Ja vērīgi lūkosimies, pamanīsim, ka pilsētā mīt daudz dažādu putnu sugu. Pieraduši pie cilvēku klātbūtnes, arvien vairāk putnu, kas kādreiz mitinājušies tikai mežā, tagad pilsētu izvēlas par savu dzīvesvietu. Pilsēta putnus pievilina ar barības daudzveidību, taču bieži tiem nākas saskarties ar dažādiem šķēršļiem, kas apdraud dzīvību, – arī ar cilvēku radītiem.
Stikla fasāde kā nāves spriedums
Nesen redakcijā saņēmām vēstuli, kurā kāds Pierīgas iedzīvotājs raksta par vēlmi palīdzēt putnēniem, jo novērojis, ka pēdējo nedēļu laikā zeltgalvīši, lidojot pie mājām un iestādēm, ietriecas stikla fasādēs un aiziet bojā. Pat vairāki putniņi vienlaikus. Kāpēc tā notiek, un kā to novērst? "Tādi gadījumi notiek jauno modes tendenču dēļ, jo ēkas tiek būvētas, izmantojot daudz stikla un spoguļvirsmu. Arī logos retāk varam manīt aizkarus, nekā tas bija agrāk. Cilvēki neredz stiklu, taču zina, kur tas ir. Putni gan neredz, gan nezina, kas ir stikls. Tajā brīdī, kad putns iemācās to atpazīt, viņš ir beigts. Diemžēl putnu mirstība ir ievērojama. Upuru skaits vienā vai otrā mājā nav liels, bet, ja sasummē māju skaitu jaunā ciematā, kas atrodas vietā, kur mīt daudz putnu, skaitlis var sanākt ievērojams. Ja uz visu valsti – vēl lielāks," skaidro ornitologs Rolands Lebuss. Visticamāk, šādi aiziet bojā jaunās putnu paaudzes pārstāvji, kas tikko cenšas iepazīt pasauli.
Putni neuztver stikloto konstrukciju kā šķērsli, tāpēc nemaina lidojuma trajektoriju, bet atspoguļoto apkārtnes attēlu stiklotajā konstrukcijā redz kā telpas turpinājumu. Lielā ātrumā un taisnā leņķī notikusi sadursme parasti ir letāla. Putns aiziet bojā uzreiz pēc sadursmes vai arī vēl spēj nolidot samērā lielu attālumu un tad aiziet bojā.
"Putnu mirstība stikla virsmu dēļ būs vienmēr, taču to var samazināt, padarot tās redzamas," saka Rolands Lebuss. Ja stiklotās virsmas ir caurspīdīgas, nepieciešamas tās padarīt redzamas vai novērst stikla virsmu reflektīvās īpašības, ja tās atspoguļo apkārtējo ainavu – kokus, debesis, mākoņus utt. To var panākt, virsmas marķējot, krāsojot vai aplīmējot ar līmplēvi. Ir iespējams izmantot arī ultravioletās (UV) uzlīmes un marķierus. Putni atšķirībā no cilvēkiem redz UV gaismu, un šādas uzlīmes un marķieri ir teicams risinājums, jo cilvēki šīs uzlīmes praktiski neredz, bet putni tās redz tikpat labi kā citus zīmējumus parastā drukā.
Pilsētas izaicinājums
Putniem pilsēta ir izaicinājums. Ne tikai stikla virsmas ir bīstamas, bet arī daudzie vadi, kuros viegli ieķerties un aiziet bojā. Liela putnu mirstība novērojama arī sadursmēs ar automašīnām. "Te gan mazliet glābj ātrums, jo pilsētā tas ir ierobežots, taču tik un tā putni iet bojā. Arī pilsētas apgaismojums var traucēt daudziem migrējošiem putniem. Tie var riņķot ap labi apgaismotu ēku, ietriekties tajā vai nokrist bezspēkā. Troksnis, kas valda pilsētā, arī maina putnu uzvedību.
