Taču tas nenozīmē, ka ilgtermiņā jūra krastus vairs nenoskalos. Klimats ir masīva sistēma, un izmaiņas tajā notiek komplicēti. Kā tās ietekmēs jūras krastu, precīzi noteikt nevar pat zinātnieki. Un tam ir kāds spilgts, pilnīgi nejaušs piemērs: vairākas dienas pirms Vides Diena jau bija pieteikusi vizīti pie Jūrkalnes ļaudīm, ar Jāni Lapinski runājam par klimata pārmaiņu ietekmi Kurzemes krastos. Tobrīd vēl nezinām, ka nobrucis stāvkrasta posms pie Labraga, kur piekājes eroziju pasteidzinājušas lietavas.
Klusums pirms vētras?
Jānis Lapinskis pastāsta par Bernātu ragu divu kilometru garumā tālāk uz dienvidiem: "Pirms 20 gadiem tur nebija priekškāpas, tikai vecā kāpa ar izskalotu krauju, bet pašlaik izveidojusies jauna, plaša kāpu josla ar platu pludmali. Skats neliecina par eroziju. Tajā pusē situācija būtiski mainījusies, tā ir stabila. Varētu pat teikt, ka krasts aug." Cilvēka darbības nopelnu te nav. Ģeoloģijas docents to piedēvē dabas pseidocikliem. "Kopš 2007. gada "kārtīgu" vētru nav bijis, vien dažas vidēji stipras, bet vairāk gan vājas. To, protams, var interpretēt kā klusumu pirms vētras, kad dabas stihija uzkrāj spēkus, bet tā teikt būtu nezinātniski," pasmaidot saka Lapinskis, piebilstot, ka biežo vētru periods, protams, var atsākties, krastus noskalojot tur, kur tie jau "sadzijuši".
"Atmosfēras, hidrosfēras un jūras krastu mijiedarbība ir ļoti masīva, sarežģīta sistēma, tai ir milzīga inerce. Mums ir dati par pēdējiem 20– 30 gadiem, bet ar to nav pietiekami, lai izteiktu kategoriskus apgalvojumus par sakarībām starp krastu noskalošanu un mūsdienās paātrinātās klimata maiņas procesu. Tam būtu nepieciešami milzīgi datu apjomi. Teikšu, ka pašlaik krasta erozijas procesi vietām šķiet aprimuši un šīs pazīmes ir ļoti uzkrītošas. Tas attiecas uz visu Baltijas jūru – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas piekrasti, Vāciju, Poliju, kur pēdējās desmitgades laikā ir vērojams krastu izskalošanas intensitātes samazinājums."
Vētru spēks krastu mainībā ir izšķirošais, lai gan šajā gadsimtā jau par deficītu kļuvušajam ledum arī ir nozīme. "Jo mazāk ledus, jo vairāk krasta erozijas risku. Ilgtermiņā lēšot, XXI gadsimta beigās ledus jau var būt arī ārkārtējs notikums. Bet ledus trūkums tieši neizraisa eroziju. To dara vētras viļņi. Vai cilvēka nesaimnieciska rīcība – tas arī var būt eroziju veicinošs faktors, bet ne izraisītājs. Izraisītājs ir vētras viļņu spēks, kas pārveido reljefu un pārvieto saskaloto materiālu," skaidro Lapinskis.
Cilvēka darbība šajā gadījumā saistāma, piemēram, ar ostu vai citu būvju ierīkošanu, pārveidojot krastu lielā posmā un izjaucot iepriekš ilgstoši pastāvējušo dabas procesu līdzsvaru. Normāli vētras laikā viļņi noskalo krasta augšējo – priekškāpas vai stāvkrasta – daļu un milzīga smilšu masa nokļūst zemūdens nogāzē. Pēc tam vairāku gadu laikā mierīgas viļņošanās apstākļos šī smilšu masa pamazām ceļo uz pludmali, no kuras vējš to atkal izvieto kāpās. "Tas ir normālais cikls, kāds ir pastāvējis gadu tūkstošiem visur jūras krastā. Kad cilvēks tajā iespraucas ar savu būvi, vētras laikā viļņi nevar noskalot to, kas atrodas būves iekšzemes pusē. Visa viļņu enerģija tiek iztērēta krasta daļā pirms būves, kas tiek izskalota ļoti aktīvi," stāsta Lapinskis un atzīst, ka Latvijā šādam procesam nav iespaidīgu piemēru. Savukārt Vācijā, kur ir vairāk nostiprinātu krasta posmu, sekas tam daudzviet ir labi pamanāmas. Respektīvi, vietā, kur krasts nostiprināts, pludmales nav, ja vien to mākslīgi neuzber, un pašlaik Vācijā to arī praktizē, veidojot mākslīgas pludmales un tam tērējot milzīgus resursus. "Daudzviet tās ir sekas agrāk notikušai nepārdomātai rīcībai jūras krastā, ko varbūt varēja arī nedarīt," norāda Lapinskis.
Saistībā ar klimata pārmaiņām jūras krastos vairākos pētījumos galvenās vadlīnijas to kontekstā skar ūdens līmeņa paaugstināšanos un ūdens termisko izplešanos, kā arī vētru režīma izmaiņas. Lapinskis atklāj: "Par vētrainību vienprātības nav – kā nākotnē mainīsies vētru spēks, biežums, tipiskais ciklonu centra kustības ceļš? Par ūdens līmeņa paaugstināšanos gan šaubu nav, taču atklājas interesanta lieta – vietās, kur sastopami lēzeni un zemi krasti, ūdens līmeņa paaugstināšanās bez vētrām jaunus riskus daudzviet var radīt pat vairāk nekā tad, ja ir vētras. Samazinoties vētru biežumam un spēkam, bet ūdens līmenim ceļoties, pastāv ievērojami lielāki applūšanas riski iekšzemē. Taču vienkāršas, precīzas atbildes par to, ko klimata pārmaiņas nodarīs Latvijas krastu sistēmai, nav."
Zemītes paliek mazāk
"Pat jūra nepaliek tajā pašā vietā, kur bijusi, jo 1885. gadā te atbraukuši zviedri un pēc sava plāna meklējuši trīs zelta šķirstus, tomēr nekur nevarējuši atrast, jo viņu plānā bija atzīmēts attālums no jūras krasta, bet krasts jau nestāv uz vietas – te noskalojas, tur piesērē. Un zviedri aizbraukuši tukšām rokām." Tādi ir Viļa Veldres vārdi, kas lasāmi Jūrkalnes Vētras muzeja ekspozīcijas fondos.
Vietējo iedzīvotāju atmiņās esot nostāsti vēl par tādiem laikiem, kad ap pašreizējo jūras trešo sēkli pie Muižupītes esot stādījuši kartupeļus! Bet mēs ar Jūrkalnes pagasta pārvaldes vadītāju Guntaru Reķi dodamies apskatīt nobrukušo Labraga posmu. Ejam cauri priežu audzei. "Tās pie mums par cūkpriedēm sauc. Atminos, ka XX gadsimta 80. gados šajā vietā bija labības lauks. Pārmaiņu laikos tika pamests novārtā un pamazām aizauga ar priedītēm – nevienam nevajadzēja zemīti pie jūras. Šīs priedes nav vērtīgs kokmateriāls – mazas, resnas, žuburainas, tāpēc iesauktas par cūkpriedēm," stāsta Reķis. Pats "ir ventiš", bet Jūrkalnē dzīvo jau četrus gadu desmitus.
Nobrukumi Labraga pludmales apkaimē sākušies pirms gadiem trim. "Sākās ar lielajām lietavām. Krasts ir stāvs, smiltis izžūst un arī vasarā mēdz nobrukt. Lēšam, ka nobrukumi gaidāmi vēl līdz nākamajam stāvkrasta ielokam un tad būs miers. Šis ir pašvaldības īpašums, zemīti iznomājam privātajam tūrisma biznesam – te iekārtotas atpūtas vietas. Apsaimniekotājs te netālu dzīvo, viņš arī pirmais nobrukumu fiksēja, informāciju ievietoja feisbukā. Nebūtu tādu sociālo tīklu, daudzi arī neko par to neuzzinātu. Būtībā nekādu apdraudējumu šie nobrukumi nenodara, jo telšu un ugunskuru vietas nav izveidotas tuvu jūrai un arī būvju šeit nav. Naudas izteiksmē pagasts neko nezaudē, vienīgi zemītes Latvijā paliek mazāk," tā Reķis. Vairāk rūpju notikušais sagādā saistībā ar apmeklētāju drošību, jo pēc katra lielāka nobrukuma ziņkārīgo tūristu un fotomirkļu kolekcionāru skaits pieaug. Brīdinājuma zīmes trijās valodās te ir izvietotas. Secinām, ka arī trepes uz pludmali kļuvušas nedrošas, tāpēc noejai slēgtas. Tomēr pludmalē manām vīrus, kuri te ieradušies copē uz butēm. Tūrisms un zveja arī ir galvenie saimnieciskās darbības virzieni Jūrkalnes pusē. Pēdējā laikā gan kaimiņu zemnieki no Alsungas un Pāvilostas te sākuši nomāt zemes un tagad sēj labību. Pirms tam lielākā daļa lauku bijuši aizauguši un nepļauti.
