Materiālo resursu ieguve pasaulē pēdējos 40 gados ir trīskāršojusies. Lai nodrošinātu attīstību, resursu izmantošanai jākļūst gudrākai un ilgtspējīgākai. Iepriekšējais lineārais ekonomikas modelis vairs netiek atzīts par derīgu mūsdienu globalizētās pasaules vajadzībām.
2015. gadā Eiropas Komisija (EK) pieņēma vērienīgu Aprites ekonomikas pakotni, kuras mērķis ir sekmēt Eiropas pāreju uz aprites ekonomiku. Līdz šī gada maijam notika atkritumu pakotnē ietverto direktīvu pārskatīšana; šopavasar Eiropas Parlaments apstiprināja grozījumus atkritumu pakotnē, atbalstot vērienīgus atkritumu pārstrādes mērķus un būtisku apglabājamo atkritumu apjoma samazināšanu.
Jau 2025. gadā sadzīves atkritumi būs jāpārstrādā 55% apmērā līdzšinējo 44% vietā. Statistikas biroja Eurostat dati liecina, ka Latvijā 2016. gadā tika pārstrādāti nepilni 30% atkritumu, bet vairāk nekā 70% nonāca poligonos. Direktīvas arī nosaka, ka 2035. gadā poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars nedrīkstēs pārsniegt 10% no gadā radīto sadzīves atkritumu apjoma.
Kā norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta (VAD) Vides kvalitātes un atkritumu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Natālija Cudečka-Puriņa, runājot par aprites ekonomiku, visbiežāk priekšstats par šo modeli saistās ar atkritumu apsaimniekošanu, taču aprites ekonomika neskar tikai šo produktu dzīves cikla posmu.
Efektīvs apļveida process
"Eiropas Savienības (ES) valstis ir dažādos attīstības līmeņos, tostarp atkritumu apsaimniekošanas jomā. Mums šie rādītāji, salīdzinot ar attīstītajām valstīm – Vāciju, Nīderlandi, Austriju –, ir krietni zemāki. Latvija savu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu sāka veidot samērā nesen, no 1995. gada, kad tika veikta valsts mēroga inventarizācija atkritumu nozarē. Tad arī tika uzsākts darbs pie stratēģijām, valsts un reģionālajiem plāniem. Process notiek, bet to nevaram paveikt ātri, šis ir ilgstošs process, kas saistīts ar infrastruktūras izveidi, iedzīvotāju izglītošanu un izpratnes veidošanu, piemēram, par atkritumu šķirošanu," norāda N. Cudečka-Puriņa un turpina: "Tas ir ceļš, ko katra valsts veic gadu desmitiem, un Latvija nav izņēmums. Ir jāmeklē kompromisi, lai kā ES valsts mēs būtu gana ambiciozi, bet tajā pašā laikā izvirzītu reāli sasniedzamu mērķi, pretējā gadījumā ir ļoti liela varbūtība saņemt soda sankcijas."
Aprites ekonomikas modelis skar piecas galvenās darbības jomas – ražošanu, patēriņu, atkritumu apsaimniekošanu, otrreizējo izejvielu tirgu, kā arī inovācijas un investīcijas. Tas ir uz resursu efektīvu izmantošanu vērsts apļveida process, kur izgatavo, patērē un izmantoto atkārtoti virza ekonomiskajā apritē. Produktu un materiālu vērtība tiek uzturēta pēc iespējas ilgāk, atkritumu radīšana un resursu izmantošana tiek samazināta, un, kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, resursi paliek ekonomikā, kur tos izmanto atkal, lai radītu papildu vērtību. Pēc iespējas labāk izmantot pieejamos resursus ir arī uzņēmējdarbības ekonomiskajās interesēs. Būtībā aprites ekonomika nozīmē saimniecisku domāšanu, atzīst VAD speciāliste un skaidro: "Aprites ekonomika ietver visu produkta dzīves ciklu, sākot ar eko-dizainu, produkta ražošanu, pārdošanu un tā saucamo pēcpārdošanas servisu. Tas nozīmē katrā posmā domāt, kā maksimāli izmantot resursus un neradīt atkritumus, jo atkritumu apsaimniekošana ir tikai noslēdzošais posms. Taču pie mērķa neradīt atkritumus var strādāt katrā no produkta dzīves cikla posmiem."
