Augštaitijas Nacionālā parka neoficiālajā galvaspilsētā, ūdens tūrisma centrā Palūšē iebraucam siltā, saulainā augusta rītā. Jau pa ceļam no Ignalinas paveras burvīga aina – ceļš izvijas starp pakalniem, bet pakalni mijas ar dzidru ezeru mirdzošām acīm un etnogrāfisko mājiņu fasādēm. Ļaudis jau pulcējas pie ūdenstilpēm – kravā ceļasomas, lai sēstos airu laivās. Citi te pārvietojas ar velosipēdiem vai iet garākos ceļojuma maršrutos kājām. Stāvvietās piestājuši kemperi – no civilizācijas labumiem un tehnoloģiju piedāvātajām iespējām nogurušiem ārvalstu atpūtniekiem te ir īstena paradīze, kur aizmukt gandrīz neskartā dabā, padzīvot klusumā. Augštaitijas Nacionālā parka administrācijā Palūšē dzīvība kūsā. Tūristi dažādās valodās apspriež savu maršrutu pa vairākām piedāvātajām dabas izziņas takām. Katrs var izvēlēties – spēs pievarēt 40 kilometrus vai krietni īsāku maršrutu.
Te sastopam Svetlanu no Maskavas, kura uz Augštaitiju brauc katru gadu jau vairāk nekā 15 sezonu garumā un Palūšē apmetas uz divarpus mēnešiem. "Cilvēku Palūšē tagad ir mazāk, daudzas mājas stāv tukšas, bet mani tas nemulsina. Man šeit galvenais ir ezers, brīnišķīgi saglabātā daba, nevis cilvēki. Es spēkus atgūstu dabā, pie ūdeņiem," siltās jūtās pret Augštaitiju atzīstas maskaviete. Te satiekam arī Augštaitijas Nacionālā parka direktoru Gedu Kakanausku un viņa kolēģi Broņu Šabļeviču.
Kūrorts izredzētajiem
Vēstures avotos Palūše tiek minēta jau 1651. gadā. XX gadsimta 50. gados Palūšē tika dibināta tūristu bāze, no kuras rīkoja ūdens tūrisma braucienus. Šeit arī tagad sākas vissvarīgākie tūrisma maršruti caur Augštaitijas ezeriem un upēm, bet savulaik te fiksētais tūristu skaits, kas paliek ar nakšņošanu, bijis 16 tūkstoši cilvēku sezonā. Dzīve te mutuļojusi. Tiesa, kad padomju laikos nolemts šim parkam piešķirt nacionālā parka statusu, augstie ierēdņi esot sabijušies – kā lai nolīdzina to neērto vārdu "nacionālais"? Tomēr Latvijā un Igaunijā jau esot bijuši nacionālie parki, un tādu nosaukumu atļauts izmantot arī Lietuvā.
Zinātāji teic, ka pa ūdens ceļiem no Palūšes esot iespējams aizkļūt līdz Baltijas jūrai pie Nidas, kas atrodas Kuršu kāpā. Daudzi no ezeriem ir savienoti ar caurtekām, veidojot garas ezeru ķēdes, kas piemērotas ūdenstūrisma ceļojumiem. Starp citu, padomju laikos ceļazīmi uz šo mazo Lietuvas kūrortpilsētiņu nevarēja iegūt neviens parastais mirstīgais un pat ne lietuvietis – tikai Maskavas iedzīvotāji. Savukārt Ignalinā katra vasarnīca vai teltsvieta bijusi pilna ar nakšņotājiem no Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas).
Augštaitija ir ezeru, pakalnu, varenu koku, upju un bioloģiski vērtīgu biotopu paradīze. Pavisam Lietuvā ir pieci nacionālie parki, bet tieši te, Augštaitijā, 1974. gadā izveidots pats pirmais nacionālais parks. Šis 45 hektārus plašais parks Augštaitijas augstienes ziemeļu daļā ar Palūšes baznīcu, rekonstruētu laivu māju, Ladakalnu, no kura paveras brīnišķīgs skats uz sešiem ezeriem un kurš tagad ir labāk pielāgots tūristiem, Ginuču dzirnavām, Stripeiku Dravniecības muzeju, apkārtnes apskates punktu no telekomunikāciju torņa un daudziem citiem kultūrvēsturiskā mantojuma ziņā ievērojamiem objektiem un īpaši aizsargājamām dabas pērlēm ir Lietuvas lepnums (par to vairāk 22.augusta numurā, Vides Dienā – red.).
