Un tiešām - čiekurkalte izskatās tā, it kā tur darbotos pasaku rūķīši, kaut izrādās, ka lielākoties tur saimnieko Ivars viens pats. Viņš gatavs arī uzņemt viesus un izrādīt ražotni, taču čiekurkalte nav muzejs ekskursantiem, bet gan funkcionējoša vieta.
Ražu novāc ziemā
Marts, aprīlis ir mēneši, kad čiekurkaltē norit galvenie - čiekuru kaltēšanas - darbi. Cik ilgi un intensīvi nākas strādāt, atkarīgs no konkrētā gada čiekuru ražas. Čiekurus žāvē, lai no tiem dabūtu ārā sēklas, no kurām vēlāk audzē stādus jaunu mežaudžu veidošanai. Čiekurus vāc speciālās sēklu plantācijās. Tos ievāc ziemas mēnešos no novembra līdz martam. Koki, no kuriem nolasa čiekurus, ir no četriem līdz pieciem metriem augsti, un čiekurus no tiem novāc kā ogas - noplūcot. Zemē nokritušie neder! Kad čiekuri salasīti, tos atved uz kalti un žāvē. Koki līdztekus čiekuru novākšanai tiek arī apgriezti, vainagam veidojot piramīdveida formu, lai būtu kuplāks zaru kronis, tādam ir lielāks apjoms un vairāk čiekuru.
Cik čiekuru nonāk kaltē, atkarīgs no ražas, ko mēra hektolitros - 1 hektolitrs ir 100 litru - katru gadu rezultāts ir citāds. Mazākais, kas Vijciema čiekurkaltē pēc kaltēšanas esot ievākts, ir padsmit kilogramu sēklu, lielākais - ap 120 kg sēklu pusotrā mēnesī. Ražu ietekmē dabas apstākļi, tā atkarīga no iepriekšējā gada pavasara salnām, kad mēdz apsalt ziedi, čiekuru aizmetņi.
Sākumā pirtī, vēlāk ledusskapī
Čiekurus uz kalti atved maisos, tos caur lūku griestos ar virvi uzvelk līdz trešajam stāvam. Ir speciāls ceļamrats, ar kā palīdzību maisus uztransportē. No katras plantācijas iegūto ražu glabā atsevišķi. Tad pa divām lūkām caur piltuvēm čiekuri tiek sapildīti žāvējamajā kamerā. Tajā ir metāla cilindri, kuros čiekuri tiek sabērti. Katrā iepilda astoņus spaiņus jeb 0,8 hektolitrus. Žāvējamajā kamerā čiekuri paukšķēdami veras vaļā. Te ir četri cilindri, kuros ir sapildīti čiekuri, un tiem jākaltējas nedēļu. Svaigi iebērtie priežu čiekuri žūst temperatūrā no 35 līdz 38 grādiem, un nedēļas laikā tā tiek paaugstināta līdz 52 grādiem. Egļu čiekuriem temperatūra ir par 10 grādiem zemāka, jo tie nav tik koksnaini un nevajag tik lielu karstumu, lai atvērtos. Žāvēšanas procesā cilindri jāgroza, lai tajos esošie čiekuri ātrāk izdalītu mitrumu un žūtu vienmērīgi, mainot atrašanās stāvokli un dabūtu ārā sēklas. Katram cilindram ir garš ass gals, kas iziet cauri sienām uz blakus telpu, kur uz ass gala uzliek kloķi un cilindrus groza. Sēklas nobirst zem koka restēm vienu stāvu lejup. Kad čiekuri izkaltuši un sēklas izbirušas, tie tiek bērti pa lūkām no cilindriem ārā un nokrīt uz koka režģa, caur kuru izbirst sēklas, kas čiekuros vēl aizkavējušās.
Pēc tam čiekurus izmanto kā kurināmo - kaltē notiek bezatlikuma ražošana. Vecos izkaltētos ber ārā, pirms tam katru cilindru vēl 10 reizes izgriežot, lai sēklas kārtīgi izkrīt laukā. Koka restes tiek paceltas, sēklas saslaucītas. Tās saber maisos, maisam uzliek etiķeti, no kuras plantācijas tās ir. Safasētās sēklas aizgādā uz Kalsnavu, kur stādaudzētavā notiek apstrāde un uzglabāšana - sēklām tiek noņemti spārniņi, no tām iztīra citus piejaukumus, tad tiek kalibrētas pēc svara, pārbaudīta to dīgtspēja. Pēcāk sēklas sapilda hermētiski slēgtos traukos, uz kuriem norādīts gads, ievākšanas plantācija, dīgtspēja u.tml. Šie trauki glabājas no -2 līdz -4 grādu temperatūrā un līdz pat 14 gadiem nezaudē dīgtspēju. Kad nepieciešams, sēklas "modina" un izdiedzē stādiņus.