Dizainere Sarmīte Poļakova no ražošanas pārpalikumiem, reizē minimizējot atkritumus un dodot otru iespēju izejmateriāliem atdzimt jaunā veidolā, ir radījusi trīs inovatīvus biomateriālus. Frankfurtē viņa vada savu studiju Studio Sarmite un meklē veidus, kā radīt ilgtspējīgi un dabai draudzīgi.
Kā radās interese par biomateriāliem un to ražošanu?
Pēc bakalaura pabeigšanas Mākslas akadēmijā, kur studēju funkcionālo dizainu, maģistra studijas turpināju Eindhovenas Dizaina akadēmijā, kur arī radās dziļāka interese par pašu dizaina procesu. Atceros vienu lekciju, kurā pasniedzējs minēja piemēru par to, ka dabai draudzīgāk ir izaudzēt tomātus Turcijā un tos nosūtīt pārdošanai uz Nīderlandi nekā stādīt tomātus uz vietas, jo enerģijas un ūdens resursi, audzējot tomātus, tiek patērēti daudz vairāk nekā šādā vienreizējā dārzeņu sūtīšanā. Mums kā studentiem lika kritiski skatīties uz procesu un produktiem. Pakāpeniski mani sāka vairāk interesēt tas, no kā priekšmets ir izgatavots, nekā tā izskats. Man bija svarīgi uzzināt, no kurienes nāk koks un kādā vidē tas audzis, ja to pati izmantoju priekšmetu ražošanā. Tā arī radās ideja par priežu projektu PineSkins, kurš tapa kā mans maģistra darbs.
Esat radījusi jau trīs inovatīvus materiālus: PineSkins, PineResin un Pre-Loved. Ar ko katrs no šiem materiāliem ir īpašs?
Ideja par PineSkins un PineResin radās 2015. gadā, kad pētīju Latvijas priedi. Man šķita interesanti, ka mūsu senči priedi izmantoja ne tikai kā kokmateriālu, bet prata atrast pielietojumu arī priežu mizām, čiekuriem un sveķiem. Mūsdienās priede kalpo kā ekonomiskais dzinējspēks, jo Ziemeļeiropas priedes ir garas, tāpēc labi noder rūpniecībā, taču pārējās priežu daļas tiek izmantotas maz. Pamazām atklāju: ja priežu mizas novāc un pareizi apstrādā, tad tās kļūst mīkstas, nedaudz ādai līdzīgas. Tā radās ideja maģistra darbam, kurš turpina dzīvot arī šodien, jo daudziem uzņēmējiem ir interese par šo materiālu. Šobrīd sadarbojos ar maza izmēra mežu īpašniekiem Latvijā. Kamēr viņi cērt savu ikgadējo koku daudzumu, tikmēr vācu priežu mizu. PineSkins lieliski noder interjeram, dažādu mēbeļu virsmu izgatavošanai.
Turpretim PineResin ir keramikai līdzīgs materiāls, kas izgatavots no priežu sveķiem, skaidām un dažādiem dabiskiem pigmentiem, piemēram, ogles, priežu mizas vai olu čaumalas. Tā sākotnēji bija sena līmes recepte, kuru esmu pārveidojusi par tādu materiālu, no kura var pagatavot dažādus priekšmetus. Šis pagaidām ir konceptuāls produkts, kas runā par to, ka materiāliem ir jākalpo mūžīgi. Piemēram, nopērkam vāzi, kad tā saplīst, to izmetam. Ja vāze būtu izgatavota no PineResin, tad to varētu pārkausēt un izveidot no tā jaunu priekšmetu. Ideja par to, ka materiāls ir tas, kas ir mūsu īpašumā, un vāze ir tikai funkcija, man šķiet svarīga. Ja skatāmies plašākā mērogā, tad, rīkojot dažādus pasākumus, tiek izmantotas mēbeles un citi priekšmeti, kas paredzēti īslaicīgai lietošanai, pēc tam tos izmet atkritumos. Būtu labi, ja mēs varētu nākotnē šādas mēbeles atgriezt ražotājam, kurš tās prastu pārkausēt un iegūto materiālu izmantot atkārtoti.
