Latviešu tautas sakāmvārds mūs māca, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Taču pēdējo simts gadu laikā medņu skaits Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā, ir samazinājies. Ieraudzīt mežā medni nemaz nav tik vienkārši, lai gan, iestājoties pavasarim, šie diženie skaistuļi, līdzīgi kā citu sugu putni, kļūst arvien aktīvāki un pamanāmāki.
Sastopams dažādos biotopos
Mednis (Tetrao urogallus) ir lielākais putns savā ģintī, tā spārnu plētums var pārsniegt metru, spārnu garums mātītēm ir ap 65 cm, tēviņiem – ap 90 cm. Tēviņi ir melni (spārni tumši brūni), spalvām raksturīgs metālisks spīdums, vienīgie baltie laukumi ir uz pleciem, astes, ķermeņa apakšpusē, kā arī sarkans, kails laukums ap aci. Mātītes ir brūni raibas.
Mednis ir lielākais vistveidīgo putns pasaulē. Šī putnu suga ir piemērojusies dzīvei dabiskos boreālos mežos. Ņemot vērā sugas plašo areālu, medņu apdzīvotie biotopi atšķiras, taču visur mednis ir saistīts ar lieliem, maz fragmentētiem skujkoku vai jauktiem mežiem, kas mijas ar purviem.
"Lai arī mednis ir lielākā "vista" pasaulē, Latvijā ir sastopami arī citi vistveidīgie putni: rubenis, mežirbīte, paipala, laukirbe un baltirbe, kas diemžēl gandrīz ir izzudusi. Mednis ir meža putns, un pilsētā tos nesatiksi. Medni sauc arī par "lietussargu sugu", jo tajos apvidos, kur mitinās medņi, mežs ir piemērots arī daudzām citām aizsargājamām un parastām putnu sugām. No pētniecības viedokļa, salīdzinot ar citiem putniem, medņi ir vieni no viskomplicētākajām putnu sugām, taču tajā pašā laikā šī suga ir viena no vislabāk izpētītajām sugām Eiropā un citviet," stāsta ornitologs, a/s Latvijas valsts meži vides eksperts Helmuts Hofmanis.
Meliorācijas ietekme
Skaitliski lielākās medņu populācijas ir novērotas Skandināvijā, bet Latvijā visvairāk medņu ir sastopami ziemeļaustrumu un Ziemeļkurzemes daļā, taču šo putnu skaits ir būtiski samazinājies visā Eiropā. Pirmās ziņas par medņu skaitu Latvijā ir pieejamas, sākot ar 1912. un 1913. gadu, kad uzskaitīti 7000 medņu. Lielākais skaita vērtējums Latvijā ir bijis 1935. gadā, kad saskaitīts 7619 medņu. No tā brīža medņu skaits samazinājies, un jau 1980. gadā medņi vairs nav konstatēti virknē valsts dienvidu rajonu. Patlaban Latvijā mīt ap 3000 medņu.
"Latvijā 20.–30. gados medņu bija divas reizes vairāk nekā šobrīd, bet jāatceras, ka tajā laikā mežu bija divas reizes mazāk nekā patlaban, tādēļ nākas runāt par mežu bioloģisko kvalitāti. Purvu malas ir tipiska vieta, kur medņiem patīk uzturēties, taču mūsdienās arī purvu stāvoklis ir mainījies. Padomju laikā 60.–70. gados visā Latvijā notika meliorācija, kas būtiski ietekmēja gan mežu, gan lauksaimniecības zemju stāvokli. Tā ietekmēja meža struktūru, kas atsaucās arī uz medņiem," skaidro Helmuts Hofmanis.
Patīk daudzveidīgs mežs
A/s Latvijas valsts meži pirms desmit gadiem uzsāka medņu monitoringu. Ik gadu tika apsekoti medņi riesta laikā. Tomēr arī šo pētījumu rezultātā secināts – nevar izdalīt vienu galveno iemeslu, kas gadu gaitā ir ietekmējis medņu skaitu Latvijā. Meža kvalitāte ir būtisks faktors, taču ir virkne arī citu iemeslu un katrs reģions ir jāvērtē atsevišķi.
