Atbūda – tā vietējie Dvietes palienē Sēlijas pusē jau izsenis dēvējuši palu laiku, kas šeit allaž ticis uzskatīts par piekto gadalaiku. Kad Dvietes upē strauji ieplūst Daugavas palu ūdeņi, upe sāk tecēt pretējā virzienā. Veidojoties ledus sastrēgumiem Daugavā pie dabiskā šķēršļa – Glaudānu salas –, Daugavas ūdeņi kāpj un meklē citus ceļus. Dabas parka Dvietes paliene iedzīvotāju mājās laiva ir absolūti nepieciešams transportlīdzeklis, lai atbūdā dzīve neapstātos, jo dažu dienu laikā ūdens līmenis var celties par pieciem, pat sešiem metriem.
Dvietes pali ir īpaši pali – Daugavas ūdeņi var appludināt Dvietes senleju vairāk nekā 20 kilometru garumā, un ūdeņiem bagātos pavasaros piektais gadalaiks var ilgt pat trīs mēnešus. Vietējie ar paliem rēķinās un tos pat gaida – cik lieli tie būs, kad būs. Tiesa, kā norāda Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas vecākā eksperte Inita Bružika, pēdējos trīs gados lielie pali šo teritoriju nav skāruši. Viens no iemesliem varētu būt globālās klimata pārmaiņas, par citiem, tostarp Baltkrievijas teritorijā būvētajām HES, ir tikai minējumi.
Atjaunojuši sēklu banku
Dvietes paliene ir īpaša, pasaules mēroga nozīmes vieta caurceļojošiem ūdensputniem – pavasara migrācijas laikā te sastopams vairāk nekā 30 000 putnu. Arī ligzdošanas laikā paliene ir viena no bagātākajām putnu vietām Latvijā – īpaši svarīga griezēm, ļoti retajiem ķikutiem, kā arī ormanīšiem. 1999. gadā te pirmoreiz atrasts ķikutu riests, kopumā šeit uzskaitīts 100 dziedošu griežu tēviņu – Eiropā tās ir apdraudētas putnu sugas. Plašās palieņu pļavas, Dvietes un Skuķu ezers, kā arī pārmitrie meži ir mājvieta neskaitāmām radībām, tostarp vairāk nekā 40 Latvijā vai Eiropas Savienībā (ES) īpaši aizsargājamām putnu un astoņām īpaši aizsargājamām augu sugām. Palu atnestās barības vielas bagātina palieņu zālājus, nodrošina augu sēklu apmaiņu – Dvietes upes krastus vides speciālisti mēdz dēvēt par sēklu banku.
Sēlijas pusē dabas vērtības sargā. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad interesi par Dvietes palieni kā unikālu dabas un kultūrvēstures teritoriju sāka izrādīt Latvijas ornitologi un vides pētnieki, teritorija piedzīvojusi strauju attīstību. 2003. gadā tika nodibināta biedrība Dvietes senlejas pagastu apvienība, kurā apvienojušies dabas entuziasti gādāja, lai 2004. gadā te tiku izveidota īpaši aizsargājamā dabas teritorija – dabas parks. Jau nākamajā gadā tika izstrādāts Dabas aizsardzības plāns, bet 2006. gadā ar Nīderlandes ARK fonda atbalstu atvesti pirmie savvaļas zirgi un govis. Laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam, ar Eiropas Komisijas un Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) finansiālu atbalstu realizējot LIFE+ projektu Griezes biotopu atjaunošana un sadarbojoties ar Latvijas un Nīderlandes dabas aizsardzības speciālistiem un vietējiem iedzīvotājiem, šajā Natura 2000 teritorijā tika īstenoti vērienīgi klajas zālāju ainavas un Dvietes upes dabiskā tecējuma atjaunošanas darbi 1,7 kilometru garumā, upes dabiskajā, līkumotajā gultnē, divos posmos līdz ietekai Skuķu ezerā.
Bebru labie darbi Bebrenē
Dvietes palienes atjaunošana bija nepieciešama, lai uzlabotu šīs teritorijas hidroloģiskos apstākļus, kavētu pļavu aizaugšanu un atjaunotu vēsturisko ainavu. Kā stāsta viena no projekta iniciatorēm un tūrisma informācijas centra Gulbji izveidotāja, Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāja Benita Štrausa, vecā gultne tika pārrakta un iztīrīta, bet taisnotajā kanālā uzbūvēti trīs dambji straumes novirzīšanai atjaunotajos līkumos.
No krūmiem un kokiem atbrīvoti aptuveni 100 ha pamesto, aizaugušo zālāju. Uzlabojot turpmākās apsaimniekošanas iespējas, vairāk nekā 50 ha platībā veikta celmu frēzēšana. Šeit ierīkotas jaunas savvaļas zirgu un liellopu ganības 113 ha platībā, kas savienotas ar iepriekš veidotajiem aplokiem un kopumā savvaļniekiem nodrošina 350 ha plašas, treknas ganības. Tagad te ganās vairāk nekā 100 Konik Polski šķirnes zirgu un ap 130 govju, arī šie dzīvnieki piedalījušies palienes pļavu iztīrīšanā no kārklu krūmiem, it īpaši vietās, kur cilvēks ar tehniku nevar iebraukt. "Savvaļas dzīvnieki strādā cilvēku labā," uzsver Štrausa un turpina: "Pirmsākumos tās bija Skotijas kalnu govis hailanderi, kas no Skotijas atceļoja uz Augšzemi, tad tās tika krustotas ar Latvijas brūno un pasaulē vecāko govju šķirni – Ungāru stepju govi –, lai dabā varētu atgriezt atpakaļ tauru, kas te dzīvojis pirms tūkstoš gadiem. Tagad tās krustotas arī ar ceturto šķirni – Heka govīm. Trešajā paaudzē ar savu ragu formu, uzvedību un ārējo izskatu šīs govis jau sāk līdzināties tauram."
Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāju satiekam Gulbjos – vecajā, ar īpašnieku uz norunas pamata atjaunotajā un tūrisma vajadzībām iekārtotajā mājā smaržo nupat izkurinātā krāsns. Dzerot tēju, varam apsēsties uz bebra "sievas" ādiņas, bet pie tējas piepilināt bebra muskusu. "Tās ir zāles, dabiskais aspirīns, jo bebrs ēd kārklus, apses, vītolus, kuru miza satur aspirīnu. Tas ir sens ārstniecības līdzeklis," paskaidro Benita. Ūdenī zābakus piesmēlušie ornitologi te var iegādāties Bebrenes sievu saadītās zeķes no lauku dzijas, bet Gulbjos notiek arī vides izglītības pasākumi.
Bebra «sievai» Bebrenei par godu te iekārtota īpaša istaba. Bebrs ir populārs ar sliktajiem darbiem, taču, kā izrādās, labo darbu jeb ieguvumu ir vairāk. "Ja bebri dabā ir un Dievs tos ir devis, tad cilvēkiem šie dzīvnieki jāizmanto. Bebri tik ļoti savairojušies tāpēc, ka cilvēks ir palicis slinks. Ja bebriem nebūtu tik daudz dzīves vietu un barības vietu savulaik saraktajos meliorācijas grāvjos, viņu nebūtu tik daudz, jo dabiskajā, līkumainajā upītē bebrs dzīvo un uzvedas citādi," uzskata Benita, viņa turpina: "Mēs bebru popularizējam, cilvēkiem stāstām, ka bebrs ir jāizmanto kā senos laikos un tad dabā būs līdzsvars. Senos laikos gan bebrus drīkstēja medīt tikai bagāti ļaudis – ja parastais cilvēks nomedīja, viņu par to sodīja. No bebra izmantoja ādu, gaļu, muskusdziedzerus – sagatavoti uzlējumos, tie sakārto imunitāti, asinsriti, nervu sistēmu." Vēl bebrs samazina piesārņojuma koncentrāciju upēs, palielina mazo ūdenstilpju pašattīrīšanās spējas un bioloģisko daudzveidību dabā, savukārt bebru uzceltie dambji veicina auglīgo augsnes sanesu uzkrāšanos. Gulbjos var uzzināt daudz pārsteidzoša par šīs grauzēju kārtas pārstāvju manierēm. Bebri, starp citu, zivis ūdenstilpēs neizēd, tas ir aizsargājamā dzīvnieka ūdra "grēks".
No ieceres līdz īstenībai
Līdz novembra beigām ar LVAF un Ilūkstes novada pašvaldības finansiālu atbalstu tiek realizēts arī projekts Dabas aizsardzības plāna pasākumu īstenošana dabas parkā Dvietes paliene, lai atjaunotu vecāko žoga daļu zirgu un liellopu ganībās un izpļautu krūmu atvases tajās atjaunoto zālāju platībās (24 ha), kur šajā sezonā nav pieejams Lauku attīstības programmas finansējums.
Štrausa pauž gandarījumu par to, kā 15 gadu laikā vietējo iedzīvotāju un dabas aizsardzības entuziastu iecere par Dvietes upes vēsturiskā tecējuma un palienes pļavu atjaunošanu kļuvusi par īstenību. "Esam Dvietes palienes patrioti," uzsver Benita, kura ir arī viena no biedrības Dvietes senlejas pagastu apvienība dibinātājām. Viņa turpina: "Biedrība aktīvi iesaistās finanšu piesaistīšanā dabas parkam un dažādu projektu realizēšanā, jo mums šeit nav algotu cilvēku, kas to darītu. Esam iegādājušies laivas, ar ko laivot palu laikā, putnu vērošanai – teleskopus. Arī pussabrukušie Gulbji atjaunoti par projekta līdzekļiem."
Tomēr Štrausa neslēpj – arī šajā teritorijā nākas saskarties ar tā saucamajiem dīvānu zemniekiem, kuri, šeit fiziski nedzīvojot, iegādājušies zemi un nelabprāt sadarbojas ar dabas aizsardzības entuziastiem. Jāpiebilst, ka šajā dabas parkā visa zeme pieder zemju īpašniekiem un līdz šim viņi ir varējuši saņemt ES maksājumus par lauksaimniecisko darbību šajā teritorijā, pļavas noganot vai nopļaujot, kā arī par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu pļavās. Kā vienu no neveiksmīgas sadarbības piemēriem Štrausa min kādu zemes īpašnieci, kurai pieder 23 ha zemes dabas parka teritorijas vidū – samērā šaura zemes strēle šķērsām no parka vienas malas līdz otrai – un kura negaidīti nolēmusi lauzt līgumu. "Līdz ar to savvaļas dzīvnieku ganību teritorija un dabas parks tiek sadalīts divās daļās. Tas sarežģīs saimniekošanu un darbošanos palienes pļavās, arī jaunu projektu realizēšanu. Turklāt, ja sadalīsim savvaļas dzīvnieku ganības, palu laikā zirgiem un govīm vairs nebūs kur palikt," konfliktsituāciju raksturo Štrausa.
Taujāta, kādi ir risinājumi, lai šajā gadījumā saglabātu dabas parka teritoriju neskartu, VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste Vides Dienai norādīja: "Jautājumus par zemes tālāku izmantošanu iesakām risināt, mēģinot panākt vienošanos ar zemes īpašnieku. Jāatzīst, ja īpašnieks vēlas savu īpašumu pārdot vai izmantot citiem mērķiem, pašvaldība nevar ietekmē viņa izvēli."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu