Slaido egļu robotais siluets, kurš paceļas virs meža kā tumšzaļu kalnu grēda, ir viena no ierastām Latvijas ainavas iezīmēm. Latvijas Dendrologu biedrība par 2022. gada koku Latvijā izvēlējusi parasto egli Picea abies, ne vien izceļot šīs koku sugas daudzveidīgo raksturu, bet arī vēstot, kā egles dzīves ciklu ietekmē klimata pārmaiņas.
Vēja neizturīgs paklājs
Latvijas savvaļas florā sastopamas četras skujkoku sugas: parastā egle Picea abies, parastā priede Pinus sylvestris, parastais kadiķis jeb paeglis Juniperus communis un parastā īve Taxus baccata.
Eglei ir sekla sakņu sistēma. Tā veidojas kā paklājs, meklējot auglīgu zemi un mitru augsni, dziļumā neaugot. Līdz ar to eglēm vieglāk ir augt bariņos. Ar saviem zariem egle aizkavē augsnes sasilšanu un arī izžūšanu. Kad līst, egle zarus pieliec horizontāli, tādā veidā skujas uzsūc ūdeni.
Taču ar vēju gan eglei spēkoties ir pagrūti. Ja egļu audzē pārsvarā būs vienāda vecuma koki, tad tās būs ar mazāku vēja izturību, un stiprākās vētrās tām draudēs vējgāzes. Klimata pārmaiņas, kurām līdzi nāk stiprākas vētras un ilglaicīgi sausuma periodi, ietekmē arī egļu dzīvi.
Kā skaidro Latvijas Dendrologu biedrības pārstāvis dendrologs Andrejs Svilāns, egle ir viena no jutīgākajām koku sugām Latvijā: "Eglei parasti ir salīdzinoši sekla sakņu sistēma, un tā mīl mitras augsnes. Tas padara šo koku viegli ievainojamu gan ilgstošos sausuma periodos, gan spēcīgās vētrās. Sausums var izraisīt sīko sakņu atmiršanu. Vētras kokus izšūpo un aprausta saknes."
Ja koks ir novājināts, vēja izcilāts, egle var sastapties arī ar vēl vienu draudu: ar egļu astoņzobu mizgrauža iemājošanu. Īpaši tad, ja ir bijuši karstuma viļņi. Ja mizgrauzis ieurbjas egles mizā, tā atlūp, traucējot vielu plūsmu, un rada kokam nokalšanas draudus. Taču arī nokaltusī egle var kalpot par mājokli daudzām citām sugām, kuru dzīvei ir svarīga atmirusī koksne.
Egles veselību apdraud arī sakņu trupe, ko izraisa sakņu piepe. Ja kāda spora iekļūst kokā, tad tā aug, barodamās ar koksni, no saknēm pārejot uz stumbru un padarot to neizturīgāku pret vējgāzēm.
"Rietumeiropā vietām parasto egli mežsaimniecībā aizstāj ar izturīgāko un ražīgāko Ziemeļamerikas duglāziju Pseudotsuga menziesii, kas vietām izrāda arī vēlmi pāriet savvaļā. Tātad egles liktenis Latvijā arī var raisīt diskusijas par citzemju aizstājējsugām un to ietekmi uz Latvijas dabu," norāda dendrologs.
Gadiem bez čiekuriem
Lai arī egle šķiet mūžzaļa un savu zaļo, gaismjutīgo kleitu nemēdz novilkt, tomēr skuju dzīves ilgums gan ir ierobežots. Tas sasniedz no sešiem līdz astoņiem gadiem, pēc kuriem skujas krīt.
Ielūkojoties tuvāk egles skujās, tās var izstāstīt to, kā egle augusi. Tās skujas, kuras aug paēnā, būs ne vien īsākas, bet arī plakanākas. Turpretī tiem egles zariem, kuri saņem vairāk gaismas, skujas šķērsgriezumā būs rombiskas.