"Desmit gadi ir laika posms, kas ļauj mums vērot tendences un izdarīt secinājumus, ko mums jāturpina darīt, lai uzlabotu medņu dzīvestelpu Latvijā. Šo gadu laikā monitorings parāda, ka medņu skaits Latvijā ir stabils. Tas nav ne palielinājies, ne samazinājies. Esam veikuši arī dažādu biotopu uzlabošanas pasākumus. Jau gadu strādājam pie noteikumiem, kas paredzētu kārtību, kā visā Latvijā apsaimniekot medņu riestus, kuri riesti ir tie problemātiskie un kuri var vēl pagaidīt, jo, ja mednim mežs vairs nav piemērots, putns pārceļas uz citu vietu, ja ir tāda iespēja, vai arī suga vienkārši izzūd. Tiek uzskatīts, ka mežaudzes medņiem ir piemērotas, sākot no 50 gadu vecuma. Ar to saprotot, ka mednim ir nepieciešams pieaudzis mežs, taču tajā pašā laikā medņi ir iecienījuši arī trīsgadīgās vai piecgadīgās priedītes. Viņi mēdz staigāt pa vagām un grauzt priežu galotnes. Medņiem nepieciešams kvalitatīvs un daudzveidīgs mežs, lai tajā ir dažāda vecuma koki – gan jauni, gan veci, gan pa kādai kritalai vai sausam kokam. Ar dažādām meža apsaimniekošanas metodēm tas noteikti ir panākams," uzskata Helmuts Hofmanis.
Košais piedzīvojums – riests
Riests ir būtiskākā medņu dzīves cikla sastāvdaļa. Gailis, kas sasniedzis pārošanās vecumu, kas parasti ir aptuveni trīs gadi, katru pavasari riesto vienā un tajā pašā vietā. Riestam tie parasti pulcējas saullēktā, un, lai novērotu atraktīvās izdarības, ornitologiem nākas bruņoties ar īpašu pacietību.
"Riests ir noteikta teritorija, salīdzinoši neliela, kur pulcējas gaiļi un vistas, tēviņi un mātītes, lai pārotos. Riests notiek no aprīļa vidus līdz maija beigām. Tas var atšķirties no reģioniem. Piemēram, Rietumlatvijā tas var sākties nedaudz agrāk nekā Austrumlatvijā, kur ziemas mēdz ieilgt. Interesanti, ka riests ir arī iemesls, kādēļ medņus, atšķirībā no citiem putniem, ir daudz grūtāk saskaitīt. Tā kā mednis ir nometnieks, viņš izšķiļas un lielākoties pavada visu savu dzīvi vienā vietā. Viss viņa mūžs paiet divu kilometru rādiusā. Tādēļ katrs nākamais riests ir ik pēc diviem kilometriem. Ja vienā dienā vienā vietā saskaitām četrus gaiļus, citā sešus, problēma ir tajā, ka jaunie putni, kuri neriesto, staigā no viena riesta uz otru, tādēļ precīzu putnu skaitu ir sarežģīti noteikt," atklāj Helmuts Hofmanis.
Riesta laikā vistas parasti uzturas kokā, bet gaiļi veic izrādīšanās dejas uz zemes. Vista vēro un pamazām pārvietojas arvien zemāk... Pārošanās notiek vidēji četru dienu laikā, un ligzdu, kur perēt mazuļus, vista izveido netālu no riesta vietas, izkārpot bedrīti pie koka saknēm. Riesta laikā dominantais gailis piesaista visvairāk vistu, turpretim citi gaiļi pie sevis cenšas atvilināt pārējās. Divi līdzvērtīga ranga gaiļi izrādās un baida viens otru, taču, ja neviens neatkāpjas, notiek kautiņš. Gaiļi plūc viens otra spalvas, sit ar spārniem līdz brīdim, kad zaudētājs tiek padzīts. Kad riesta laikā ielido vistas, gaiļi dzied daudz intensīvāk. Vistu klātbūtnē gaiļi, jau riestojot uz zemes, cenšas piesaistīt viņu uzmanību ar lēcējlidojumiem. Iepleš un nolaiž spārnus tā, lai tie redzami skar zemi. Izpleš un uz mātītes pusi sašķiebj asti, cenšoties radīt maksimālo izmēra iespaidu.