Pētījumos konstatēts, ka vairākām putnu sugām trokšņu dēļ mainās balss tonis.
Tas kļūst spalgāks. Tēviņi, kas dzied smalkā balsī, var pievilināt tikai tās mātītes, kas arī ir pilsētnieces. Dabiskos apstākļos dabūt sev partneri neizdosies, jo mātītes ārpus pilsētas neakceptē tādus pīkstētājus. Par spīti tam, pilsētā putniem ligzdošana ir veiksmīgāka, novēroti lielāki dējumi, bet arī mirstība ir lielāka," stāsta Rolands Lebuss.
No labdara par kaitnieku
Kad ieraugām pamestu vai no ligzdas izkritušu putnu mazuli, mums gribas palīdzēt, taču pirms došanās palīgā savvaļas putnam ir krietni jāizsver, vai viņam tiešām vajadzīga palīdzība. Bieži vien tieši nezināšanas dēļ cilvēks no labdara var kļūt par kaitnieku. "Kad putnu mazulis izkritis no ligzdas vai tā vecāki ir aizgājuši bojā, putna liktenis ir skaidrs. Viss ir beidzies.
Ja cilvēks grib iejaukties un palīdzēt, putns būs pieradis pie cilvēka, un pēc tam atgriezties dabiskā vidē viņam būs grūti. Tādi putni agrāk vai vēlāk iekļūst nepatikšanās.
Labāk atstāt, kā ir, jo daba pati izdomās, ko ar to visu iesākt. Varbūt, aiznesot prom šādu putnēnu, kādu citu plēsīga dzīvnieka mazuli atstājam bez barības. Jāatceras arī, ka lielai daļai putnu mazuļu atrašanās ārpus ligzdas ir normāla parādība. Piemēram, mazie pūčulēni ir vieni no tiem, kas agri pamet ligzdu. Arī ūpji bieži ligzdo uz zemes. Ja ieraugām ūpju mazuļus, kas gaida savu mammu, kad tā atlidos tos pabarot, lielākā kļūda, ko varam izdarīt, ir nodomāt, ka tie ir pamesti, un mēģināt glābt. Putnēnu mamma atgriezīsies un mazuļus neatradīs. Reizēm vajag apspiest emocijas un vēlmi par visiem rūpēties, jo dabā viss ir sakārtots," saka Rolands Lebuss.
Barot vai nebarot?!
Tuvojoties ziemai, aktualizējas jautājums par putnu barošanu. "Ja cilvēks to vēlas darīt, nekas ļauns nenotiks, taču jāatceras, ka tas jādara regulāri līdz brīdim, kad sniegs nokusīs un putnus vairs neinteresēs cilvēku pasniegtā barība. Jāņem arī vērā, ka putnu skaits var palielināties, tāpēc jo īpaši jāapsver, vai būs iespējams nodrošināt pārtiku visu laiku. Ja nevar to izdarīt, labāk nedarīt vispār. Nedrīkst pieļaut pat vienas barošanas reizes izlaišanu, jo, ierastajā laikā barību barotavā neatrodot, putni atgriežas atkal un atkal, lai pārliecinātos, vai tā nav parādījusies. Šādi paiet lielākā daļa dienas gaišā laika, kuru tie varētu izmantot barības meklējumiem citviet. Iestājoties tumsai, meklēt barību jau ir par vēlu. Nepaēdis putns var rītu arī nesagaidīt un nosalt," brīdina Rolands Lebuss. Ziemā no augu barības pārtiek ne tikai sēklēdāji putni, bet arī daudzas sugas, kas vasarā barojas ar kukaiņiem. Piemēram, zīlītes labprāt ēd ne tikai taukus, sviestu, bet arī dažādas sēklas (saulespuķu, kaņepju, linsēklas u. c.). Jāatceras, ka putnu barība nedrīkst būt sālīta.