Citur retums, citur nē
Lietus grabinās uz plašās oranžērijas jumta, un siltajās telpās ir ļoti omulīgi. 3200 kvadrātmetru lielā oranžērija sastāv no četrām zālēm - subtropu, tropu, sukulentu, kā arī silto subtropu telpām. Puse no oranžērijas būs pieejama plašai publikai, otra puse, kur atrodas reto un apdraudēto augu genofonda kolekcijas, vērojama tikai caur stiklu. Protams, visi retumi nav sapulcēti vienā telpā, jo to izcelsmes vietas atrodas atšķirīgu klimatisko apstākļu reģionos, līdz ar to nepieciešama atšķirīga vide.
Pašā oranžērijas centrā slejas Draceana draco jeb pūķkoks - viens no Kanāriju salu simboliem, kas piedzīvojis grūtus laikus un ko aizsargā Vašingtonas konvencija. Savulaik kuplojuši veseli meži, bet specifisko sveķu dēļ (ja koku ievaino, iztek sveķi, sarkani kā asinis) tie izcirsti, palikušas tikai nelielas birzītes, stāsta Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. "Vašingtonas konvencija jeb konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) ir lielākais reģistrs, bet ir arī dažādi lokāli saraksti, kas definē, kuras tad ir retas un apdraudētas sugas. Šie saraksti ne vienmēr nozīmē, ka minētās sugas it visur ir retas un apdraudētas, kā arī, ja kāda auga tieši patlaban tur nav, tas nenozīmē, ka tas ir bieži sastopams," skaidro Svilāns. Nelielas salas, kalnu reģioni, nogāzes ir vietas, kur pasaulē atrodas retās augu sugas, jo šīs teritorijas ir izolētas un daba evolucionē nošķirtā vidē.
Savukārt Latvijā daudzas retas sugas mīl upju, ezeru piekrastes, piejūras zonu, avoksnājus. Apbūves, saimnieciskās darbības, rekreācijas dēļ šīs teritorijas var tikt apdraudētas. Daudziem augiem Latvija ir galējā ziemeļu teritorija, kur kāda suga var augt, bet daudzas ir izplatītas visā Baltijā. Precīzākas par starptautiskajiem aizsargājamo augu reģistriem ir vietējās sarkanās grāmatas, jo tiek vērtēta konkrētā reģiona specifika. Patlaban botāniskajā dārzā ir ap 70 Latvijas retajām un aizsargājamajām sugām, bet visā dārza teritorijā kopumā ir 14-15 tūkstoši dažādu augu, no kuriem ap 2000 būs apskatāmi oranžērijas publiskajā daļā.
Pēta ģenētisko daudzveidību
"Likumdošana ir lēns process, un zinātniekiem jāiet tai soli pa priekšu, nevaram pētīt un aizsargāt tikai to, kas pasludināts par retu, mums jāskatās, kāda ir realitāte dabā. Latvijā sarkanā cefalantēra atrodama tikai kāpu zonā starp Ventspili un Kolku, bet izplatības areāls tai ir puse Eiropas. Pie mums ir areāla robeža. Savukārt laksis, visās Eiropas sarkanajās grāmatās iekļauts, pie mums nav nekāds retums. Dabā būtiski, lai viss sugas areāls saglabātos savā ģenētiskajā daudzveidībā, jo katrā reģionā pat vienas sugas augi ir mazliet citāda genofonda, ko nosaka pielāgotība klimatam, pie mums, piemēram, tie būs ziemcietīgāki nekā Dienvideiropā," uzsver Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas vadītājs Arnis Seisums un izrāda savu kolekciju.
Seisums regulāri dodas ekspedīcijās, sadarbojas ar citiem pētniekiem un botāniskajiem dārziem. Sīpolpuķu nodaļā, kur viesojas Dabas Diena, mīt arī tādas augu sugas, kas pasaulē sastopamas tikai dažos desmitos eksemplāru, aug botāniskajos dārzos, bet daži augu paraugi ir tikai Salaspilī. "Ideāli, ja botāniskā dārza kolekcijā ir dažādi sugas eksemplāri. Protams, varam pavairot augus no viena sīpola, bet, lai saglabātu sugu dabiski, vajadzīgi vairāki augi, kas, savā starpā krustojoties, nodrošinātu ģenētisko daudzveidību," skaidro Svilāns.
Pētot augu ģenētiku, botāniskā dārza speciālisti mēģina arī noskaidrot, kuri Latvijas florā sastopamie augi ir dabiski ienākuši mūsu reģionā, bet kuri - introducēti. Diskusijas raisa Daugavas lilija, kas, iespējams, aizlavījusies no muižu dārziem un aklimatizējusies savvaļā, krūmu čuže jeb klinšrozīte, kuras vienīgā atradne ir Čužu purvā, taču līdzīgi pārstāvji aug Igaunijā, arī tik ierastā kalme, izrādās, nav mūsējā, bet patiesībā esot ieviesusies no aptiekāru dārziem, un vēl vairākas sugas. "Kad būvēja Pļaviņu HES un daudzām teritorijām draudēja applūdināšana, botāniskā dārza zinātnieki kopā ar Bioloģijas institūta speciālistiem devās turp un noraka velēnas ar aizsargājamajiem augiem, kas nonāca botāniskajā dārzā. Kaut kas ieauga, kaut kas neieauga. Tāpēc jau šīs sugas ir kļuvušas retas un aizsargājamas, ka ir cimperlīgas. Reizēm pat nezinām nianses, kas nosaka veiksmi - ieaugs vai neieaugs," botāniskā dārza direktors prāto.
Līdzīgi gadījies ar Alpu kreimuli jeb Alpu tauceni, tā dēvēto Staburaga puķīti, kas auga tikai tur. Staburagu applūdināja, augus pārstādīja uz Raunas Staburaga, bet tur tie neieauga. Botāniķi nav atmetuši cerību atrast vēl kādu augteni, kā arī parūpēties par etnobotāniku. Botāniskajā dārzā apkopota Latvijā selekcionēto gerberu šķirņu kolekcija.