Nav iespējams izveidot nākotni, turpinot lineārās ekonomikas modeli, kas nozīmē "paņemt, izgatavot, patērēt, izmest". Dabas resursi ir pieejami ierobežotā daudzumā, tāpēc globālā mērogā tiek meklēti veidi, kā tos izmantot ilgtspējīgi. Eiropa katru gadu zaudē aptuveni 600 miljonus tonnu materiālu, kuri nonāk atkritumos, taču tos varētu pārstrādāt vai izmantot atkārtoti. Patlaban Eiropas Savienībā (ES) tikai aptuveni 40% no mājsaimniecību atkritumiem tiek pārstrādāti. Pārstrādes apjoms dažās valstīs sasniedz 80%, savukārt citās tas ir mazāks par 10%.
Ilgtspējīgu attīstību raksturo trīs savstarpēji saistītas dimensijas – vides dimensija, ekonomiskā dimensija un sociālā dimensija. Tas nozīmē, ka stingras vides aizsardzības prasības un augsti ekonomiskie rādītāji nevar būt pretrunā un ekonomiskā augšupeja nedrīkst degradēt vidi. Vienlaikus tiek nodrošināta augsta dzīves kvalitāte.
2015. gada nogalē Eiropas Komisija (EK) pieņēma jaunu ambiciozu Aprites ekonomikas pakotni, kuras mērķis ir sekmēt Eiropas pāreju uz aprites ekonomikas modeli. EK norādījusi, ka tas veicinās globālo konkurētspēju, ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un radīs jaunas darbvietas. Kādi potenciāli ieguvumi sagaida Latviju, iesaistoties jaunā aprites ekonomikas modeļa veidošanā, Dienai skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta (VAD) direktore Rudīte Vesere.
Vērtība jāuztur ilgi
Sabiedrības attīstībā līdz šim esam dzīvojuši lineārās ekonomikas sistēmā, kur pakalpojumi un resursi – produkti un materiāli – tiek katru reizi ņemti atkal no jauna un izgatavotas preces, kuras pēc to lietošanas izmet. "Dabas resursi tiek patērēti gan kā izejvielas, lai saražotu jaunas preces, gan arī kā vieta, kur izvietot atkritumus. Taču daļa no resursiem nav atjaunojami, arī Zeme ir tik liela, cik ir, bet cilvēku skaits pieaug un dominē tendence patērēt arvien vairāk resursu. Tāpēc nopietni jādomā, kā rīkoties, lai arī nākamajām paaudzēm atliktu dabas resursi un būtu arī kvalitatīva dzīves telpa," norāda Vesere.
Solis aprites ekonomikas virzienā pasaulē ticis sperts jau pirms vairākiem gadu desmitiem – vērtējot, kā resursus izmantot efektīvāk, kā vairāk tos taupīt un kā pārdomāti apsaimniekot atkritumus. Jāņem vērā, ka bieži vien to, kas vienam ir nederīgs un izmetams, iespējams, kāds cits var izmantot, lai radītu jaunu preci. Tā tiek aizstāti resursi, kas tiek ņemti no dabas. Viens no piemēriem ir stikla ražošana – to var ražo no kvarca smiltīm, kas ir ierobežots resurss, taču daļēji tās var aizstāt ar stikla lauskām, kas parasti nonāk atkritumu poligonos, bet sliktākajā gadījumā nokļūst dabā. Aprites ekonomika ir process, kura ietvaros preces izgatavo, patērē un pēc izmantošanas atkal iekļauj saimnieciskajā apritē. Produktu un materiālu vērtība tiek uzturēta iespējami ilgi, atkritumu radīšana un resursu izmantošana pēc iespējas tiek samazināta, un, kad produkts sasniedzis aprites cikla beigas, tas paliek ekonomikā, kur to izmanto atkal, lai radītu jaunu pievienoto vērtību. Arī uzņēmējdarbības ekonomiskajās interesēs ir pieejamos resursus izmantot pēc iespējas pārdomātāk.
No šūpuļa līdz šūpulim
"Aprites ekonomikas pakotne ir liels izaicinājums, tajā domāts par ilgtspējīgu attīstību un resursu efektīvu izmantošanu," atzīst Vesere un turpina: "Dokuments ir samērā jauns, bet Eiropas politika jau līdz šim bijusi vērsta uz resursu efektīvu izmantošanu un tas ir tikai viens no aspektiem. Aprites ekonomika ietver preču dzīves ilguma pagarināšanu, preču atkārtotu izmantošanu un atkritumu pārdomātu apsaimniekošanu. Tas nozīmē patērētāju sabiedrībai – kādi mēs esam – parādīt arī citus ceļus un iespējas, kā attīstīties un dzīvot draudzīgāk videi un pašiem sev. Mazāk piesārņojot vidi un mazāk patērējot resursus, paši sev nodrošinām vides kvalitāti, tādējādi varam uzlabot labsajūtu un veselību. Tas viss ir cieši saistīts."
