Domājot par to, kā saudzēt vidi un nākotnē nodrošināt ar pārtiku pasaules iedzīvotājus, kuru skaits ik gadu pieaug, zinātnieki arvien vairāk pēta ēdamos kukaiņus. Kukaiņu proteīna izmantošana ierastajos pārtikas produktos vēl nav mūsu ikdiena, bet tas ir tikai laika jautājums, uzskata inženierzinātņu doktore, pārtikas tehnoloģe un Latvijā pirmā ēdamo kukaiņu pētniece Ilga Gedrovica.
Kā sākās jūsu interese par ēdamo kukaiņu un kāpuru pētniecību?
Pirms septiņiem gadiem, kad salīdzinoši nesen 2012. gadā biju ieguvusi doktora grādu, kā pētniece skatījos, kas notiek pasaulē un ko varētu turpmāk pētīt pārtikas nozarē. Jau tobrīd Eiropā bija pētījumi par dažādiem alternatīviem olbaltumvielu risinājumiem, jo globālā sasilšana, metāna gāzes rada nopietnas vides problēmas. Dabas resursi strauji sarūk, bet ekonomika pieprasa ražot pārtiku arvien vairāk. Kā vienu no potenciāli iespējamiem risinājumiem pētnieki piedāvāja ēdamos kukaiņus, visvairāk tieši circeņus. Arī Latvijā pazīstam circeņus, taču mums to nav tādā apjomā, lai runātu par pārtikas ražošanu.
Tajā vasarā, kad domāju par to, ko varētu pētīt, ravējot savu dārzu, ieraudzīju leknas, skaistas sliekas. Arī kā dabīgo dārza mēslojumu humusu, ko izmantoju savam dārzam, iegūst no Latvijā audzētām sliekām. Tajā brīdī sapratu – ja jau pie mums ir slieku audzētavas, tad jau varam runāt par ražošanas potenciālu. No sava dārza paņemtās sliekas aiznesu uz laboratoriju, lai pārliecinātos, vai tajās tiešām ir vērtīgas olbaltumvielas lielā daudzumā. Iegūtie rezultāti mani iepriecināja. Sapratu, ka varu rakstīt projekta pieteikumu. Pēc pusotra gada saņēmu apstiprinājumu savam pēcdoktorantūras pētījumam un kļuvu par pirmo zinātnieci Latvijā, kas pēta ēdamos kukaiņus, un tobrīd arī Baltijā, kas ar kaut ko tādu nodarbojas. Sliekas salīdzināju ar Eiropā jau pētītiem circeņiem un miltu melnuļiem. Esmu pētījusi arī zīdtārpiņus, kurus uzturā lieto Ķīnā. Joprojām pētu arī klasiskās olbaltumvielas, bet ēdamie kukaiņi ir viens no virzieniem, ko joprojām turpinu izzināt.
Kāpēc līdz šim šī joma ir tik maz pētīta?
Pasaulē mīt apmēram miljons kukaiņu sugu, no kuriem 0,5% ir toksiski, savukārt apmēram 2400 ir ēdamie kukaiņi, kuri potenciāli varētu būt kā alternatīvie olbaltumvielu avoti cilvēkam. Tas, ka pētījumu līdz šim nav daudz, saistīts ar mūsu ēšanas paradumiem un tradīcijām. Ja paskatāmies uz lielajām nācijām, tad tikai divās no tām kukaiņus lieto kā tradicionālo uzturu. Eiropā cilvēkiem ar kukaiņiem ir negatīvas asociācijas. Mēs uzreiz iedomājamies, piemēram, tārpainu ābolu vai tārpu bojātus riekstus. Šobrīd tiek meklēti risinājumi, lai cilvēkiem nebūtu šo psiholoģisko bloku, tāpēc mums netiek piedāvāti kukaiņi klasiskā izpratnē, bet tie tiek izkaltēti, samalti pulverī kā milti un pēc tam integrēti ēdienā kā olbaltumvielu paaugstinošs avots.
Jāteic, ka jaunā paaudze ir daudz pretimnākošāka. Taču var saprast mūsu vecākus un vecvecākus, jo viņiem šī tēma nebija aktuāla. Patlaban Latvijā un citviet Eiropā klasiskie olbaltumvielu avoti ir pietiekamā daudzumā, bet stāsts jau ir par to, ka tos būtu vēlams aizstāt ar citu risinājumu globālās situācijas dēļ. Mums ir tikai viena zemeslode, tā ka tas patiesībā skar ikvienu.
Kādas ir slieku un citu ēdamo kukaiņu priekšrocības?