15% no Augštaitijas Nacionālā parka aizņem ūdeņi, tikpat daudz ir lauksaimniecības zemes, bet 70% teritorijas plešas meži. Drīzumā tiek plānots parkam pievienot arī blakus esošo Labanoras Reģionālo parku, kas izveidots 1992. gadā. Pirms pāris gadiem par Eiropas Savienības un Lietuvas valsts līdzekļiem netālu no Mindūniem celtais skatu tornis ir augstākais Lietuvā. Pa iespaidīgās, aptuveni 36 tonnu dzelzs konstrukcijas vītņu pakāpieniem, uzkāpjot 36 metru augstumā, paveras fantastisks skats uz apkārtnes ezeriem ar to salām un pussalām. Apkārt plešas Labanoras gārša – viens no iespaidīgākajiem Lietuvas mežu masīviem.
Lai cilvēki būtu ieinteresēti
Latvijā par vienotas dabas aizsardzības politikas realizēšanu centralizēti atbild Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā esošā Dabas aizsardzības pārvalde, veicot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanu un pārvaldīšanu. Lietuvā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) ir jau minētie pieci nacionālie parki, kā arī 30 reģionālie parki un četri dabas rezervāti. "Arī pie mums tagad notiek reorganizācija un katram parkam izveidots savs tūrisma centrs un parka direkcija. Pamazām šīs administrācijas savieno. Piemēram, Augštaitijas Nacionālā parka administrācija ir apvienota ar Labanoras Reģionālā parka administrāciju. Norisinās daudz diskusiju par to, ka vajadzētu veidot līdzīgu modeli kā Latvijā, kur visas ĪADT uzrauga viena institūcija – Dabas aizsardzības pārvalde," stāsta Augštaitijas Nacionālā parka direktors Geds Kakanausks.
Viņš spriež, ka līdzšinējam modelim bijis gana daudz priekšrocību – parkam ir savs budžets un grāmatvedība, ir iespējas neatkarīgi pretendēt uz dažādu projektu realizāciju. "Mūsu parkos direkcijas veic ne tikai dabas aizsardzības funkcijas, bet gādā arī par kultūrvidi, muzeju attīstīšanu un veidošanu, dažādu pasākumu organizēšanu, tūrisma infrastruktūru. Mēs regulējam arī būvniecības iespējas nacionālajā parkā," stāsta parka direktors un turpina: "Mums ir daudz funkciju, un tas savā ziņā ir liels pluss, jo lēmumus varam pieņemt, vienoti ievērojot visas intereses. Arī ideju ierosinātāji ir vietējie iedzīvotāji. Nav tā, ka Viļņā kāds kaut ko nolemj un mums tas ir vienkārši jāpilda."
Tas ir pats galvenais – saglabāt vietējo iedzīvotāju uzticību
Kad Geds Kakanausks vēl strādājis Žemaitijas Nacionālajā parkā kā speciālists, kopā ar kolēģiem bieži braukuši uz Latviju, uz Ķemeru Nacionālo parku pieredzes apmaiņā – mācīties, piemēram, kā funkcionē Dabas skola. Kakanausks pasmaida: "Tagad latviešu speciālisti bieži brauc pie mums smelties pieredzi. Uzskatu, ka liela mūsu priekšrocība ir labā saprašanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Latvijā iedzīvotāji daudz pasīvāk iesaistās parkam būtisku lēmumu pieņemšanā. Latvijas speciālistiem vienkārši vairs nav tik daudz laika iet, runāt ar cilvēkiem, jo katram vides inspektoram ir ļoti daudz pienākumu un pietrūkst resursu."
Kakanausks uzskata, ka ĪADT ir grūti saimniekot bez pamatiedzīvotāju ieinteresēta atbalsta: "Tas ir pats galvenais – saglabāt vietējo iedzīvotāju uzticību." Kā stāsta parka ilggadējais darbinieks, bioloģijas doktors Broņus Šabļevičs, 70% te ir privāto mežu, tikai maza daļa pieder valstij, un – kā jau privātīpašniekiem, šiem ļaudīm parkā ir arī savas intereses: "Viņi ir ieinteresēti mežizstrādē. Ja tikai meža vecums to pieļauj, īpašnieki izmanto iespējas cirst kokus. Tas gan atkarīgs no koku noteiktās grupas, vai tā atbilst īpaši aizsargājamam rezervāta statusam vai skaitās saimnieciskais mežs." Taču, kā norāda Kakanausks, parka direkcija var rīkoties divējādi – regulāri izrakstīt sodus par likuma pārkāpšanu, bet var arī iet un runāt ar cilvēkiem, skaidrot dabas vērtību saglabāšanas nozīmi. "Mēs aicinām cilvēkus – ja kaut ko nezināt, nāciet pie mums, apspriedīsimies un palīdzēsim, cik varēsim, jo parkam jābūt kā draugam, nevis ienaidniekam. Mums jāstrādā attīstībai, un, ja runājam par dabas aizsardzību, tad tajā jāietver arī citi faktori – ekonomiskais un sociālais. Tūrisms ietver ekonomisko aspektu. Ja šeit attīstīsies tūrisma infrastruktūra, tiks radīti jauni, labāki apstākļi un vairāk darba vietu, cilvēki paši būs ieinteresēti, lai arī dabai šeit labāk klātos," uzskata Kakanausks.
