Par pasīvajām mājām sauc zema enerģijas patēriņa mājas, kurās nav apkures sistēmas un enerģijas patēriņš ir daudzkārt zemāks nekā parastai ēkai. Piemēram, parastai dzīvojamai mājai apkures patēriņš ir 100 kilovatstundu uz kvadrātmetru (kWh/m2) gadā, turpretim pasīvās mājas standarts ir 15 kWh/m2. "Pēc speciālas pasīvo ēku projektēšanas programmas aprēķiniem, man iznāca vien 13 kilovatstundu uz kvadrātmetru," uzsver Uplejs.
Pieci pamatprincipi
Pasīvo ēku būvniecības standarts balstīts uz pieciem pamatprincipiem - tai ir blīvas un no termiskajiem tiltiem brīvas konstrukcijas, nepārtraukts siltumizolācijas slānis, trīskāršs stiklojums un ventilācijas sistēma ar siltuma atgūšanu. Pasaulē pirmā pasīvā ēka uzbūvēta Vācijā 1991. gadā. Lai arī zema enerģijas patēriņa māju standarti tika veidoti, tos pielāgojot mērenam Centrāleiropas klimatam, prakse apliecina, ka tās labi funkcionē arī Ziemeļeiropā. Kā norāda Latvijā izveidotās biedrības Passive House Latvija speciālisti, pasīvo ēku kritēriji nav atkarīgi no klimata, taču katras pasīvās ēkas projektam jābūt piemērotam konkrētajam klimatam.
Latvijā pirmā pasīvā ģimenes māja tika uzbūvēta 2010. gadā Ģipkā, šī projekta autors ir arhitektu biroja Krauklis Grende arhitekts un pasīvo māju idejas aizsācējs Latvijā Ervīns Krauklis. Pievēršot uzmanību internetā pieejamai informācijai par šādas mājas tapšanu, ideja iepatikusies arī Uplejam. Viņš ir pensionēts lidotājs izmēģinātājs, Ikšķiles lidlauka īpašnieks, kurš tolaik dzīvoja lidlauka bijušās administrācijas gandrīz 400 kvadrātmetru plašajā, no gāzbetona blokiem celtajā ēkā. "Es zinu, ko nozīmē mājā salt - no rīta piecelties un drebināties, tāpēc 2009. gadā sāku plānot mazākas mājas būvniecību," saka Uplejs.
Viņš bija dzirdējis arī par iespēju pasīvās mājas būvniecībai saņemt līdzfinansējumu. Kad 2011. gada janvārī tika izsludināta pieteikšanās Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) projekta atklātajam konkursam Zema enerģijas patēriņa ēkas, bijušais lidotājs nolēma tajā piedalīties. Konkursa mērķis bija oglekļa dioksīda emisiju samazināšana, veicot zema enerģijas patēriņa ēku būvniecību, kā arī esošu ēku rekonstrukciju vai vienkāršoto renovāciju.
Iepriekš internetā rūpīgi izpētījis pasīvo māju būvniecības pieredzi Vācijā un Zviedrijā, Uplejs sazinājās ar arhitektu Kraukli, un ieceres īstenošana varēja sākties. Turklāt izrādījās, ka starp 82 KPFI konkursā iesniegtajiem projekta pieteikumiem Upleja projekts ir apstiprināts. Jāpiebilst, ka toreiz konkursa ietvaros vienam projektam pieejamais maksimālais finanšu instrumenta finansējums bija 750 000 latu (~ 106 500 eiro). Faktiski konkursā tika noslēgti 28 līgumi, bet īstenoti 14 projekti, apgūstot KPFI finansējumu 4†487†139 eiro apmērā. Kopumā 14 zema patēriņa ēku izbūvē un rekonstrukcijā par zema patēriņa ēkām tika ieguldīti 6 376†640 eiro (ar KPFI un projekta iesniedzēja finansējumu). Lai gan oglekļa dioksīda emisiju samazinājums tika plānots 1016 tonnu oglekļa dioksīda gadā, saskaņā ar emisiju monitoringa datiem 2014. gadā sasniegtais emisiju samazinājums bija pat labāks - 1084 t oglekļa dioksīda gadā.