Kā jau minēju, kukaiņos ir augsts olbaltumvielu saturs, kas sastāv no vērtīgām aminoskābēm, kuras nevar nekā citādi uzņemt kā tikai ar pārtiku. Tāpat viņos ir nozīmīgs saturs: šķiedrvielas, mikro un makro elementi, neaizstājamās taukskābes. Nākamais aspekts ir resursu nepieciešamība, lai tos iegūtu, un cik no tā kukaiņu īpatsvara varam izlietot pēc uzturvielu uzņemšanas. Salīdzinot ar liellopu, no kura izlietojam labi ja pusi, pārējais pārtikā nav izmantojams, tāpēc paliek atkritumos, no kukaiņiem pārtikai varam izmanot 80–90%. Ieguldītie resursi, kā laiks, barība, saldūdens, zemes platības, negatīvā ietekme uz vidi, tas viss nosliecas par labu kukaiņiem. Protams, arī ētiskie aspekti, kas attiecas uz dzīvnieku audzēšanu. Pasaule mainās, mainās arī pārtika. Pirms kāda laika kafejnīcās kafiju piedāvāja tikai ar govs pienu, tagad ir pavisam normāli, ja piedāvājumā ir arī augu piens. Arī kukaiņu ieviešana ikdienas uzturā ir laika jautājums.
Ko līdz šim esat pagatavojusi no sliekām, un ko vēl gribētu izmēģināt?
Sāku eksperimentēt ar produktiem, kurus cilvēki visbiežāk lieto un kuru uzturvērtību, pateicoties papildu olbaltumvielām, varētu uzlabot. Piemēram, miltu izstrādājumi. Īpatsvars tam, lai kādu jaunu izejvielu pievienotu, nav tik augsts, ne vairāk kā 30%, jo citādi produkts būtiski maina savas sākotnējās īpašības. Pētu produktu tehnoloģisko pusi, mijiedarbību ar citām izejvielām. Pēc tam seko tā termiskā apstrāde, lai paaugstinātu tā drošību. Pētu produkta uzvedību uzglabāšanas laikā dažādās vidēs, materiālos, lai gūtu atbildes uz citiem produkta drošības jautājumiem. Tas man ir svarīgi, lai patērētājam varu piedāvāt drošu un kvalitatīvu produktu. Pa šiem gadiem ir izmēģināts pagatavot maizi, makaronus, cepumus, mafinus, karameles, burgeru kotletes, batoniņus, ekstrudētus produktus. Klāsts ir plašs.
Man svarīgi, lai cilvēki pagaršo, pirms izsaka savu vērtējumu. Citreiz esmu jautājusi, vai viņi gatavi kaut kam inovatīvam. Ja cilvēki piekrīt nogaršot, parasti saka, ka ir patīkami pārsteigti par labo garšu, bet, ja iepriekš zinātu, ka produktā ir pievienoti kukaiņi, diez vai maz ēstu. Piemēram, par circenīšiem daudzi ir teikuši, ka tie garšo kā grauzdētas sēkliņas. Viss atkarīgs, kā ēdienu pasniedz. Ar kādu glazējumu, garšvielām vai veidu, formu. Ik pa laikam pētu arī sabiedrības viedokli. Ja, sākot savus pētījums, kaut kam tādam bija gatavi tikai 3% aptaujāto, tad tagad tie jau ir 10%. Sabiedrība mainās, cilvēki kļūst atvērtāki.
Kādas ir nākotnes ieceres un tuvākie plāni?
Šobrīd man ir svarīgi pētīt pārtikas drošības aspektu, tāpēc sadarbojos ar Rīgas Stradiņa universitāti. Esmu piesaistījusi arī studentus. Kopīgi pētām, cik droši ir lietot uzturā šādus produktus. Mums ir svarīgi saprast mijiedarbību ar citām izejvielām, jo, pievienojot jaunu izejvielu, rodas ķīmiskas reakcijas. Tāpat svarīgi noskaidrot, kāda mijiedarbība ir ar cilvēku veselību. Visi mani nākamie projekti ir virzīti, lai sniegtu atbildes uz šiem jautājumiem, jo pētījumu šajā jomā patlaban ir gaužām maz. Mums ir svarīgi to noskaidrot, pirms produkti nonāk pie patērētāja. Visi mēra produkta sastāva kvalitāti, bet ietekmi uz veselību maz. Tas, ka jau sen kukaiņus ēd citās kultūrās, nav rādītājs, jo viņi nav veikuši pētījumus, arī viņu organisms gadu gaitā ir adaptējies kaut kam tādam, bet mēs, eiropieši, esam citādi. Mēs esam ar citiem enzīmiem uzauguši. Tā ka darba vēl ir daudz.