Brienam pāri Abavas senlejas laukam. Man ausīs skan: "Uz Šveici, uz Kurzemes Šveici!" Ne velti šo gleznaino Latvijas reģionu – Kandavu un Sabili – Rainis savulaik nodēvējis par Kurzemes Šveici. Un viņam taisnība. Skati ar plašiem laukiem, govju ganībām un Abavas ieleja ar tai raksturīgo mozaīkveida ainavu liek sirdij gavilēt.
Lai varētu kārtīgi izstaigāt Abavas krastus, ieplānojam divu dienu pārgājienu nedēļas nogalē. Mūsu bāzes vieta ir pie Kalnmuižas, kas atrodas starp Kandavu un Sabili. Vienu dienu dodamies pārgājienā līdz Kandavai, otrajā – līdz Buses pilskalnam un Sabilei. Esam trāpījuši tieši laikā, jo vīnogas no vīnogulājiem dabūjam saēsties abas dienas.
Uz Kandavu
Kalnmuiža agrāk bijis ciems pie Amulas upes, kas veidojies ap tagad restaurēto Kalna muižu. Ciems gan nenozīmē, ka mājas saceltas cita pie citas, drīzāk pieklājīgā attālumā, lai saimniecības viena otrai netraucētu. Pie Kalna muižas apskatāmas vecās ūdensdzirnavas, kas varētu būt vienas no senākajām dzirnavām Kurzemē. Pirms simt gadiem dzirnavas pārbūvētas, uzlabojot slūžas un noteces kanālu. No slūžām pamatīgs kāpiens līdz muižai, bet ir tā vērts. Apkārt smaržo āboli, kas sakrituši ābeļdārzā. Uzkāpjot augšā pie muižas, esam uzkāpuši līdz Abavas senlejas malai, un skats pāri ielejai ir vienreizējs. Dodamies lejā pa muižas ceļa aleju garām Kalnmuižas ciema vecajai skolai ar 150 gadu senu vēsturi. Nogaršojam arī pa kādam ābolam ceļmalā. Ai, cik sīvi, lai arī pēc skata nemaz neatgādina mežābolus. Vēlāk konstatējam, ka šeit ābeles aug arī lielos brikšņos. Auglīga zeme.
Ejot Kandavas virzienā, nonākam pie Abavas Velnakmens un Velnalas. Šeit smilšakmens atsegums ir baltā krāsā – atšķirīgi no Gaujas Nacionālā parka dzeltenīgajiem un pat sarkanīgajiem atsegumiem. Pa gravu noejam līdz Abavai. Tik ļoti negribas doties prom no upes, ka nolemjam to šķērsot, jo otrā pusē izskatās ejamāks upes krasts nekā šajā. Ūdens ir atsvaidzinošs, un upes gultne – dolomīts, varētu pat iet pa upi, ja nebūtu jābrien pret straumi, arī ūdens tam jau par aukstu.
Otrā upes krastā taka nedaudz ved gar upes krastu, līdz pārvēršas par briksni. Tomēr atstājam upi aiz muguras un virzāmies ārā uz lauka, kur ērtāk ejams. Tad arī mums sākas šīs dienas ganību žogu šķērsošanas izaicinājums – ar elektrību un bez tās, no koka un dzeloņdrātīm, modernāki un pavisam seni. Dienas beigās jau vairs nevarējām saskaitīt, cik žogu esam šķērsojuši. Katrā ziņā iemācījāmies to darīt profesionāli.
Paejam garām skaistam vīnogulāju laukam un nonākam uz Veco Ozolāju takas, kas atrodas pāris kilometru no Kandavas. Šeit apskatāmi ozoli visos izmēros un dažādā vecumā. Pa taku, kas ved gar Abavas līkumiem, aizejam līdz pašai Kandavai. Apskatām Ozolāju estrādi – šķiet, ka viss šajā pilsētā ir par un ap ozoliem un zīlēm. Tāpēc ejam nogaršot ozolzīļu kafiju uz Kandavas muzeju.
Garša ir savāda – noteikti maigāka nekā pupiņu kafijai, pēcgarša – mazliet kā zīles ēdot. Visi tak bērnībā ir mēģinājuši zīlē iekosties! Ozolzīļu kafijas degustācija noteikti ir rekomendējama pieredze gan kafijas garšošanas, gan stāstījuma dēļ. Kandavas muzejā ir padomāts, kā interesantā veidā iepazīt pilsētas vēsturi. Izspēlējam aizraujošu galda spēli ar āķīgiem un vēsturiskiem jautājumiem. Tagad, kad visu par Kandavu zinām, arī pašu pilsētu ir interesantāk apskatīt.
