Zīmola SWIMBE peldkostīmus ražo no auduma, kas izgatavots no plastmasas atkritumiem. Kā atzīst viena no uzņēmuma līdzīpašniecēm Laura Žukovska-Supe, tas tiek darīts, lai saudzētu vidi un piedāvātu patērētājiem ilgtspējīgu alternatīvu. Nemitīgi tiek meklēti arī veidi, kā pašu ražošanas procesu padarīt arvien dabai draudzīgāku.
Kā nonācāt pie idejas, ka vēlaties sākt ražot peldkostīmus?
Viss sākās ar to, ka pati nespēju veikalos atrast sev piemērotu peldkostīmu dažādu ķermeņa īpatnību dēļ, kādas ir lielai daļai no mums. Tā nu radās doma par peldkostīmu šūšanu. Uzrunāju savu tagadējo kolēģi Elēnu, kura tolaik, būdama RTU otrā kursa studente, jau bija sākusi šūt apakšveļu. Viņa piekrita pamēģināt uzšūt arī peldkostīmus.
Audums, no kura šujam peldkostīmus, ir radīts no plastmasas atkritumiem. Ārējā peldkostīmu daļa ir veidota no tekstila, kas radīts no PET pudelēm, bet peldkostīmu odere ir no auduma, kas izgatavots no veciem zvejas tīkliem, makšķerauklām un veciem paklājiem. Audumu iepērkam baltu un pēc tam to pašas apdrukājam. Tobrīd, kad sākām meklēt audumus saviem peldkostīmiem, atradām tikai trīs uzņēmumus, kas ražo tekstilu no plastmasas atkritumiem. Viens uzņēmums bija Taivānā, otrs – Kanādā un trešais – Itālijā. Tā kā Taivāna likās ļoti tālu, sākumā testējām auduma paraugus no Kanādas un Itālijas. Beigu beigās iegādāties audumu no Kanādas, ņemot vērā piegādi un muitošanu, bija ļoti dārgi, tāpēc palikām pie itāļiem. Tā kā man arī privātajā dzīvē ir svarīgi dzīvot dabai draudzīgi un šķirot atkritumus, vēlējos radīt uzņēmumu, kurš nav pretrunā ar manu pārliecību.
Esat pirmais uzņēmums Latvijā, kas savus apģērbus ir nodevis laboratorijā, lai testētu mikroplastmasas piesārņojumu. Kāpēc tas bija svarīgi, un kādus secinājumus ieguvāt?
Patlaban ir daudz zīmolu, kuri nodarbojas ar "zaļmuldēšanu", mēģinot padarīt savus produktus ekoloģiskākus, nekā tie ir patiesībā, taču tas nekādi nesaskan ar mūsu filozofiju. Mēs nekad neesam slēpušas, ka šujam peldkostīmus no sintētiska materiāla. Lai arī šis sintētiskais audums radīts no plastmasas atkritumiem, tik un tā beigās tā ir plastmasa. Un katru reizi, kad mazgājam jebkuru sintētisku audumu, no tā atdalās kaut kādas šķiedras. Tā kā esam uzņēmums, kam rūp apkārtējā vide, mums bija jādomā divus soļus uz priekšu. Mēs gribējām saprast, kas notiek ar šo mikroplastmasu, cik daudz tā no auduma atdalās, vai ir kādas atšķirības starp mazgāšanas režīmiem un vai tā izdalās visās mazgāšanas reizēs vienādi.
