Kā sākās tava aizraušanās ar pārgājieniem?
Lai arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pārgājienos sākusi doties pēdējā gada laikā pandēmijas iespaidā, pats jau vairāk nekā desmit gadu nodarbojos ar pārgājieniem. Tas viss sākās pavisam nejauši. Ar toreizējo draudzeni, tagadējo sievu aizbraucām uz Kolkas ragu un izlēmām, ka jādodas pārgājienā gar jūru. Nogājām 15 km, kas tagad vieglā solī aizņemtu vien kādas trīs stundas, toreiz šo attālumu gājām pilnu dienu. Palikām pa nakti, kārtīgi izmirkām. Divās dienās aizgājām līdz Rojai.
Trešās dienas rītā sieva saka, ka jābrauc mājās. Es gan vēlējos turpināt ceļu. Tā vārds pa vārdam sākās strīds jūras krastā. Sieva dusmīga devās uz mājām, bet es turpināju pārgājienu vēl divas dienas. Tiku līdz Ragaciema bākai. Biju nogājis 110 km. Burtiski aizvilkos līdz turienei, jo man nebija pienācīgu apavu, pilnīgi nekā. Tikai milzīgs nogurums. Sāpēja visas maliņas. Piektās dienas rītā kapitulēju, bet nolēmu, ka noteikti šādā pārgājienā došos vēlreiz. Tā nu palēnām sāku aicināt pievienoties draugus, atradu citus domubiedrus, kuriem arī ieinteresēja pārgājieni. Sākumā pat nevarēju iedomāties, ka pārgājieni varētu kļūt tik populāri, kā tas ir šobrīd.
Kā meklēt pašiem savus maršrutus, plānot un gatavoties pārgājienam?
Pilnīgiem iesācējiem, lai saprastu, vai pārgājieni ir tā lieta, kas patiešām interesē, ieteiktu sākt ar tādiem maršrutiem, kas jau ir izstrādāti. Šobrīd ir pieejami daudz un dažādi maršruti, dažāda garuma, kuros viss jau ir izplānots. Taču pirms došanās mežā vai kādas dabas takas apmeklēšanas cilvēkiem būtu jāapgūst pamata ētikas principi dabā. Piemēram, neskrāpēt, nebojāt iežus un neatstāt savus nevajadzīgos autogrāfus uz tiem. Diemžēl cilvēki to turpina darīt, jo trūkst izpratnes. Svarīgi arī saprast, ka visas lietas, ko esi aiznesis uz mežu, arī jāatnes atpakaļ. Vēl jo vairāk, ja redzi nomestu pudeli vai papīru, nebūs nekas slikts, ja to pacelsi un ieliksi savā somā, lai pēcāk varētu izmest atkritumos. Tas ir nepieciešams, jo tādā veidā mēs visi kopā attīrām dabu. Turklāt uzvedies mežā tā, kā savās mājās: nebļausties, nepiesārņo, neposti. Un varbūt tad tev izdosies ieraudzīt kādu putnu vai meža zvēru. Kad tas viss ir apgūts, var jau sākt pats plānot savu pārgājiena maršrutu. Internetā pieejami daudz noderīgi resursi, piemēram, Latvijas valsts mežu topogrāfiskās kartes vai BalticMaps, kur ir atzīmēti dažādi apskates punkti. Izplānot pārgājienu pēc savām iespējām un interesēm mūsdienās nemaz nav tik grūti.
Kur ieteiktu doties šajā pavasarī iesācējiem, rūdītiem gājējiem un ģimenēm ar bērniem?
