Dabas mīļotāji un vēstures izzināšanas entuziasti ceļ gaismā skaistas tradīcijas, un viena no tām ir autentisku plostu darināšana un pludināšana. Gaujas Plostnieku svētki 19. maijā nu jau divdesmit pirmo reizi pulcēs gan teju aizmirstā amata pratējus un ceļošanas pa upi cienītājus, gan tos, kas vēlas sveikt pavasara atnākšanu brīvdabas izklaides pasākumā.
Ekonomika mainās, amata prasmes paliek
Gauja ir ne tikai Latvijas garākā upe, gleznainu ainavu ieskauta un lielu dabas daudzveidību tās krastos, bet vairākus gadsimtus ir kalpojusi par nozīmīgu kokmateriālu transportēšanas ceļu. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem rasti ekonomiski efektīvāki veidi, kā kokus no cirsmām nogādāt līdz pārstrādes vietām, taču plostnieku amata tradīcijas turpina dzīvot. Jau vairāk nekā 20 gadu Strenču apkārtnes entuziasti, kas apvienojušies biedrībā Gaujas plostnieki, rīko Plostnieku svētkus, kuri ik gadu notiek Strenčos maija trešajā sestdienā, un sadarbībā ar projektu Mammadaba organizē arī amata prasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, apmācot jauniešus plostu siešanā.
Tiek cienīta tradīcija
Plostnieka jeb koku pludinātāja darbs ir nostāstiem un leģendām apvīts, jo tas plostniekiem prasīja ne tikai pazīt upi, labas iemaņas manevrēt kokmateriālus straujajos un krāčainajos palu ūdeņos, bet arī drosmi, jo upe dažkārt bija neprognozējama un aiz nākamā līča varēja sagaidīt kāds piedzīvojums.
Baļķi tika pludināti pavasarī pēc ledus iziešanas, kad straume visspēcīgākā. Lai visi upē nonākušie koki nesajauktos un īpašnieki tos nepazaudētu, tie tika sasieti un pārvietoti plostu veidā. Plostiem bija noteikts izmērs – Gaujas plosti bija 8,5 metrus plati, bet to garums nedrīkstēja pārsniegt 95 metrus. Viens plosts mūsdienās tiek veidots no vairākām plenēm – 12 vai 13 kopā sastiprinātu baļķu posmiem. Viena plene ir vidēji sešus metrus gara.
Mūsdienās Plostnieku svētki notiek maijā, kad gaiss iesilis, Gaujas krastos valda ziedonis un plosta pasažieri var izbaudīt piedzīvojumu, kad upe vēl ir gana dziļa un strauja, jo, pārvietojoties ar tik lielu plostu, piemēram, vasaras vidū, pastāv risks tam uzsēsties uz kāda sēkļa. Senāk koki pludināti pa visām upēm, kuru platums un dziļums to ļāva, taču Latvijā autentisku baļķu plostu meistarošana mūsdienās tiek praktizēta vien Gaujā un Salacā.
Plostnieku pilsēta
Tomēr Latvija nav vienīgā valsts Eiropā un pasaulē, kur saglabātas plostu siešanas un vadīšanas tradīcijas. Eiropā darbojas vairāki desmiti plostnieku biedrību, kas apvienojušās Pasaules Plostnieku asociācijā. To dalībniekus vieno nevis pilsētas vai valstis, bet gan upes. Savukārt atsevišķās vietās, piemēram, Somijā un Norvēģijā, kokmateriālu pludināšana pa upēm mazos apjomos joprojām notiek vietās, kur ar mežizstrādes transportu pa sauszemi grūti piekļūt.
