"Dabu var aizsargāt ar saukļiem, dabu var aizsargāt ar likumiem un aizliegumiem, dabu var sargāt, arī ļaujot to cilvēkam iztaustīt ar pirkstiem – ievedot dabā, iedodot rokās darbarīkus un parādot, kā to var izdarīt strādājot. Tā var gūt divējādas pozitīvas izjūtas – darba prieku un prieku par sakoptu teritoriju. Paša sakoptu dabas stūrīti," saka Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Pierīgas reģionālās administrācijas Administratīvās daļas vadītājs Artūrs Jansons. Ķemeru Nacionālajā parkā Daru labu dabai ietvaros šogad starp talkotājiem bijuši arī vairāki Latvijā populāru uzņēmumu darba kolektīvi. No šādām talkām ir vairāki ieguvumi – tās ne tikai palīdz saglabāt Latvijas dabas unikālās vērtības, bet arī saliedē kolektīvu, praktizē dažādu biotopu ieteicamos apsaimniekošanas darbus un ļauj izzināt Latviju.
Progress ir, bet neliels
Eiropas Savienības (ES) nozīmes dzīvotņu un sugu aizsardzības stāvoklī Latvijā vērojami nelieli uzlabojumi, taču tie joprojām nav pietiekami, lai situāciju vērtētu optimistiski. Visvairāk apdraudēti ir dabiskie zālāji, negatīvas tendences vērojamas arī atsevišķos mežu biotopos, bet uzlabojumi sasniegti virsāju dzīvotņu grupā – šādi secinājumi pausti DAP ekspertu sagatavotajā ziņojumā Eiropas Komisijai par ES nozīmes biotopu un sugu stāvokli Latvijā, vērtējot laika periodu no 2013. līdz 2018. gadam.
"Ziņojums apliecina, ka neliels progress un uzlabojumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ir, tomēr darāmā joprojām ir daudz. Plaši izplatītais uzskats par Latviju kā vienu no zaļākajām valstīm pasaulē diemžēl ir mīts. Iepriekšējais apliecinājums tam bija nesen publiskotais OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – red.) ziņojums, kurā bija uzsvērts, ka pastāvīgi nepietiekamais finansējums un darbaspēka trūkums liedz īstenot kvalitatīvu dabas saglabāšanas politiku valstī," atzinusi DAP ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja Gunta Gabrāne.
Savukārt DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode norāda, ka lielākoties stāvokļa uzlabošanai nepieciešams veikt specifiskus dzīvotņu jeb biotopu apsaimniekošanas pasākumus – piemēram, veicināt dabisko zālāju apsaimniekošanu un atjaunošanu, novēršot to pārveidošanu aramzemēs vai apmežošanu. Piekrastē nepieciešams regulēt apmeklētāju slodzi un vienlaikus veikt apsaimniekošanas pasākumus pelēko kāpu saglabāšanai. Šie pasākumi labvēlīgi ietekmētu arī daudzu retu un aizsargājamu sugu saglabāšanu.
Ķemeru Nacionālais parks 1997. gadā izveidots, lai saglabātu šīs teritorijas dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģiskās vērtības, aizsargātu minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās procesus, kā arī veicinātu tādu saimniecisko darbību, kas nenoplicina bioloģiski ļoti vērtīgo teritoriju. Daļa tās ietilpst starptautiskas nozīmes mitrājā Kaņiera ezers – putnu un zivju krājumu ziņā šis ir viens no bagātākajiem ezeriem Latvijā. Tā lielākā daļa atrodas Engures novada Lapmežciema pagastā, nedaudz iestiepjoties arī Smārdes pagastā.
Aizaugušajā lagūnas tipa ezerā ar 14 salām konstatētas 237 putnu sugas, bet putnu migrācijas laikā ezerā vienlaikus var atrasties pat desmit tūkstoši ūdensputnu. Tāpēc šī putniem nozīmīgā vieta tiek aizsargāta jau kopš 1964. gada, bet kopš 1989. gada Kaņieris iekļauts Eiropas nozīmīgāko putnu vietu sarakstā. Tā krastos ir sastopami reti un aizsargājami biotopi – kalcifilie zāļu purvi, kas veidojas uz kaļķainas augsnes.