Ekodizaina un tā saucamā demontāžas dizaina posmā ir svarīgi, kā tiek izgatavota videi un cilvēkam draudzīga prece – kādi materiāli un tehnoloģijas tiek izmantotas, kāda ir loģistika un kā, nonākot patērētāja rokās, prece tiks lietota, cik ietilpīga būs ieguldīto materiālu ziņā, cik izjaucama un remontējama. "Tēlaini izsakoties, te ir svarīgi saprast, kas lācītim vēderā – no kā produkts sastāv un kā to pārstrādāt, lai mazinātu bīstamo vielu nonākšanu apkārtējā vidē un tās pareizi apsaimniekotu. Viena no idejām ir veidot datu bāzi ES līmenī, kur atkritumu apsaimniekotājam ir pieejama informācija par katru produktu, tā uzbūvi un sastāvdaļām. Tas ļautu efektīvāk pārstrādāt, piemēram, dažādos plastmasas veidus vai kompozītmateriālus."
Dārgumus ārā nemet
Ražošanas posmā galvenais mērķis ir efektīva materiālu ieguve, pārdomāts resursu patēriņš un apsaimniekošana, ko aptver tāds jēdziens kā industriālā simbioze. Tā nozīmē uzņēmumu savstarpēju sadarbību, ražošanas procesā iegūtu blakusproduktu vai atkritumu kā izejvielas piedāvājumu citiem ražotājiem.
Industriālā simbioze paver iespējas tādās nozarēs kā kokapstrāde, lauksaimniecība, siltumnīcu produktu ražošanas sektors, apzaļumošana (zemas kvalitātes komposta ražošana), apkure, būvmateriālu izmantošana, zivju un cūku audzēšana saimniecībās, bet ne tikai, jo attiecas ne vien uz izejvielām, bet arī tehnoloģijām, iekārtām un dažādiem tehniskiem risinājumiem. N. Cudečka-Puriņa min vairākus Latvijas uzņēmumus, kas jau veiksmīgi realizē šo modeli, un īpaši uzsver Smiltenes piena sūkalu pārstrādes produktus. Organizējot produkta noietu, sūkalas var izmantot lopbarībā, pie lieliem apjomiem – sportistiem paredzētajos uztura bagātinātājos vai arī izgatavot jaunus smūtija produktus.
Vēl viens piemērs ir alus darītava Valmiermuiža, kur alu brūvē, izmantojot četras klasiskas alus sastāvdaļas – ūdeni, iesalu, apiņus un raugu. Alus darīšanā apjomā lielākais blakusprodukts, kas veidojas, ir drabiņas.
"Drabiņas ir pilnīgi dabīgs produkts, kas bagāts ar olbaltumvielām un šķiedrvielām, tādēļ tādu dārgumu būtu grēks ārā mest. Lielāko daļu drabiņu nododam vietējam zemniekam, kurš lepojas ar pienīgākajām govīm. Būtiski ir tas, ka, govis piebarojot ar drabiņām, piena izslaukums palielinās līdz pat 10%. Mazu daļu no drabiņām nododam zirgu piebarošanai Valmiermuižas stallī, kur zirgiem tas ir liels kārums un uzlabojas to spalvas veidols," stāsta Valmiermuižas alus darītavas saimnieks Aigars Ruņģis un turpina: "Pirms septiņiem gadiem radījām oriģinālu uzkodu pie alus – drabiņu cepumus, ko pēc mūsu īpaša pasūtījuma cep mūsu kaimiņi – maiznīca Liepkalni. Drabiņām tiek pievienoti rudzu milti, ķiploki, sviests, siers. Cepumus ļoti iecienījuši viesi Valmiermuižā un mūsu t. s. vēstniecībā Rīgā. Pašreiz gadā izcepam un mūsu divās tirgotavās pārdodam aptuveni 10 000 paciņu. Tas vairāk ir gards suvenīrs, pārsteigums alus baudītājiem, mazāk bizness, jo drabiņu cepumu cepšanā tiek izmantots roku darbs, turklāt vietējie produkti un cena iznāk samērā augsta."