Precēm kopumā jābūt pārdomātām, funkcionālām, izmantojamām ilgstoši, ar iespēju tās remontēt un salabot, līdz ar to nepieciešams arī pakalpojums – remonts un labošana
Runājot par aprites ekonomiku, visbiežāk gan priekšstats par šo modeli saistās ar atkritumu apsaimniekošanu, tomēr, kā skaidro Vesere, tas aptver visus ekonomikas sektorus un atkritumu apsaimniekošana un novēršana ir tikai daļa no kopējās sistēmas. Piemēram, pakotnē iekļauti arī jautājumi, kas skar ūdens atkārtotu izmantošanu, un tas nozīmē ūdens resursu izmantošanu tā dēvētajā slēgtajā ciklā, kad ražošanas procesā izmantotais ūdens tiek attīrīts otrreizējai izmantošanai, nevis atkal un atkal ņemts no ūdenstilpēm. "Aprites ekonomikas ietvaros būtiska nozīme ir ekodizaina prasību īstenošanai, kas nosaka, kā tiek izgatavota prece, kas ir videi un cilvēkam draudzīga – kādi materiāli un tehnoloģijas izmantotas, kāda ir loģistika un kā, nonākot patērētāja rokās, prece tiks izmantota, cik ietilpīga būs ieguldīto materiālu ziņā, cik remontējama un labojama. Precēm kopumā jābūt pārdomātām, funkcionālām, izmantojamām ilgstoši, ar iespēju tās remontēt un salabot, līdz ar to nepieciešams arī pakalpojums – remonts un labošana. Savukārt tad, kad preci vairs nevarēs lietot, svarīgs tālākais solis ir – vai to izmest kā atkritumu, vai, atbilstoši šķirojot, nodot otrreizējai pārstrādei, nodrošinot iespēju no tās radīt jaunas lietas – gan no kartona, gan stikla, plastmasas, metāla un citiem materiāliem," patērētājam aktuālo aprites ekonomikas modeli ieskicē Vesere.
Aprites ekonomika paredz produktu un materiālu vērtību uzturēšanu maksimāli ilgi. Ja savulaik preces mūžu, ietverot izejvielas, ražošanas tehnoloģijas, loģistiku, tirdzniecību, patēriņu un izmešanu, raksturoja starptautiski atzīts un pielietots princips "no šūpuļa līdz kapam", aprites ekonomikā tai jākalpo "no šūpuļa līdz šūpulim".
Trīs balsti
Jau tagad Eiropā preču ražošanas modelis ir transformējies – tiek domāts gan par ekodizainu, gan preces lietošanu un tālāko izmantošanu, ietverot arī pārstrādes iespējas. Protams, saražot lielos apjomos ir lētāk un – jo lētāka ir prece, jo vairāk to pērk. Tas ir cilvēka dabā, ko atspoguļo arī izpārdošanas akcijas tirdzniecības vietās un šajā laikā pārdoto preču apjoms. Tas ir arī jautājums par patērētāja izpratni – par to, kādi ir mūsu mērķi un iespējamie ieguvumi. "Te jāstrādā ne tikai ražotāja, bet arī patērētāja virzienā. Ja būs gudrs patērētājs, kurš gudri iepirksies, ražotāja piedāvājums no šādas izvēles būs atkarīgs. Tāpēc ļoti būtiska ir izpratne, ko gribam sasniegt, kādus mērķus izvirzām un kādus instrumentus izvēlamies to sasniegšanai. Jāizvērtē un jāsaprot, kādi ir ieguvumi un zaudējumi, kādi soļi veicami un līdzekļi izmantojami, lai sasniegtu izvirzītos mērķus," norāda Vesere.
Sevi cienoši uzņēmumi jau tagad iegulda līdzekļus, lai savai produkcijai varētu izmantot ekomarķējumu, un strādā pie vides pārvaldības sistēmu izveides un piemērošanas atbilstoši ISO 14000 standarta vai ES vides pārvaldības un audita sistēmas EMAS prasībām
"Tas nozīmē, ka uzņēmums visā savā darbībā izmanto ilgtspējīgas attīstības principus un pārdomāti izmanto resursus, domā par pielietojamajām tehnoloģijām, vienlaikus arī nodrošinot atbilstošus darba apstākļus darbiniekiem. Tiek izvērtēti visi uzņēmuma darbības aspekti kopā," paskaidro Vesere, kā vēl vienu instrumentu minot Zaļo publisko iepirkumu.
Tā ietvaros valsts un pašvaldības iestādes cenšas iepirkt preces un pakalpojumus ar iespējami mazāku ietekmi uz vidi, ņemot vērā dzīves cikla izmaksas produktiem vai pakalpojumiem ar vienādu primāro funkciju, ar kura palīdzību iespējams samazināt ietekmi uz vidi, veicināt sociālus uzlabojumus un panākt ietaupījumus budžetā. Starp citu, katru gadu ES dalībvalstis kopumā publiskā iepirkuma mērķiem tērē vidēji 19% no iekšzemes kopprodukta (IKP), savukārt Latvijā publiskais iepirkums veido 17% no IKP.
