks izmantoti arī turpmākajā šo teritoriju apsaimniekošanas plānošanā. Vides DNS desmit paraugus ievāks Rāznas, Slīteres, Gaujas un Ķemeru nacionālajā parkā, Teiču un Moricsalas dabas rezervātā, aizsargājamo ainavu apvidū Augšdaugava, kā arī Ventas, Gaujas un Daugavas baseina upēs īpaši aizsargājamās teritorijās. "Visas šīs teritorijas ir unikālas un mums nozīmīgas no dabas aizsardzības viedokļa. Ja šādā reti sastopamā un trauslā ekosistēmā ievazā kādu invazīvu sugu, sekas var būt ļoti bēdīgas. Līdzīgi kā veselā cilvēka ķermenī, ja nonāk kāda kaitīga baktērija, tas var novest cilvēku pie nopietnas saslimšanas," skaidro pētnieks.
Projektā plānots izvērtēt līdz šim pieejamos datus par invazīvajām sugām Latvijas saldūdens ekosistēmās, ievākt audu paraugus no saldūdens medūzas, lai iegūtu references DNS, izveidot datubāzi ar koordinātām un invazīvo sugu atradnēm, kā arī sagatavot uzskatāmu Latvijas karti, kurā attēlotas invazīvo sugu atradnes. Projektu plānots pabeigt nākamā gada septembrī.