Nākotnē alus darītava apsver iespēju drabiņu cepumus piedāvāt arī lielveikalos, tad to pārdotais apjoms varētu ievērojami pieaugt un tas varētu kļūt par interesantu biznesa attīstības virzienu. "Drabiņas var izmantot arī kosmētikā. Pazīstams pirtnieks Dikļos drabiņas jauc kopā ar kafijas biezumiem, iegūstot skrubi, kas ir iecienīts pirts procedūrās. Tādēļ perspektīvs attīstības virziens ir arī drabiņu izmantošana pirts rituālos kā skrubja sastāvdaļa. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes studentiem esam izpētījuši, ka mūsu drabiņas būtu izmantojamas arī kā uztura bagātinātājs, jo tās ir bagātas ar šķiedrvielām. Tomēr atskārtām, ka drabiņu žāvēšana mazos apjomos ir energoietilpīga un dārga, tādēļ no šī projekta pašreiz esam atteikušies līdz brīdim, kad radīsim ekonomiskāku drabiņu žāvēšanas risinājumu," pastāsta A. Ruņģis. Kā cits industriālās simbiozes piemērs ir Valmiermuižā darītie cidoniju zelteri. Salacgrīvas uzņēmums Leatus ražo cidoniju sukādes. To ražošanas blakusprodukts ir sīrups, no kura Valmiermuižā gatavo bioloģisko cidoniju zelteri.
Kalundborgas piemērs
Industriālās simbiozes modeli var realizēt vai nu pats uzņēmums, vai arī organizējot sadarbību, kurai ir ekonomiskie ieguvumi. Te kā vienu no piemēriem VAD speciāliste min atkritumu apsaimniekotāju SIA Liepājas RAS, kas piedāvā uzņēmumiem izmantot infrastruktūru Liepājas reģionālajā sadzīves atkritumu poligonā Ķīvītes Grobiņas tuvumā – šī ir piemērota vieta energoietilpīgai uzņēmējdarbībai. Poligonā no sadzīves atkritumiem tiek savākta metāna gāze jeb biogāze. To sadedzina divās koģenerācijas iekārtās. Nelielu daļu saražotās siltumenerģijas uzņēmums izmanto poligona ēku apsildei, taču lielākā daļa siltumenerģijas tiek piedāvāta uzņēmējdarbības attīstīšanai. Poligona teritorijā ir pieejama siltumenerģija, elektroenerģija, dabasgāze, ūdens, ir sakārtoti iekšējie un piebraucamie ceļi.
Bez šaubām, industriālās simbiozes modeļa īstenošanu ietekmē arī iespējas uzņēmējdarbību koncentrēt noteiktos ģeogrāfiski izdevīgos reģionos.