Ik pavasari no skujas gala pumpura koks turpina augt. Egles arī zied maijā, aptuveni ievu laikā, turklāt atšķirīgu krāsu ziediem. Sīkie, dzeltenie ir vīrišķie ziedi, bet sarkani violetīgie, zaļie – sievišķie. Sārtie sievišķie ziedi lielākoties gan atrodas augstu egļu galotnēs. Pēc vēja darba, kas ziedus apputeksnē, sievišķie ziedi pāraug īstos čiekuros. Taču tos egle nebūt neražo katru gadu. Dažkārt var nākties gaidīt pat vairākus gadus, kurus egle var pārlaist vispār bez čiekuriem.
Lai iegūtu sēklas jaunu egļu mežu audzēm, Latvijā izsenis tiek izmantotas čiekurkaltes. Vecākā no tām atrodas Vijciemā, kur vēl aizvien izmanto vairāk nekā simts gadu senas oriģinālās iekārtas: divdesmit četrus čiekuru žāvēšanas cilindrus. Tos vairākas reizes dienā groza cilvēks, lai panāktu vienmērīgu čiekuru kaltēšanos.
Tieši vēsturiskās iekārtas ļāvušas Vijciema čiekurkaltei nokļūt pat Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Savukārt otrajā Latvijas čiekurkaltē Kalsnavā jau tiek izmantota pavisam moderna sēklu iegūšanas metode ar automatizētām iekārtām, iztiekot bez lielas cilvēka līdzdalības sēklu iegūšanas procesā.
Čiekuru kāras ir ne tikai vāveres, bet arī egļu krustknābji, žubīšu dzimtas putni ar spēcīgu darbarīku – knābi. Retāk sastopams Latvijā ir arī priežu krustknābis. Krustknābis, kā jau liecina putna vārds, ir īpaši pielāgojies čiekuru iztukšošanas darbam ar savu spēcīgo, aso knābi, lai varētu mieloties ar čiekurā ieslēptajām sēkliņām. Visbiežāk krustknābji novērojami egļu galotnēs bariņos, taču sastopami arī pa vienam. Knābis ļauj krustknābim satvert un atliekt čiekurzvīņas, lai sadabūtu sēklas. Tās mātītes guzā uzbriest un tālāk kļūst par barību mazuļiem. Tas, kāda būs krustknābju ligzdošana, lielā mērā ir atkarīgs tieši no skujkoku čiekuru ražas.
No žoga līdz vijolei
Pilsētas piesārņotajā un dūmgāzēm piepildītajā gaisā eglei augt nepatīk. Nereti urbānā vidē ieaugušas, tās drīz vien iznīkst. Daudz labāk pilsētvidē iejūtas sudrabegles, kuras var atpazīt pēc zilganzaļākas, pelēkākas skuju nokrāsas.
Savulaik iecienīts bijis egļu žogs, ko Latvijā veidoja gar autoceļiem. Egles sastādīja citu citai līdzās, nozāģēja galotnes, lai veicinātu spēcīgāku augšanu sānu zariem, tā veidojot dabisko barjeru, kas pasargāja ceļa tuvumā esošās mājas no putekļiem, bet sniegotajā laikā – ceļu no tā aizputināšanas.
Kopš XIX gadsimta, iedvesmojoties no vāciešu ieražas, pušķota egle ienākusi arī mūsu mājoklī, lai ar savu mūžzaļo tēlu priecētu svētku laikā, savijot vienuviet ziemas saulgriežu pagānisko dabu ar kristīgās reliģijas tradīciju. Tiesa, seno latviešu pasaules priekšstatā egle tika saistīta ar raganisko. Raganas vārds parādās arī egļu zaru sabiezinājumos – vēja jeb raganu slotās. Jāatceras, ka savu svētku eglīti (vai pat tā saukto neglīti) ieteicams cirst vien ceļmalās, zem elektrības vadiem, stigās, grāvīšos. Tur, kur to mūžs tik un tā nebūtu ilgs.
