Runājot par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanas izaicinājumiem un iespējām Latvijas tautsaimniecībā, vides speciālisti norāda uz trim galvenajiem virzieniem – energoefektivitāti, patēriņa efektivitāti, pārejot no fosilajiem uz atjaunīgajiem resursiem, kā arī spēju nodrošināt dabisku oglekļa dioksīda piesaisti.
Iespēju izmanto kūtri
"Pagājušā gadsimta 90. gados Latvijā SEG emisijas strauji samazinājās, tas bija saistīts ar ekonomikas sabrukumu un restrukturizāciju. Visām postpadomju valstīm šajā ziņā tā bija priekšrocība – atbilstošā dokumenta Kioto protokola mērķi tika izpildīti, neko nedarot. Pašlaik Parīzes nolīguma mērķu izpilde tiek rēķināta pret 2005. gadu, un SEG emisiju samazināšanā esam sasnieguši zemāko punktu," norāda J. Brizga.
Ja enerģētikā un rūpniecībā SEG emisijas esam spējuši samazināt, tad transporta un lauksaimniecības nozarēs tās pieaug. "Taču, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, Latvijā SEG emisijas jāsamazina tikai par 6%. Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta programma tika ieviesta, balstoties uz to, ka neradījām papildu emisijas un uz tā rēķina varējām ieguldīt energoefektivitātē un atjaunīgos resursos. Tagad situācija mainījusies," norāda S. Vancāne un turpina: "Līdz šim Latvijā energoefektivitāte tika saprasta galvenokārt kā taupība, tomēr stratēģiski būtu jādomā, kā varam kļūt efektīvāki visos līmeņos. Ieguvumi no SEG emisiju samazināšanas un pārejas uz ilgtspējīgu enerģētiku ir tādi, ka kopumā preces un pakalpojumi kļūst efektīvāki, patērē mazāk resursu. Pārejot uz atjaunīgiem resursiem, mēs attīstām vietējo ekonomiku, atbalstām vietējo darbaspēku, kļūstam saimnieciski neatkarīgāki, turklāt iegūstam tīrāku gaisu. ES likumdošana enerģētikas jomā tiek vērsta uz patērētāja aizsardzību un tā iespējām ietekmēt enerģijas tirgu. Patērētājs, nosakot, no kā viņš pirks elektroenerģiju, atbalsta konkrētu elektroenerģijas ražošanas veidu. Diemžēl Latvijā iedzīvotāji šo iespēju izmanto kūtri."
Daudzviet Eiropā elektroenerģijas patērētājam par tā saucamo noklusējuma izvēli (jeb neizvēloties konkrētu pakalpojuma sniedzēju) ir jāmaksā krietni dārgāk, un "tādējādi patērētājs tiek izglītots un tiek mudināts meklēt efektīvākos pakalpojuma sniedzējus ar labākiem nosacījumiem. Ja mēs izmantotu šo iespēju, konkurence radītu tādus apstākļus, kur atjaunīgā enerģija kļūtu pieejamāka, lētāka un sabiedrībā rastos lielāka izpratne par to, no kurienes nāk šis resurss. Bieži vien mēs pat neaizdomājamies par to, ka esam tik ļoti atkarīgi no enerģijas", uzsver S. Vancāne.
Tomēr J. Brizga atzīst, ka Latvijā enerģijas ieguves sektors nav uzskatāms par klimatam nedraudzīgu: "Elektroenerģiju iegūstam Daugavas hidroelektrostacijās, kur emisiju nav īpaši daudz, siltumam izmantojam koksni, kas salīdzinoši nerada daudz emisiju, koģenerācijas stacijās lietojam dabasgāzi, kas ir zaļākais risinājums nekā, piemēram, Polijā vai Vācijā, kur izmanto vietējo dabas resursu akmeņogles."
Saule un vējš
Runājot par enerģētikas sektora pārveidi, Latvijā samērā zemā līmenī ir tāds risinājums, kad iedzīvotāji savam patēriņam paši var ražot enerģiju, izmantot atjaunīgos resursus un kļūt neatkarīgāki no ārējām ietekmēm. Izmantojot dabasgāzei un investējot dabasgāzes infrastruktūrā, mēs ne tikai esam ekonomiski atkarīgi no citām valstīm, bet arī kavējam atjaunīgās enerģijas attīstību. Vēja un saules enerģijas potenciāls Latvijā nav pietiekami izmantots. Starp citu, saules enerģijas tehnoloģiju cenas pēdējo piecu gadu laikā ir samazinājušās par 80%. Vēja enerģija kļuvusi par lētāko starp alternatīvajiem enerģijas avotiem. Mūsdienās no vēja turbīnas iegūta viena kilovata vērtība Eiropā ir aptuveni tāda pati kā no jaunas elektrostacijas ar ogļu dedzināšanu. Pētījumu rezultāti ļauj prognozēt, ka vēja enerģijas pašizmaksas turpinās samazināties, līdz ar to paredzams, ka jau tuvākajā nākotnē saule un vējš būs resurss ar strauji augošu kapacitāti. Saules enerģija ir ļoti drošs enerģijas avots no investīciju viedokļa, jo pārskatāmā nākotnē netiek prognozēta tās izzušana. Būtiski, ka saules baterijām vai kolektoriem faktiski nav nekādu uzturēšanas un apkalpošanas izmaksu, skaidro abi biedrības Zaļā brīvība pārstāvji un mudina arī ņemt vērā – tas ir mīts, ka Latvijā maz saulainu dienu – to ir pat vairāk nekā, piemēram, Vācijā, kur šīs mazās, lokālās enerģijas ražošanas stacijas kļūst aizvien populārākas.