Meža ekoloģijas barometrs
Broņus Šabļevičs Augštaitijas Nacionālajā parkā nostrādājis 40 gadu, viņš atminas, ka pēc tā dibināšanas parks 18 gadu bijis vienīgais tādas nozīmes dabas objekts Lietuvā. "Tolaik parks bija lielā cieņā. Attiecīgā ministrija no augšas bija definējusi, ka "nacionālais parks ir dabas un lauksaimniecības paraugskola". Šajā teritorijā saimniekoja divarpus kolhozu, kuru galvenā darbība saistījās ar mežsaimniecību un zivsaimniecību. Visās saimniecībās bija izstrādāti speciāli saimnieciskās darbības projekti – tādu projektu nekur citviet Lietuvā nebija nevienam," atceras Šabļevičs un skaidro: "Šo projektu būtība bija tāda, ka tie stingri ierobežoja minerālmēslojuma un pesticīdu izmantošanu šajā teritorijā. Ļoti ierobežota bija mežizstrāde. Saimnieciskās darbības modelis bija cits, tāpēc arī šie meži saglabājušies. Atceros, mežinieki raudāja krokodila asaras, ka simtiem hektāru šajā apkārtnē pārvēršas mūžamežos. Taču XX gadsimta 90. gados mainījās parka administrācija, likumi, un visi gaidīja, kas notiks tālāk. Kad mežos sākās privatizācijas vilnis, situācija būtiski mainījās."
Tagad Augštaitijas Nacionālajam parkam pieder niecīgs daudzums zemes – ap direkcijas ēku, jaunizveidoto Dabas māju un muzejiem. Savukārt telts un atpūtas vietas tiek iznomātas, pakāpeniski tās nododot privātpersonu apsaimniekošanā. "Pamazām ļaujam arvien vairāk saimniekot privātpersonām, bet paši esam kā konsultanti," paskaidro Kakanausks.
Bez tūrisma infrastruktūras un vērtīgu projektu realizācijas mūsdienās neiztikt
Broņus Šabļevičs gan neslēpj – tas, ka parka direkcija pamazām zaudējusi galveno teikšanu visās jomās, atstājis nospiedumus arī dabā. "Atceros, 1994. gadā pie mums bija atbraukusi ornitologu delegācija no Kopenhāgenas. Man bija jāved dāņu profesori pa mežiem, lai parādītu melnā stārķa un ērgļa ligzdas. Viens no šiem profesoriem man toreiz piekodināja: "Tikai nevienam vairs tās ligzdas nerādiet, jo pienāks laiks un notiks kā Dānijā, kur visi īpaši aizsargājamie dabas objekti jātur noslēpumā." Toreiz es nevarēju iztēloties, kā tā var būt. Taču profesora vārdi piepildās – ik gadu lielo apdzīvoto ligzdu monitoringā apsekojam, kuras ligzdas ir apdzīvotas, kuras nav. Šogad pārbaudījām 50 lielās ligzdas, un no tām apdzīvotas bija vairs tikai astoņas. Putnu vairs nav, un, manuprāt, tā iemesls ir, ka mežos miera vairs nav. Turklāt mežus stipri izcērt. Savulaik Lietuva varēja lepoties, ka mežus cērt ļoti saudzīgi. Tagad tā vairs nav, un lielie putni ir kā barometri, kas parāda meža ekoloģisko stāvokli," skumji secina Šabļevičs.
Tomēr Augštaitijas Nacionālā parka direktors uzsver – bez tūrisma infrastruktūras un vērtīgu projektu realizācijas mūsdienās neiztikt: "Mūsdienās vidējās un vecākās paaudzes cilvēkos valda nostalģija pēc vecajiem padomju laikiem, cik tad te viss bijis labi. Nāca pārmaiņu laiki ar tūrisma attīstību, un tagad parks piedzīvo trešo etapu. Mēs maināmies, izmantojam citas metodes, un parks kalpo arī cilvēkiem un dabas izglītībai."
Šī dilemma droši vien būs aktuāla vienmēr: kā labāk – dabu sargāt tā, ka to vairs cilvēki nesaprot, vai "nomīlēt" tā, ka no tās nekas daudz nepaliek pāri?
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.