Ja vēl nav būts, tad vērts apskatīt Līču–Laņģu klintis, kas ir pie Liepas aiz Cēsīm. Pārgājiena garums ir ap desmit kilometru, bet var arī to saīsināt. Taču šis attālums ir pietiekams, lai to varētu noiet ar piecgadīgu bērnu. Tur ir labi iekārtota infrastruktūra, skaista daba – ir, ko redzēt. Var nokļūt arī ar sabiedrisko transportu. Otra vieta, ko ieteiktu, ir tepat Pierīgā – Lojas upe. Tā ir laba izvēle, ja vēlas doties kopā ar pavisam maziem bērniem. To varēs pieveikt arī divgadnieki vai trīsgadnieki, jo īsākais attālums ir četri kilometri. Arī mēs tur sākām pieradināt pie pārgājieniem savu mazo meitu.
Ja gribas pārbaudīt savus spēkus, ja ar kustību esi uz tu un spēj uzkāpt uz trešo stāvu bez aizdusas, vērts doties uz Braslas upi, kur arī viegli nokļūt ar sabiedrisko transportu. Ja skatāmies upes tecēšanas virzienā, tad Braslai ir divi krasti. Kreisais krasts ir lēzenāks, mazāk paugurains, bet labais kā reizi ir tiem, kam patīk nelieli izaicinājumi, jo tur slapjā laikā var viegli arī paslīdēt un nokrist. Arī mūsu mājaslapā Streelnieks.lv bez maksas ir pieejami abi šie maršruti ar visām bildēm un aprakstiem.
Kāds pašam ir bijis neaizmirstamākais pārgājiens?
Pārgājieni ir bijuši daudz un dažādi, un brīžiem šķiet, ka visi savijušies kopā, kas nebūt nav slikti, jo liecina par to, ka ir bijis diezgan daudz piedzīvojumu. Noteikti viens no izaicinošākajiem pārgājieniem man bija pagājušajā vasarā, kad rīkojām izturības pārgājienu Simtiņš – no elles līdz paradīzei. Diezgan burtiski, jo sākums ir Liepā pie Lielās ellītes un pārgājiena beigas ir Siguldā Paradīzes kalnā. Tam visam pa vidu jānoiet 101 km ne ilgāk par 24 stundām. Aptuveni trīs stundas līdz kontrollaika beigām, kad man bija atlikuši kādi 20 km, saprotu, ka man pietrūkst 40 min, lai es iekļautos laikā. Atceros, ka nekad dzīvē nebiju tā skrējis šo atlikušo distanci. Un nobeigumā kāpiens Paradīzes kalnā, kur saproti, ka paspēsi, iekļausies, jo man beigās tomēr palika pāri vēl deviņas minūtes. Tad nu, ieraugot sievu ar meitu, ņēmu un apraudājos. Tas noteikti bija visemocionālākais pārgājiens. Ja var tā teikt, tad šis pārgājiens man bija kā tāda vardarbīga meditācija pašam ar sevi, kuras laikā daudz ko pārdomā, saproti par dzīvi un sevi.
Latvijā ir daudz skaistu galamērķu. Kur neesat vēl pabijis un kurp noteikti vēlētos doties pārgājienā?
Lai arī daudzi uzskata, ka to vien tik daru, kā dzīvoju mežā un eju pārgājienos, un visur jau esmu pabijis, tā nebūt nav. Vislabāk pazīstu Gaujas Nacionālo parku. To esmu izgājis krustām šķērsām. Kurzemē ir daudz skaistu vietu, ko vēlos apmeklēt, bet Latgale man ir tāds neatklāts lauks. Iesaku neskatīties uz pārgājieniem un dabu kā tādu tikai caur Gaujas Nacionālā parka prizmu. Protams, šī ir viena no skaistākajām vietām Baltijā, un, ejot pa to, mēs ātri pierodam pie lieliem skatiem, lielām klintīm. Rodas iespaids, ja nav atsegums, tad pārgājiens nav izdevies. Tieši otrādi, ir jāmācās saskatīt skaisto arī pilnīgos meža apstākļos, kur ir līdzenums, kur ir pļavas. Latgale, zinu un esmu pārliecināts, ir pilna ar neatklātām pērlēm.