Enerģētiskā nabadzība – šāds termins ES tiek definēts kā situācija, kad mājsaimniecība par energopakalpojumiem, kuri nodrošina komfortu telpās apgaismojumam, apkurei, karstajam ūdenim, ēdiena pagatavošanai, tērē vairāk nekā 10% no saviem kopējiem ienākumiem. Energoefektivitāte var būtiski mazināt enerģētisko nabadzību, bet ar enerģētiskās nabadzības mazināšanos vienlaikus tiek mazinātas SEG emisijas. Latvijas pieredze ēku energoefektivitātes pasākumu ieviešanā gan liecina, ka bez pieejama finanšu atbalsta nav iespējams veicināt privāto ēku energoefektivitāti. Latvijā cilvēki dzīvo apburtajā lokā – maksā lielus rēķinus par enerģiju un vairs nevar sakrāt līdzekļus energoefektīvākiem pasākumiem. Nereti pašvaldībās, kur atbalsta mazturīgus iedzīvotājus, viņiem tiek palīdzēts apmaksāt šos rēķinus, nevis tiek ieguldīts energoefektivitātē. Nabadzīgi cilvēki visbiežāk arī dzīvo slikti siltinātās mājās, tāpēc rēķins par apkuri ir liels. Siltinot šādas mājas, atbalsts būtu nodrošināts ilgtermiņā. Daudzās pasaules valstīs, bet jo īpaši Lielbritānijā, norāda arī uz mirstību un veselības problēmām, kas saistītas ar enerģētisko nabadzību. Mums šī problēma varētu būt tikpat aktuāla. SEG nedrīkst pieaugt, taču vienlaikus ir jānodrošina arī komforta pamatvajadzības pēc siltuma un normāla apgaismojuma, uzsver biedrības biedrības Zaļā brīvība pārstāvji.
Patēriņa kultūra
Viena no klimatam nedraudzīgākajām tautsaimniecības nozarēm, kur vērojams SEG emisiju pieaugums, ir lauksaimniecība. «Tas saistāms ar lauksaimniecības intensifikāciju, mākslīgā minerālmēslojuma izmantošanu, zemes apsaimniekošanu ar kūtsmēsliem, kā arī lopkopību, kur liellopu izdalītais metāns patiesībā ir par 32 reizēm intensīvāks klimata aģents nekā oglekļa dioksīds. Lauksaimniecībā gan SEG uzskaite tiek modelēta matemātiski, līdz ar to emisijas nav precīzi uzskaitāmas," norāda J. Brizga, bet S. Vancāne turpina: "Toties ir aprēķināts, ka ikkatram mājlopam nepieciešamās barības un ūdens saražošana patērē daudz resursu. Piemēram, lai iegūtu vienu kilogramu liellopu gaļas, tiek iztērēts milzīgs apjoms ūdens un izdalās vidēji 27 kg oglekļa dioksīdam ekvivalentas gāzes. Tas ir līdzvērtīgi tam, cik daudz CO2 izplūst no automašīnas, nobraucot ap 160 kilometriem." Lopkopības uzņēmumos būtiska nozīme ir lopu barošanas veidam un lopu augšanas intensitātes metodēm un procesam – mājlopi, kas aug brīvos apstākļos, nerada tik daudz emisiju kā šaurās telpās intensīvi audzētie.
Tieši patērētāja izvēle visās ar SEG emisijām saistītajās nozarēs, tajā skaitā transporta jomā, ir viens no noteicošajiem faktoriem. S. Vancāne norāda: "Izvēloties kvalitatīvu, ilgtspējīgu produktu, ar savu izvēli varam samazināt SEG emisijas vidē." Trīs galvenās jomas šajā ziņā ir transports, ar kuru pārvietojamies, mājoklis, kurā dzīvojam, un pārtika, ko lietojam uzturā, ceturtā joma ir apģērbs un apavi. "Šīs jomas veido aptuveni 80% no visām ietekmēm uz vidi un klimatu. Tās varam mainīt, padarot videi draudzīgākas," iesaka Zaļās brīvības pārstāvji.
Kas ir SEG?
- Siltumnīcefekta gāzes jeb SEG ir atmosfēras sastāvdaļa ar dabisku vai antropogēnu izcelsmi. Šīs gāzes absorbē un atstaro infrasarkano starojumu, tādējādi veicinot globālo sasilšanu.
- Tās ir oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4), vienvērtīgā slāpekļa oksīds (N2O), fluorogļūdeņraži (HFC), perfluorogļūdeņraži (PFC) un sēra heksafluorīds (SF6), kā arī netiešās SEG – oglekļa monoksīds (CO), slāpekļa oksīdi (NOx) un nemetāna gaistošie organiskie savienojumi (NMGOS).
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.