Gaujas plostnieku galvaspilsēta ir Strenči. "Strenču krāces ir pirmā bīstamā dabiskā barjera ceļā no upes augšteces līdz jūrai. Līdz Strenčiem baļķus savulaik varēja nogādāt bez bēdu, bet tālāk vajadzēja prasmīgus pludinātājus, kas prata tikt galā ar krācēm, veikli savākt kokus, ja plosts straumes trieciena rezultātā tika izjaukts. Šeit dzīvoja vīri, kas plostu veidošanu un vadīšanu nodeva no paaudzes paaudzei," stāsta Gaujas Plostnieku svētku organizators, plostnieku amata tradīcijas atjaunošanas iniciators Mārtiņš Gaigals. Strenči kopš 2001. gada darbojas Starptautiskajā Plostnieku asociācijā, kur vēl pārstāvētas Somija, Zviedrija, Vācija, Itālija, Spānija, Portugāle, Čehija un citas valstis. Latvija ir vienīgā asociācijas biedre no Baltijas valstīm.
Iebraucot pilsētā, visus sveicina zīme Strenči – Starptautiskā plostnieku pilsēta, jo Strenči 2011. gadā pasludināti par Starptautisko plostnieku pilsētu. Gaujas plostnieka amats ir pieteikts arī UNESCO nemateriālās kultūras tradīcijas statusam.
Svin trīs dienu garumā
"Senie plostnieki – vīri veikli kā kaķi – skrēja pa baļķiem un spēja pat balansēt un vadīt vienu atsevišķi peldošu baļķi. Arī plosta izgatavošanai nepieciešams liels fizisks spēks, izturība un veiklība. Gatavojoties Plostnieku svētkiem, ap divdesmit vīru dienas garumā sien plostu. Pirmsākumos baļķus plostos sēja ar klūgām vai striķiem, bet mūsdienās lielākai drošībai baļķu savienošanai izmantojam stieples un virs plenēm liekam dēļus, lai cilvēkiem uz plosta būtu ērtāk un drošāk pārvietoties," stāsta biedrības Gaujas plostnieki aktīvists Ivo Laktiņš un piebilst, "mūsdienās plostu sienam maksimāli drošu un ērtu, lai šo ekspedīciju var izbaudīt gan cilvēki ar īpašām vajadzībām, gan seniori."
Uz plosta ir evakuācijas laivas, glābšanas riņķi un citi drošības līdzekļi, kā arī pirmās nepieciešamības medicīniskās palīdzības sniegšanas iespējas.
Lielākie sagatavošanās darbi ir baļķu, pleņu šķērskoku, stiepļu sagāde un aiztransportēšana uz plosta sagatavošanas vietu Gaujas krastā pie Spices tilta, kas atrodas uz P24 šosejas starp Smilteni un Valku. Trešdienā notiek plosta siešana, bet ceturtdien tas ir gatavs uzņemt pasažierus un doties ceļā. Uz plosta skan dziesmas, tiek vārīta īpašā plostnieku zupa un baudīts īpašs dzēriens, kas tiek saukts par Plosta prieku. Ik gadu organizatori ir parūpējušies par kādu jaunu un interesantu aktivitāti, kas notiek uz plosta. Viesu vidū bijuši arī Latvijā pazīstami pavāri, kas klātesošajiem rādījuši savas amata prasmes, kā arī populāri mūziķi.
Katram plosta pasažierim ir arī iespēja ķerties pie plosta stūres un mēģināt vadīt plostu prasmīga kapteiņa vadībā. Tas nemaz nav tik vienkārši, kā izskatās, jo ir jāmāk "lasīt" straumi, ir jāpazīst upe, jāzina, kāda ir straumes daba, kā izdosies apbraukt kādu šķērsli.
Divas dienas notiek plosta brauciens, vakarā piestājot krastā un nakti plosta sargiem pārlaižot teltīs, savukārt sestdien plostu svinīgi sagaida Strenčos un tiek svinēti Plostnieku svētki ar jauno un arī pieredzējušo plostnieku tikšanos, dziesmām, dejām un jautrību. Arī piestāt krastā ar iespaidīgā izmēra transportlīdzekli nav nemaz tik vienkārši – plostam ir speciāls arkls, ar kura palīdzību plostu apstādināt. Ir nepieciešamas iemaņas, lai saprastu, cik ilgs laiks un attālums vajadzīgs, lai izdotos apstāties konkrētā vietā.