Svarīgi saprast, kā maksimāli efektīvi izmantot resursus, no tiem radīt iespējami lielāku pievienoto vērtību un arī – kā šos resursus izmantot pārdomāti, vienlaikus samazinot dabas resursu patēriņu
Katra ES valsts jau strādā pie savas politikas, kas nosaka valsts virzību un galvenos akcentus darbam tuvākajiem gadiem līdz pat 2050. gadam – var teikt, tas ir valsts goda jautājums. Piemēram, Nīderlandē, Beļģijā pat reģionu līmenī jau izstrādāti plāni, kā pāriet uz aprites ekonomiku, un uzņēmējiem tas palīdz rast skaidru priekšstatu par tālāko darbības stratēģiju. "Tas ir tikai laika jautājums līdz brīdim, kad katrā ES valstī būs izstrādāts pārejas modelis. Latvijā esam uzsākuši darbu, lai izstrādātu savu politikas plānošanas dokumentu, bet tas nav vienkārši, jo neskar tikai vides aizsardzības jomu. Attīstībai ir svarīgi trīs vaļi, uz kuriem viss balstās – ekonomiskais, sociālais un vides. Tie ir ļoti cieši saistīti. Tikai savstarpēji līdzsvarojot šos trīs balstus, var nonākt pie pozitīva rezultāta," uzsver Vesere un piebilst: "Latvijā ir nozaru attīstības programmas un stratēģijas, bet ir nepieciešams vienojošs dokuments par mūsu prioritātēm, pārejot uz aprites ekonomiku. Svarīgi saprast, kā maksimāli efektīvi izmantot resursus, no tiem radīt iespējami lielāku pievienoto vērtību un arī – kā šos resursus izmantot pārdomāti, vienlaikus samazinot dabas resursu patēriņu." Respektīvi, nevis tikai kāpināt ražošanas efektivitāti un iegūt lielāku preču daudzumu, bet arī domāt par izmantojamām tehnoloģijām un rezultātu – cik ilgstoši preces varēs izmantot, cik funkcionālas un efektīvas tās būs lietošanā.
VAD direktore atturas nosaukt vienu konkrētu nozari, kurai pārejā uz aprites ekonomikas modeli būtu jāpievērš lielāka vērība vai kurus aspektus virzīt prioritāri: "Jāvērtē tautsaimniecība kopumā un tas, kā nozares ietekmē viena otru. Esam iesaistījuši zinātniekus un dažādu nozaru pārstāvniecības, lai diskutētu par galvenajiem aspektiem. Citu valstu pieredze liecina, ka jābūt noteiktiem mērķiem un atbilstoši izvēlētiem instrumentiem. Ļoti būtisks aspekts ir arī sabiedrības izpratne un tai sniegtā informācija."
Ieguvumus vēl nesaredz
"Aprites ekonomikas modelī mūsu uzņēmumā ražošanas procesā pietrūkst viena posma. Izejvielas vēl nevaram atdot otrreizējai pārstrādei, jo nav iekārtu, ar kuru varam saplēst un pārstrādāt iepriekšējo produktu," atzīst vilnas pārstrādes uzņēmuma SIA Pāces vilnas fabrika vadītājs Dins Derkevics. No aitkopjiem fabrika iepērk nemazgātu vilnu, to mazgā, tad plucina, kārš, vērpj un pārstrādā līdz gala produktam – dzijām. Vēl arī vilna tiek pārstrādāta līdz uzkārsumiem, ar ko tiek pildītas segas, spilveni.
"No zemniekiem paņemto vilnu izstrādājam maksimāli – 96%, pārpalikumi nepaliek. Tālāk dzija nonāk tirdzniecībā – to tirgojam 16 valstīs un tā varam eksistēt, jo Latvijas tirgus ir vājš un nekas labāks arī nav gaidāms. Izvēlējāmies savu uzņēmējdarbības plānu, un pēc tā vairāk orientējamies uz eksportu," norāda Derkevics.
No Pāces vilnas fabrikas dzijām adītos džemperus, šalles, cepures un citus gatavos produktus varētu pārstrādāt, taču tam nepieciešamas investīcijas gan speciālas iekārtas ieguvei, gan telpu aprīkošanai. "Pašlaik vietējo izejvielu pēc apļveida principa izmantojam par 90%. Jāteic, cita tāda vilnas pārstrādes uzņēmuma, kas var veikt faktiski pilnu produkta izstrādes ciklu, Baltijā nav. Ņemot vērā, ka Latvijā aitkopība attīstījusies par 100%, jaudas mums ir pietiekami, tomēr sliecos domāt, ka tuvākajā laikā jaunu iekārtu neuzstādīsim. Tam pamatā ir ekonomiski apsvērumi – šaubos, vai investīcijas jaunā iekārtā nesīs papildu labumu, kas būtu tikai par 50% no ieguldītā," uzskata Derkevics.
Fabrikas saimnieks gan atturas komentēt, cik veiksmīgi viņa nozarē varētu īstenot aprites ekonomikas modeli: "Katrā nozarē ir savi darbības principi, taču, manuprāt, pašlaik šāds modelis nav izdevīgs. Baltijā esam tikai pieci seši vilnas ražotāji, un katrs ražo atšķirīgu produktu savai nišai, ar ko var konkurēt."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
fds