Tā kā bijām iegādājušās Vācijā ražotus speciālus maisus, kas aiztur mikroplastmasu, vēlējāmies notestēt arī to kvalitāti. To izdarīt mums palīdzēja Latvijas Hidroekoloģijas institūts. Pētījumam bija nodoti 12 peldkostīmi, kas tika mazgāti 11 reižu četros dažādos režīmos ar maisu un bez tā, ar mazgājamo līdzekli un tikai ar ūdeni. Secinājām, ka lielākā daļa mikroplastmasas no auduma atdalās pirmajā mazgāšanas reizē. Aptuveni 56% no visa apjoma. Pētījums arī parādīja – ja tiek lietots speciālais maiss, tā efektivitāte ir lielāka, ja audums tiek skalots, nevis mazgāts ar mazgājamo līdzekli. Tā šobrīd skalojam katru izstrādājumu, pirms tas nonāk pie mūsu pasūtītājiem. Tas ir mazumiņš, ko varam no mūsu puses izdarīt, lai mikroplastmasa nenonāktu dabā, jo diemžēl ūdens attīrīšanas sistēmas to neaiztur un mikroplastmasa nokļūst ūdeņos. Pēcāk caur barības ķēdi, apēdot jūras veltes, arī mēs šo mikroplastmasu apēdam. Tuvākajā nākotnē plānojam uzstādīt arī speciālu ārējo filtru, jo diemžēl mikroplastmasu aizturošais maiss sevi nav attaisnojis tik lielā mērā, kā ražotājs apgalvo. Ceram, ka ārējais filtrs varēs izfiltrēt visu, kas nāks ārā no veļasmašīnas, un savākt visu to, ko maiss nespēj aizturēt, bet arī šis filtrs būtu jātestē.
Ko vēl uzņēmumā darāt, lai ikdienā samazinātu atkritumu daudzumu?
Mēs cenšamies izmantot šo vērtīgo audumu, cik nu tas ir iespējams. Mēs šujam gan matu lentes, gan matu gumijas, gan maisiņus, kuros liekam peldkostīmus, kad sūtām tos mūsu klientiem. Audumu atgriezumus nododam vietējai nevalstiskajai organizācijai, kura nodarbojas ar rokdarbiem. Diemžēl pandēmijas dēļ daudz kas nenotiek, tādēļ mēs viņiem nevaram nodot visus atgriezumus, kuri mums ir sakrājušies. Un tā mēs nonākam pie lielas problēmas, ka šobrīd Latvijā diemžēl nav nekādas sistēmas, kā savākt tekstila atkritumus, tieši auduma atgriezumus, lai tos pēc tam varētu jēgpilni izmantot. Vienīgais, ko mums vietējais apsaimniekotājs piedāvā, ir aprakt tos poligonā. Tāpēc esam sākušas sarunas ar citiem atkritumu apsaimniekotājiem, kuri tos izmanto tālāk elektrības un apkures ražošanā.
Ar kādiem izaicinājumiem saskārāties, sākot peldkostīmu ražošanu?
Izaicinājums ir pats izstrādājums. Īpaši, ja runājam par sievietēm ar lielām krūtīm, arī lielu lieko svaru, kas arī vēlas iegādāties peldkostīmus, bet, lai izveidotu šādus modeļus, no konstruēšanas viedokļa tas ir gana sarežģīts process. Tāpat Latvijā ir teju neiespējami atrast cilvēku, kas būtu gatavs zīmēt digitālās piegrieztnes, tādēļ mums pašām nācās iegādāties datorprogrammu, un mana kolēģe Elēna devās uz Somiju mācīties, kā ar to strādāt.
Sākumā mums bija rožains sapnis, ka mēs tikai radīsim idejas, bet kāds mums tās šūs. Tā kā izgatavojam tikai personalizētus peldkostīmus pēc individuāla pasūtījuma, šūšanas uzņēmumi ar mums negribēja sadarboties. Mazākais apjoms, ko saņēmām, bija 300 vienību vienam modelim vienā dizainā. Tā kā tas mums nederēja, nācās pašām izveidot šūšanas darbnīcu.
Kā redzat uzņēmuma attīstību nākotnē?
Vēlamies attīstīt eksportu. Skaidrs, ka Latvijā pircēju maksātspēja ir limitēta. Mūsu produkts nav ātrā mode, tāpēc arī cena ir virs vidējās. Vēlamies izveidot interaktīvu eveikalu, kas būtu ērti lietojams arī pircējiem ārpus Latvijas