Kā kosmosa kuģis
"Mans galvenais princips bija, lai māju varētu uzbūvēt ātri, - maijā sākt un līdz rudenim pabeigt. Ja būvēšanu velk garumā, tā izmaksā dārgāk," stāsta Uplejs un, izrādot māju no ārpuses, vispirms parāda malkas krājumus ziemai. Saimnieks ir rūpīgi izrēķinājis: "Visai ziemai nepieciešams vien 350 kilogrami malkas. Es nestāstu pasakas! Iepriekšējā mājā, kur apkuri nodrošināja liels kamīns, ziemā patērēju piecus kubikmetrus malkas mēnesī. Šajā mājā vienīgais papildu siltuma avots ir kamīns. Novembra sākumā kamīnu vēl neesmu iekūris, nav vajadzības, jo mājā gaisa temperatūra turas 21 līdz 25 grādu robežās. Četras ziemas šeit jau piedzīvotas, un nekad neesam saluši. Parasti ziemā kamīnu iekuram vien drēgnās dienās."
Mājā izbūvētais malkas kamīns ir īpašs - ar blīvi noslēdzamām durtiņām, kurtuvi norobežojošu stikla sienu un āra gaisa pievadu. Pirms nonākšanas skurstenī siltums vispirms sasilda kamīna konstrukcijā iebūvētos akmeņus un speciāla materiāla siltumu akumulējošu plāksni. "Pēc kurināšanas tā ļoti lēni atdod siltumu. Ja vakarā pāris stundu iekurinu - silts līdz rītam, bet siltumu rada arī virtuvē un citās istabās izmantotās elektroierīces," apliecina saimnieks.
Galvenais apsildes elements šajā mājā ir saule. Lai arī skeptiski noskaņotie varētu iebilst pret saules siltuma jaudu mūsu platuma grādos, Uplejs rāda divstāvu mājas dienvidu fasādi. Tā, var teikt, ir no stikla. Blakus esošais gruntsgabals ir brīvs no ēkām - mājas dienvidu pusē paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu, un saulītei te nekas netraucē veikt savu galveno funkciju. Saimnieks stāsta: "Dienvidu pusē iebūvētie logi ir trīskārši stikloti, tiem ir divkameru paketes. Ar logiem siltumu iegūstam vairāk nekā zaudējam. Vasarā saulesstari krīt tā, ka neuzkarsē māju. Temperatūra ir pastāvīga ziemā un vasarā. Pat ja diena ir apmākusies, daļēji siltumu dod saules neredzamais starojums. Arī novembrī saules siltuma ietekmē temperatūra telpās dažkārt uzlec līdz 28 grādiem, bet tas nav ilgstoši. Māja ir hermētiska kā kosmosa kuģis, tai nav siltuma zudumu. Kad uzbūvēja, tā tika pārbaudīta ar speciālu aparatūru uz spiediena zudumu. Ir noteikts, ka stundas laikā spiediena kritums mājā nedrīkst būt vairāk par 40%, tikai tad māju var uzskatīt par hermētisku. Šai mājai bija 38%. Ne caur logiem, ne durvīm, ne skursteni ārā netiek laists siltums."
Silti pat spelgonī
Kompaktā, 98,5 kvadrātmetrus plašā bijušā lidotāja Upleja māja ir plānota, nodalot divstāvu apkurināmo daļu no neapkurināmām palīgtelpām. Vējtveris, noliktava un garāža piekļaujas divstāvu daļas ziemeļu un rietumu fasādēm. Šī konstrukcija, tāpat kā terase dienvidu pusē, ir termiski atdalīta no apsildāmās daļas. Nav nevienas nesošās konstrukcijas, kura caurdurtu tās siltumizolācijas slāni. Pērn lielais sals līdz mīnus 27 grādiem naktīs divas nedēļas turējies februārī, mājas dārzā pat izsaluši kociņi, un mājas saimnieks nolēmis izmēģināt, kas notiks, ja mājā neiekurs kamīnu. "Lielais sals ir tad, kad ir anticiklons, un tad spīd saule. Ar tās pa dienu uzkrāto siltumu pilnībā pietika arī spelgonī - temperatūra nenokrita zemāk par 21 grādu" stāsta Uplejs.