Piesardzība ligzdošanas laikā
Medņiem gadā ir viens perējums. Mātītes ligzdvietu parasti izvēlas uz zemes, dažkārt arī pašā riesta teritorijā. Parasti medņa olas ir lielākas par vistu olām, bet tās neatšķiras pēc formas. Olas ir blāvi dzeltenbrūnas ar maziem, brūniem pleķīšiem, kas piešķir maskējošu nokrāsu, tādēļ ligzdā tās neizceļas uz apkārtējā fona.
"Maijs ir bērnu laiks arī citām putnu sugām un zvēriem, tādēļ mums jābūt it īpaši uzmanīgiem, lai, ejot pārgājienos dabā, mēs neiztraucētu tos. Ja pārgājiena laikā apstājamies kaut kur mežmalā papusdienot un dzirdam satrauktas putnu balsis, tas nenozīmē, ka putni jūs sveicina. Viņi uztraucas, jo tuvumā var būt ligzda ar mazuļiem. Tādās situācijās labāk paiet 50 metrus tālāk un nekā gadījumā netrokšņot, jo mežā mēs esam ciemiņi un to vajadzētu respektēt," brīdina Helmuts Hofmanis.
Par ligzdošanu un mazajiem putnēniem rūpējas vienīgi mamma. Vienā perējumā mēdz būt no piecām līdz astoņām olām. "Kad cālēni izšķiļas, viņi uzreiz sāk sekot mammai, šeit arī parādās tā vistu daba. Pirmās divas nedēļas ir kritiski svarīgas cālīšiem, jo viņiem vēl nav izveidojusies stabila termoregulācija. Ja mazais putnēns samirkst vai nosalst, tas var beigties letāli, tāpēc viņi pirmās dzīves nedēļas pavada mammai zem spārniem. Taču, ja mammu ar mazuļiem iztraucē, mazie putnēni bēg uz visām pusēm, lai noslēptos. Savukārt mamma sāk imitēt, ka ir ievainota, tādējādi vilinot tālāk prom no cālēniem miera traucētāju. Tikai tad, kad iebrucējs ir drošā attālumā no mazuļiem, viņa atgriežas ligzdā un sasauc atpakaļ cālēnus. Ja šis prombūtnes laiks ir bijis ilgs, mazie cālīši var nosalt un neatgriezties pie mātes. Tādēļ svarīgi, esot mežā, būt klusiem un lieki netraucēt ligzdojošos putnus," teic Helmuts Hofmanis.
Skujas, mellenes un spilves
Pavasarī, vasarā un rudenī medņi lielākoties barojas uz zemes, ziemā – galvenokārt kokos. Pieauguša putna pamatbarība ir priežu skujas, it īpaši ziemā. Februāra beigās priežu diētu sāk nomainīt augi. Pirmie ziedi, kas uzzied, vēl sniegam esot, un kas garšo medņiem ir spilvju ziedi. Vasaras mēnešos medņu iemīļotās ogas ir mellenes, zilenes, brūklenes. Netiek smādētas arī sēklas un dažādi dzinumi.
"Mednis ir lielisks piemērs tam, kā dabā viss ir saistīts. Piemēram, kāds sakars mednim ar skudrām? Izrādās, ka vistiešākais. Dzīves pirmajās divās nedēļās mazie medņu cālīši pārtiek no skudrām un to kūniņām. Ja nav skudru, cālīšiem nav, ko ēst. Vācijā un Austrijā, skudru skaitam samazinoties, pētnieki to saistīja arī ar medņu skaitu samazināšanos. Šis ir labs piemērs, kas parāda, cik svarīgi saglabāt visas sugas, par visām ir jārūpējas, jo viss ir savā starpā saistīts," piebilst Helmuts Hofmanis.
Vai teritorijā bijuši medņi, cik sen un kāda dzimuma, ir iespējams noteikt pēc atrastajiem ekskrementiem, to krāsas, lieluma, daudzuma un sastāva. Tā kā putniem patīk pērties tā sauktajās smilšu vannās, viens no faktoriem, kas nepieciešams, ir sausu smilšu pieejamība augsnē. Ja, dodoties dabā, gadās uziet šādas vietas un novērot medņu klātbūtnes pazīmes, labāk necensties putnus meklēt, bet ieteicams doties prom, vērošanu un pētīšanu atstājot vides speciālistu un ornitologu ziņā!