Čužu purva takas
No Kandavas dodamies uz Čužu purvu. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur tik lielā platībā savvaļā aug krūmu čuža jeb klinšrozīte. No sākuma ejam apskatīt sēravotu. Vai smirdēs pēc vecām olām? Laikam lietus par daudz lijis, smakas nav. Ejam garām krūmos ieaugušām drupām – līdz 1940. gadam šeit esot bijusi dziedniecības iestāde, kas ar sēravota ūdeni un dūņām ārstējusi reimatismu. Visbeidzot nokļūstam čužu laukos. Tiešām iespaidīgi! Šeit jābrauc vasaras vidū, ziedēšanas laikā, kad šie lauki viscaur ir dzelteni. Tagad zied tikai pa kādam retam čužas zariņam. Apskatām avotu ar augstu mineralizācijas pakāpi. Mums jau veidojas kolekcija – Velnakmens, Velnala un tagad Velna acs avots.
A/s Latvijas valsts meži Čužu purvā ir iekārtojusi ērtas pārgājiena taciņas un skaistu atpūtas vietu pie Abavas. Tā kā mums jādodas gar Abavas kreiso krastu Kalnmuižas virzienā, izvēlamies kādu vecu mednieku ceļu, kas ved gar mednieku skatu torni, un nokļūstam atkal ganību laukos. Kā balva šīs dienas noslēgumā – uzejam nekoptus vīnogulājus ar mazām, bet saules sasaldinātām odziņām. Nākamajā dienā vīna darītavas saimnieks mums stāsta, ka visdrīzāk esam gājuši garām pašiem pirmajiem vīnogu laukiem, kas šajā pusē stādīti, bet šobrīd netiek kopti.
Cauri vīnogu laukiem
Ejam uz Sabili ar līkumu cauri Buses pilskalnam – tas ir jāredz! Vēsturnieki stāsta, ka šajā Imulas līkumā ar Buses pilskalnu dzīvojuši cilvēki jau bronzas laikmetā un šī vieta bijusi kuršu zemes Vanemas politiskais un ekonomiskais centrs. Pie pilskalna no Imulas ielejas augšas vērojami lieliski skati. Kad lapas krāsosies, ainava būs vēl iespaidīgāka.
Kad esam izstaigājuši Buses pilskalnu, dodamies uz Imulas taku no Vītiņiem līdz Romancei. Tā gan vēl ir jāatrod, jo savienojošas takas šiem objektiem nav. Imulas takas galvenais apskates objekts ir Velna pēdas akmens, kas atrodas Imulas upē. Pa taku ejot, var izbaudīt reljefu, jo tā ved uz augšu, uz leju pa Imulas stāvā krasta nogāzi. Reizēm redzamas ainavas ar pļavām krasta kraujas otrajā pusē.
Pa taciņu aizejam līdz zemes ceļam, kas ar Šveices cienīgiem skatiem mūs aizved līdz atpūtas centra Zviedru cepure stāvlaukumam. Šeit griežamies Abavas virzienā un nonākam pie upes. Esam sarunājuši, ka no viesu nama Drubazas mums pretī atnāks saimnieks un noorganizēs pārcelšanos pāri upei pa troses ceļu. Mazliet nervus kutinoši, bet elementāri vienkārši. Pāri Abavai ir iekārtota gaisa trose, tev iedod siksnu, kurā iesēdies, piestiprinies pie troses un lido pāri. Un gandrīz vai pa taisno vīnogulājos!
Drubazās audzē vairākus desmitus vīnogu šķirņu. Plašie vīnogulāju stādījumi ir labi kopti, un vīnogas ir ļoti garšīgas. Godīgi sakot, neticas, ka Latvijas apstākļos zem klajas debess var izaugt tik saldas un gaļīgas ogas. Tas nav vienkārši, jo vīnogulāji prasa rūpes – sākot ar krūmu apgriešanu un beidzot ar atgaiņāšanos no lapsenēm. Ogas šogad ienāksies kādas trīs nedēļas vēlāk nekā parasti, jo bijis auksts pavasaris.
Pa botānisko taku, ko iekopuši Drubazu saimnieki, kāpjam atkal augšā pa Abavas senlejas nogāzi.
Visbeidzot nokļūstam Sabilē un vispirms pilsētu aplūkojam no Vīna kalna virsotnes – ar plašiem skatiem pāri pilsētas jumtiem. No pilsētas centra pārejam pāri Abavai un pa Zirgu taku dodamies atpakaļ uz Zviedru cepuri un līdz Kalnmuižai, kur mūsu pārgājiens noslēdzas