Siltumizolācijai pasīvajā mājā ir ļoti būtiska nozīme. Šai mājai ir koka karkasa konstrukcija ar diviem rāmjiem, kur viena rāmja biezums ir 45 centimetri. Siltināšanai izmantota ekovate, bet hermētiskumu nodrošina speciāla plēve jeb tā saucamā membrāna. Kopumā siena ir 62,5 centimetrus bieza, no ārpuses tā apšūta ar fibrolītu un apmesta. Iekšpusē sienu apdarei izmantotas orientētās skaidu jeb OSB plāksnes un rīģipsis.
Mājas pamati veidoti, uz tiem divās kārtās uzklājot speciālu putuplastu 30 centimetru biezumā. Virs tā ir 17 centimetru bieza betona plāksne, caur kuru izlaistas visas komunikācijas. "Betona plāksne nesaskaras ar zemi, tā sēž uz putuplasta," paskaidro saimnieks un turpina, "arī jumta konstrukcijai izmantoti divi rāmji, kas pildīti ar būvniecības vati, kopumā jumta konstrukcijas ir 60 centimetru biezas. Spraugu te nav, jo visas vietas, kur vien iespējama gaisa plūsma, ir aizlīmētas ar speciālu līmlenti. Šādas mājas būvniecība prasa ļoti rūpīgu darbu."
Izbauda komfortu
Vasarā, lai telpās būtu svaigs gaiss, otrajā stāvā tiek turēts vaļā atvērts logs. "Šogad visus logus aiztaisīju ciet 14. oktobrī, kad naktīs gaisa temperatūra ārā sāka noslīdēt zem nulles. Āra gaisa pieplūdes vairs nav, un tiek ieslēgta mājā izbūvētā rekuperatīvā gaisa vēdināšanas sistēma, kurā ar siltummaiņa palīdzību izejošais siltais gaiss sasilda ienākošo āra gaisu. Gaisa apmaiņa ir pilnīgi pietiekama. Ar ventilācijas sistēmu zaudēju vien kādus 8% no tā siltuma, ko zaudētu, ja ēku vēdinātu tradicionāli. Rekuperācijas iekārtu parasti darbinu līdz aprīlim. Tā patērē vien elektrības spuldzītes enerģiju," paskaidro Uplejs. Jāpiebilst, ka pasīvajā mājā ventilācijas iekārtas siltummainim jābūt ar augstāko iespējamo efektivitāti - 92% līdz 94%.
Būdams zaļās, atjaunojamās enerģijas idejas atbalstītājs, 2012. gadā Uplejs piedalījies arī citā projektu konkursā un uzstādījis mājai saules baterijas. "Ar 60 elementiem varu saražot 7800 kilovatu gadā. Mana māja kopumā patērē 6000 kilovatu, tātad pāri paliek vairāk nekā tūkstotis kilovatu. Te sistēmai vajadzētu darboties kā bankā - kad man paliek pāri elektrība, es to noguldu, bet, kad pietrūkst, - paņemu no Latvenergo atpakaļ. Biju cerējis, ka līdz ar saules bateriju uzstādīšanu elektroenerģija man būs par brīvu, taču tagad par elektroenerģijas pārvadi, sadalīšanu un komponenti par koģenerāciju nākas maksāt vairāk nekā tad, ja pats elektrību neražotu, bet vienkārši pirktu," sarūgtinājumu neslēpj mājas īpašnieks. Taču ar savu pasīvo māju tās saimnieks ir apmierināts: "Ideja ir progresīva, žēl, ka Latvijā šādus projektus realizē tik maz. Tiem būtu nepieciešams arī valsts atbalsts. Gribu teikt, ka tik komfortablu dzīves vidi savā mūžā vēl netiku baudījis. Tas ir atradums."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
Ekspertu eksperts
fakts
Bambaks