Savukārt tekstila projekts Pre-Loved aizsākās pandēmijas laikā, kad kopā ar dizaineri Māru Bērziņu sākām interesēties par tekstila atkritumiem. Pamazām atklājām, kā tekstila atkritumus var pārveidot jaunā un funkcionālā materiālā, ja uz tekstila šķiedrām palūkojas nedaudz citādi. Tekstila industrijā šķiedras vienmēr vērpj jaunā pavedienā, lai no tām varētu uzaust jaunu audumu. Taču pēcpatērētāju šķiedras ir pārāk īsas, tāpēc to izdarīt nevar. Savukārt mēs mainījām pieeju, jo šķiedras aplūkojām kā pildvielu, kurām nepieciešama saistviela, lai tās salīmētu kopā. Patlaban esam izveidojušas biotekstilu, kura ražošanas katrā stadijā tiek domāts arī par ilgtspēju. Priecājamies, ka šobrīd projekts dzīvo un attīstās visdažādākajos veidos.
Kad rodas ideja par jauna materiāla izveidi, ar ko sākat? Kāds ir jūsu radošais process?
Vispirms rodas interese par konkrētu materiālu. Piemēram, par priežu mizām mani interesēja gan vēstures aspekts, gan to funkcionalitāte. Pētot teoriju, uzzināju interesantu faktu, ka senatnē sāmus piemeklēja aukstuma periods, kas neļāva viņiem izaudzēt ne labību, ne kartupeļus, taču viņi zināja, ka priežu iekšējo mizu var ēst. Priede no bērza atšķiras ar to, ka bērza mizu var novākt un koks turpinās augt, bet priede, ja tai tiks noņemta miza, neizdzīvos. Senie sāmi zināja, cik daudz mizas var noņemt, lai koks nenokalstu. Viņi mizu vāca, izkaltēja, samala miltos un gatavoja no tām putru un maizi. Kad to uzzināju, Nīderlandē devos uz mežu pēc priežu mizas. Garša mani neuzrunāja, bet man patika mizas taktilā sajūta. Izžāvējot mizu, tā kļuva cieta, taču eksperimentu rezultātā nonācu pie veida, kā to varu padarīt ilglaicīgi mīkstu.
Ikdienā palīdzat arī uzņēmējiem meklēt iespējamos veidus, kā viņi var izmantot ražošanas pārpalikumus. Kādi ir lielākie izaicinājumi šajā darbā?
Interese no uzņēmēju puses ir liela, jo ekoloģiskās krīzes aspektā, kad dabiskie resursi palēnām izbeidzas, esam spiesti domāt par materiālu izvēli. Pirmkārt, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir uzņēmumu nevēlēšanās atteikties no standartizētiem procesiem. Ja gatavojam jaunu materiālu, mums var nākties mainīt standarta izmērus. Piemēram, priežu stumbrs apakšā ir resnāks, bet augšā tievāks. Līdz ar to arī mizas loksne būs nestandarta, tāpēc svarīga ir vēlme pielāgot ražošanas procesu jaunajam materiālam. Otrkārt, vēlme ieviest inovācijas. Daudzi vēlas labu ekomateriālu, bet pēc tam plāno izmantot toksiskas līmes, izgatavojot no šī materiāla jaunus priekšmetus, taču jauniem materiāliem nepieciešami jauni apstrādes veidi. Par ekoloģiju ir jādomā jebkurā izstrādes posmā. Par to nedrīkstam aizmirst.
Kā uzskatāt, vai nākotnē šādus biomateriālus arī citi dizaineri arvien biežāk izmantos savos darbos?
Man šķiet, ka ne visi izmantos biomateriālus, bet gribētos domāt, ka dizaineri un uzņēmēji kļūs kritiskāki, domājot par materiālu izcelsmi, un neuzķersies uz skaļiem saukļiem. Piemēram, produkts, kurā ir pieci procenti pārstrādātā materiāla daudzuma ir tālu no ilgtspējas. Kā ar atlikušajiem 95% materiāla? Ilgtspējībai jābūt vairāk nekā tikai vienkārši mazai sastāvdaļai. Ilgtspējība kā tāda var tikt atrasta jebkurā dabiskajā vai sintētiskajā materiālā, pat visu nīstajā plastmasā. Tā var būt ilgtspējīga, ja mēs pareizi ar to apietos, pareizi savāktu, pārstrādātu un pārvērstu jaunos produktos. Gribētos ticēt, ka šajā jomā nākotnē mēs kļūsim zinošāki.