"Pētījumus par Kurzemes krasta eroziju te uzsāka veikt jau 1998. gadā profesors Eberhards, fiksējot apdraudētās vietas un mājas, kuras var ieskalot jūrā. Vai tā būs – kas to lai zina. Arī par veco ceļu pie Muižupītes pludmales bija šādas prognozes, bet kilometru garais ceļš joprojām saglabājies. Šis ir kāds trešais, pagājušā gadsimta laikā divi ceļi jau ir jūrā," stāsta Reķis un piebilst par kādu iespējamu sakritību. Šajā pusē bijusi vieta un māja, kur "jūra nākusi virsū". Mājā dzīvojusi kāda sieviete, kura Lielajā piektdienā pirms Lieldienām veikusi mistisku rituālu ar smiltīm, tā cerot apstādināt jūras tuvošanos. Un jūra tikusi apstādināta! Patiesi, šai pusē ir vietas, kur jūra atkāpjas arī bez mistiskiem rituāliem, un tā ir centra pludmale. "Dzīvojot uz vietas, to redz," saka Reķis.
Tramplīns vējam
Kā Jūrkalnes iedzīvotāji Baltijas jūras krastā izjūt klimata pārmaiņas un vai tās izjūt? "Jā! Nav ziemas. Atceros, bija laiki, kad ar VAZ automašīnu braucu un Ventspils šoseja trīs dienas bija ciet – aizputināta. Pēdējos gados sniega nav bijis. Sala arī nav. Zeme ziemā nesasalst, tāpēc arī krasti brūk. Nav arī kārtīgu vētru. Pēdējā vētra, šķiet, te pie mums bija 2005. gadā. Centra pludmalē vētra vienā naktī no iekšzemes paņēma sešus metrus. Es vienmēr smejos, kad sinoptiķi brīdina par vētru – 24 metrus sekundē. Tā nav vētra! Man zvana, prasa, kādi mums postījumi? Nu, kādi postījumi – vējš spaini aizpūta pļavā... Mums vējš sākas no 30 metriem sekundē," saka Reķis. "Pie vējiem esam pieraduši. Pēdējais vējiņš kad bija, tad Vidzemē nolauza kokus – it kā vēja ātrums bija vienāds, bet pie mums nekas dižs, varbūt kāda priede vējā nolūza, varbūt krastu paskaloja. Pie mums vējam ir tramplīns. No jūras tas skrien, pie mums stāvkrastā atduras, pārlec pāri un valsts vidienē izplosās."
Reķis, spriežot par biedējošām klimata pārmaiņu sekām, teic – latvietis pie visa ātri pierod. "Vētras, sausums, plūdi... Kad paklausās, kas notiek pasaulē, tas šķiet biedējošāk. Mēs, var teikt, dzīvojam kā lāča migā. Kad dažreiz uzpūš vētra pāri par 30 metriem, tas jau pasaules kontekstā ir sīkums," saka Reķis. "Runājot par krasta eroziju, manuprāt, te neko nevajag darīt. Pat lauksaimniecībā izmantojamās zemes pagaidām netiek apdraudētas. Nesen biju Vācijā, Baltijas jūras piekrastē. Savulaik tur krastā sabūvējuši viesnīcas un villas un tagad 100 kilometru garumā cīnās, lai nenoskalotu krastu. Būvē betona aizsargvaļņus un koka nostiprinājumus, katru gadu investē piecus miljonus eiro, lai "piebarotu" pludmali ar smiltīm. Mums tādu villu un viesnīcu nav un nav tādu līdzekļu. Manuprāt, ja iejauksimies vienā teritorijā, tad jūra atspēlēsies un sāks grauzt citā vietā."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.