Pašu darbības sekas
"Jebkurā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, runājot par biotopu kopšanu, ar to saprotam degradēto biotopu atjaunošanu to sākotnējā stadijā un funkcionalitātē. Varētu šķist – tā mēs iejaucamies dabas procesos un kāpēc gan tas būtu jādara? Piemērs tam ir Kaņierim piegulošie zāļu purvi, kas aizaug ar kārkliem," skaidro Artūrs Jansons un turpina: "Kaņiera ezera ūdens režīms ir regulējams ar slūžām, tādējādi purvos tiek noturēts noteikts mitruma režīms. Ja ezers dzīvotu savu dzīvi, zāļu purvs kādā brīdī uzplūstu, tie augi, kas nespēj izturēt šādu hidraulisko režīmu, aizietu bojā un kārkli šādā biotopā, visticamāk, neienāktu. Būtībā tā ir cilvēka iejaukšanās zāļu purva dabiskajā attīstībā, tāpat kā lauku mēslošana ar slāpekli un fosforu, ko izmantojam arī sadzīves ķīmijā. Šīs vielas nekur nepazūd – tās nokļūst dabā un ir papildu mēslojums noteiktām augu grupām. Zāļu purviem slāpeklis un fosfors nav vajadzīgs, kārkliem – vajadzīgs. Iejaucoties šajos procesos, mēs atbrīvojam konkrēto biotopu no cilvēka ietekmes. Tikai cilvēka ietekme nav sākusies vakar, bet gan krietni senāk un agri vai vēlu noved pie biotopa degradācijas. Tā pat nav iejaukšanās dabā, bet mūsu pašu darbības seku likvidēšana."
Dabiskie zālāji ir no tiem biotopiem, kas var pastāvēt tikai tad, ja cilvēks šajos procesos iejaucas. Senā pagātnē, kad mūsu priekšteči no mežiem atkaroja ganības un ilglaicīgi tās izmantoja, arī veidojās dabiskās pļavas. Mūsdienās veidojam kultivētus zālājus un lopus vairs neganām, tāpēc dabiskie zālāji aiziet postā. Vienīgais veids tos saglābt ir iejaukties – pļaut un novākt nopļauto vai ielaist ganīties lopiņus.
Ap Kaņieri no kārkliem līdz šim atbrīvotas kopumā ap desmit hektāriem plašas teritorijas, taču šis darbs veikts jau kopš nacionālā parka dibināšanas. "Šoziem jāatbrīvo vēl pāris hektāru ezera apkārtnē. Darbus vai nu sāksim no jauna, vai turpināsim iesāktajās teritorijās, jo kārkliem raksturīga ataugšana. Tikai trešajā līdz piektajā gadā, kārklus regulāri griežot, tie pārstāj augt. Tagad redzam, ka teritorijā pie Kaņiera ezera Putnu torņa, kuru sākts kopt un atbrīvot no kārkliem XX gadsimta 90. gadu beigās, jau izveidojušās glītas kadiķu audzes. Turpat pāri kanālam ir Riekstu sala, kuru sākām kopt šī gada martā – novācām krūmus, vasarā nopļāvām atvases un zāli. Visticamāk, šie darbi būs jāveic vēl pāris gadu, kamēr kadiķis zāļu purvā kļūs par dominējošo sugu," darāmo ieskicē Jansons un piebilst: "Taču jāsaprot, ka šāda veida biotopu kopšana, ja nelikvidē pamatcēloni – nesamazina slāpekļa un fosfora nokļūšanu augsnē gan no atmosfēras, gan no virsūdeņiem –, būs nemitīgā cīņa. Saistībā ar biotopu kopšanu vienmēr ir jārunā par pamatcēloņiem – kāpēc mums nākas iejaukties dabas procesos, lai atgūtu biotopu pamatstāvokli? Un pamatcēlonis ir cilvēka darbība ilgākā laikposmā."
Liela biotopu daudzveidība sastopama Ķemeru Nacionālā parka piekrastē – gan lēzenas, smilšainas, gan lakstaugiem un krūmiem noaugušas pludmales, embrionālās kāpas, sanesumu joslas un smilšaini stāvkrasti. Gar visu piekrasti Jūrmalas pilsētā un Jaunķemeru un Kauguru apkārtnē, Lapmežciemā un Gausajā jūdzē (posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu – red.) stiepjas mežainas jūrmalas kāpas. Vietām te atrodami nelieli pelēko kāpu fragmenti ar reto smiltāju neļķi, tikai Baltijas piekrastei raksturīgo pūkaino plostbārdi, jūrmalas pērkonamoliņu un pļavas silpureni. Vecās priedes te ir nozīmīga dzīvotne retām kukaiņu sugām. Gan pelēkās kāpas, gan mežainās jūrmalas kāpas ar mitrajām starpkāpu ieplakām ir Latvijā un visā Eiropā aizsargājami biotopi.