Pasaulē labs piemērs ir Dānijas pilsētas Kalundborgas industriālās simbiozes centrs, kas sākotnēji pagājušā gadsimta 60. gados veidojies, sadarbojoties pašvaldībai ar uzņēmumu, kurš varēja piedāvāt ražošanas procesā iegūtu siltumenerģiju. Pakāpeniski attīstoties uzņēmējdarbības tīklam, mūsdienās šis projekts kļuvis par industriālās simbiozes parku. "Tas parāda, ka ir iespējams apmainīties ar resursiem, tādējādi taupot primāros resursus, samazināt ražošanas izmaksas un saražotajam produktam piešķirt lielāku pievienoto vērtību," skaidro N. Cudečka-Puriņa un piebilst: "Latvijas poligonu iniciatīvas ir labs attīstības virziens, tās var veidoties par sākumpunktu industriālās simbiozes parkiem, kur iespējams, piemēram, žāvēt koksni, audzēt siltumnīcas produkciju – līdzīgi, kā to dara atkritumu poligons Getliņi, kas realizē veiksmīgu iekšējās simbiozes piemēru. Mūsu uzņēmumi jau virzās uz aprites ekonomiku. Pašlaik tas gan vairāk saistīts ar papildus ieņēmumu avotu meklēšanu un saistītu produktu ražošanu, taču rezultātā notiek virzība uz vēlamo modeli."
No darbarīka līdz kleitai
Aprites ekonomikā ir vairāki biznesa modeļi, un būtībā tie attiecināmi uz visdažādākajām mūsu dzīves sfērām, ja vien esam gatavi atteikties no līdzšinējās patērētāja kultūras principa "paņēmu – palietoju – izmetu" uz "paņēmu – ilgi lietoju – salaboju – atdevu tam, kam nepieciešams – nodevu otrreizējai pārstrādei". Tas, protams, prasa mainīt paradumus. Bet iespējas ir. Arī Latvijā.
Vienu no tādām piedāvā projekts Carguru – tas ir automobiļu koplietošanas pakalpojums, kura lietošanas maksā ietilpst visas izmaksas, tostarp degviela, autostāvvieta un apdrošināšana. Klients maksā un transportlīdzekli lieto tikai to laiku, kas viņam patiešām nepieciešams. Tas ir pilnīgi jauns skatījums uz pārvietošanās iespējām un alternatīva personiskajam transportlīdzeklim.
N. Cudečka-Puriņa min vēl citu piemēru, kas saistīts ar alternatīvu viesnīcu izmantošanas vietā citā valstī īrēt dzīvokli vai istabu dzīvoklī. Tāpat Eiropā populāras ir tā saucamās drēbju bibliotēkas – ja esat iegādājušies kvalitatīvu tērpu vienam pasākumam un zināt, ka to, visticamāk, vairāk nevilksiet mugurā, drēbju bibliotēkā varat kleitu piedāvāt citiem interesentiem, līdzīgi kā no grāmatu bibliotēkas ņemam un lasām grāmatas. Apritē var piedāvāt arī sadzīvē nepieciešamus darbarīkus, piemēram, urbjmašīnu, ko nav ekonomiski izdevīgi iegādāties tikai pāris sīku remontdarbiņu veikšanai. Visbiežāk šādas iniciatīvas realizē nevalstiskās organizācijas.
"Arī, runājot par produktu dzīves cikla pagarināšanu, var atteikties no principa "man viss pieder" un nomāt nepieciešamos sadzīves priekšmetus, piemēram, veļasmašīnu. Eiropā jau ir zināmi ražotāju piedāvājumi mājās uzstādīt veļasmašīnu ar speciālu rīku, kas mēra ūdens patēriņa efektivitāti, tehnisko darbību un citus parametrus, no pakalpojuma sniedzēja puses nodrošinot iespēju salabot lietošanā radušās tehniskās kļūmes un gala patērētājam maksājot tikai ikmēneša nomas maksu. Šādi pircējam veidojas arī atgriezeniskā saite ar ražotāju," norāda VARAM Vides kvalitātes un atkritumu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja N. Cudečka-Puriņa.
Kalundborg Symbiosis izstrādājusi pasaulē pirmo (1972) industriālo simbiozi
Infografikā iespējams apskatīt deviņu uzņēmumu līgumsabiedrības īstenoto aprites pieeju ražošanā ar šādiem resursiem:
(attēlu iespējams apskatīt tuvāk, uzklikšķinot uz tā)
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.