Mūsdienās parastā egle, līdztekus priedei un bērzam, ir kļuvusi par nozīmīgu mežsaimniecības koku sugu. Egles koksni vēsturiski izmanto gan papīra ražošanai, gan māju būvniecībai, gan arī tādu mūzikas instrumentu darināšanai kā kokle, vijole, čells, arfa, ģitāra, klavieres. Piemēram, vijolei no egles darina augšējo daļu – vāku jeb deku –, turpretī apakšējai daļai un sānu apmalēm izmanto kļavas koku. Taču no egles koka darina arī vijoles iekšpusē paslēptas svarīgas detaļas: basbaļķi, kas sadala vibrāciju pa visu dekas virsmu, un dvēselīti, kuras uzdevums ir saskaņot abu deku vibrācijas.
Senākos laikos no egles mizas mēdza iegūt miecvielas, kuras tālāk labi kalpoja ādu ģērēšanai jeb apstrādāšanai. Iespējams, daudzi no mums atcerēsies bērnībā sasmaržoto, no dabas izejvielām tapušo ziedi Evija, kuras sastāvā ir ne vien bišu vasks, cūku tauki, sviests, bet arī egļu sveķi. Savus sveķus egle izmanto arī, lai pašdziedinātos: skujkoks aizklāj pušumus un ievainojumus ar sveķiem.
Dižākās karalienes
Cilvēka mūža garumā mērot, kad egles kļūst par simtgadniecēm, tās sāk novecot. Pretī debesīm sniedzoties, egle var izaugt līdz pat 30 metru gara. Nostāsti liecina, ka 40 metru augumu savulaik bija sasniegusi egle Moricsalā. Neraugoties uz egles vecumu, tā visas dzīves garumā saglabā slaidu stumbru un smailu galotni.
Dižkoka titulu Latvijā egle var iegūt tad, ja tās apkārtmērs ir vairāk nekā trīs metri vai augstums virs 37 metriem. Dižkoku pētnieks Guntis Eniņš egles dēvē par meža karalienēm. Par dižāko Latvijas egli ar vairāk nekā 3,8 metru dižu vidukli pētnieks min īves egli Talsu apkaimē, savukārt par garāko Latvijas vēsturē zināmo egli, kura pārsniegusi 45 metru atzīmi, – Sautas kalna egli Siguldas tuvumā.
Neparasts un pētnieku vēl neizskaidrots fenomens ir tā saucamā krokodilegle jeb kārpainā egle, kuras miza nav vis ierasti gluda, bet ar kārpainiem, asiem izciļņiem, ko veido egles mizas daudzu zvīņojuma kārtu noslāņojumi. "Egle atgādina krokodilādu, jo īpaši tā muguras daļu," tā šo brīnumaino egli raksturojis dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš. Pirmā šāda egle atklāta Rēzeknes mežos, bet otrais pašreiz zināmais un dabā apskatāmais gadījums ir Tērvetē.
Lai arī egli dabā atpazīst teju jebkurš neatkarīgi no vecuma, tomēr arī tā var būt pārsteidzoši daudzveidīga. Dendrologi izdala vairākus desmitus parastās egles morfoloģisko formu, piemēram, ar atšķirīgu zarojumu, mizas formu, negatavo čiekuru krāsu, čiekurzvīņu formu. Piemēram, čiekurzvīņas var būt gan noapaļotas, gan smailas, gan atliektas, gan pat ar divām virsotnēm.
Izrādās, ka jau pirms teju desmit gadiem Latvijas Dendrologu biedrības biedri par Gada koku arī bija izvēlējušies egli, taču toreiz izcēla šīs sugas formu. Tad čūskas zīmē aizvadītā 2013. gada koka godā bija tā saucamās čūskegles jeb īpašas formas egles, kurām ir raksturīgi gari, nokareni, vijīgi zari, bez piezariem.
"Egles vainaga forma var līdzināties gan milzīgai 40– 50 centimetrus augstai dāmu platmalei, gan zemai, ieapaļai, adatainai bumbai, gan lielai ligzdai, gan slaidai kolonnai vai konusam ar lejup vērstiem un stumbram pieglaustiem sānzariem," tā egles dekoratīvo zemo formu klāstu raksturo Svilāns, piebilstot, ka lielākās Latvijas izcelsmes egles formu kolekcijas meklējamas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī.
Gada koku Latvijas Dendrologu biedrība izvēlas jau kopš 2001. gada. Pērn par Gada koku tika pasludināta divirbuļu vilkābele.