Šosejas posmā Gausā jūdze atrodas divas publiskās autostāvvietas, bet piekrastē izveidotas labiekārtotas takas līdz jūrai, līdz ar to mežainās piejūras kāpas ir pakļautas antropogēnajai slodzei. Diemžēl ne visi atpūtnieki piekļūšanai līdz jūrai izmanto dēļu laipas un kāpnes. "Lai stāvkrasts neciestu, netiktu brucināts un vienlaikus tiktu aizkavēta vēja un jūras viļņu radītā krasta erozija, mēs gan smilšu, gan atpūtnieku kustību ierobežojam, veidojot kārklu pinumus. Tā nodrošinām, lai atjaunojas priekškāpa. Pinumu materiāls ir iegūts no Kaņiera apkārtnē izgrieztajiem kārkliem. Šādu kārklu stādījumu vērtība piekrastē ir nevis garajos kārklu kātos, bet sakņu sistēmā – lai tā attīstītos, kārkli ik pa laikam jāgriež. To sauc par sēdināšanas metodi, par kuru dažkārt sabiedrībā rodas neizpratne – kāpēc piekrastē izzāģē kokus? Jūras līcim otrajā pusē – Pierīgas reģionālās administrācijas teritorijā Carnikavā, Mangaļos, Lilastē – pīšanai izmanto mazās priedītes," skaidro Jansons.
Alternatīva darba ballītēm
Kā liecina iniciatīvas Daru labu dabai mājaslapā pieejamā informācija, šogad uz DAP un PDF aicinājumu ir atsaukušies daudzi uzņēmumi, organizācijas, valsts iestāžu darbinieki; kopumā norisinājušās 33 talkas. "Šādi korporatīvie pasākumi ir alternatīva darba ballītēm vai ekskursijām. Ir uzņēmumi, kuri uz vienu sakopšanas vietu brauc vairākus gadus pēc kārtas un pār to ir uzņēmušies šefību. Piemēram, uzņēmumu BTA un Tet darbinieki uz Kaņiera ezeru to sakopt brauc katru gadu un ne tikai tad, kad ārā saulains laiks. Arī ziemā, kad ārā ir sniegs un mīnus grādi, jo, piemēram, Kaņiera ezera salas var tīrīt no apauguma tikai tad, kad ir ledus un var iebraukt tajās ar tehniku," labās prakses piemērus min Jansons. Parasti talkas ilgst divas trīs stundas, un, kā atzīst Jansons, darītāju pulks šajās stundās var paveikt daudz. Pēc darba cēliena parasti ugunskurā vāra zupu un, ja ir vēlēšanas, dodas kādā ekskursijā ar dabas speciālistu.
Ķemeru Nacionālajā parkā šogad norisinājušās vairāk nekā desmit talkas. Piemēram, septembrī uzņēmuma BTA darbinieki piedalījās kadiķu audzes atbrīvošanas un Kaņiera ezera laipas labiekārtošanas darbos – novāca sienu, izcirta krūmu un zaru apaugumus, sagatavoja kaudzes dedzināšanai ziemā. Jūlijā uzņēmums Factset piedalījās talkā Dunduru pļavās, kur veica taurgovju un Konik zirgu vecā ganību aploka žoga demontāžas darbus. Jūnijā Veselības ministrijas darbinieki talkoja dabas parkā Piejūra, Vakarbuļļu pludmalē, 0,3 ha lielu kāpu posmu atbrīvojot no invazīvā svešzemju auga – Tatārijas salāta. Kopumā talkas laikā izdevies izravēt 300 kilogramu invazīvās sugas. "Talkotājus esam gatavi uzņemt kaut vai katru nedēļu! Darbi atradīsies vienmēr, visiem un dažādi. Un katrā gadalaikā. Ziemā, biotopus atbrīvojot no krūmājiem, darāmā ir pat vairāk nekā vasarā," piedalīties aicina Jansons.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.