Andri Širovu satiekam Ķemeros, vēsturiskajā 1932. gadā būvētajā Meža mājā. Savulaik te apmeklētājiem durvis vēra Pierīgā slavens krodziņš Jautrais ods. Mūsdienās Meža māja ir vizītkarte vienai no Latvijā īpaši aizsargājamām dabas teritorijām - Ķemeru Nacionālajam parkam (ĶNP). Tas ir otrs vecākais no četriem Latvijas nacionālajiem parkiem. Parka pārraudzību un apsaimniekošanu veic DAP Pierīgas reģionālā administrācija.
Purvi ir bagātība
«Ķemeru apkārtne jau izsenis bijusi slavena ar dziednieciskajiem minerālūdeņiem un dūņām. Te ir daudz dažāda veida purvu - minerālūdeņi un sērūdeņa atradnes veidojas tieši zem tiem. Lai saglabātu dabas dziednieciskos resursus un pasargātu purvus, kurus izmanto kūdras iegūšanai, Ķemeriem tika piešķirts īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statuss,» stāsta Andris Širovs.
Parks ir bagāts ar tā sauktajiem augstajiem purviem. Ir trīs veidu purvi - zemie, pārejas un augstie purvi. Zemie veidojas kādreizējo ezeru vietās, tās ir slapjas vietas, kas pakāpeniski aizaug ar zālēm; augi tajos barojas no ūdeņiem, ko saņem no augsnes. Pārejas un augstajos purvos valdošās ir svagnu sūnas, kas barojas tikai no nokrišņu ūdeņiem. Svagnu sūna no viena gala nepārtraukti aug, no otra - atmirst, tāpēc purvs visu laiku aug «uz augšu», savukārt atmirušās sūnas gadu simteņos un tūkstošos veido kūdras slāņus. Ziemeļeiropā augstie purvi ir samērā izplatīti, Latvijā tie aizņem aptuveni 8% no teritorijas, bet citviet Eiropā to ir krietni mazāk. «Attīstītajā Eiropā augstie purvi ir pamatīgi izstrādāti, no tiem iegūta kūdra gan siltināšanai, gan pakaišiem. Nīderlande, Vācija, Beļģija tagad investē miljonus, lai šos purvus atjaunotu. Mēs saglabājam esošo, lielus līdzekļus neieguldot,» stāsta ĶNP pazinējs.
Medības strikti ierobežo
ĶNP mitrāji - purvi, piekrastes ezeri, Kaņiera, arī Slokas ezers - ir nozīmīga vieta ligzdojošiem un migrējošiem putniem. Migrācijas laikā, kad putni veic pārlidojumus no Ziemeļeiropas uz Dienvideiropu un Āfriku, te ir vieta, kur gājputniem nolaisties, atpūsties, baroties. Visos nacionālajos parkos, arī ĶNP, medības ir atļautas (izņemot ūdensputnu medības), tomēr tiek stingri ierobežotas. Lielo zīdītāju un plēsēju medībām ir noteikts limits, un ir teritoriju ierobežojumi, kur medīt aizliegts.
Malu medniecības kontrole ir Valsts mežu dienesta un Valsts policijas kompetencē. Valsts vides inspektora pienākumos ietilpst plānoti reidi riska zonās, kur pārkāpumi tiek fiksēti visbiežāk. «Piekrastē tā ir kāpu izbraukāšana, bieži notiek arī nelikumīga koku zāģēšana - patiesībā zagšana, jo liela daļa mežu pieder valstij un mēs pildām arī meža apsaimniekotāju funkciju. Tāpat veicam ūdens bioloģisko resursu - zivju - kontroli, jo teritorijā ir nosacījumi, kur drīkst, kur nedrīkst makšķerēt,» paskaidro A. Širovs. Makšķerniekiem, lai tiktu pie loma, jābūt makšķerēšanas kartei, bet Kaņiera ezerā - arī licencei.
Atvērti sadarbībai
Tā kā ĶNP teritorijā ietilpst gan daļa Jūrmalas, gan Ķemeru pilsēta un vairāki piejūras ciemi, saimnieciskā aktivitāte šeit notiek. Cilvēki vēlas būvēt, izstrādāt mežus, apliecina A. Širovs. Viņa vadītā administrācija ir tā instance, ar kuru tiek veikti saskaņojumi, izvērtējot, vai iecerētā saimnieciskā darbība nav pretrunā ar nacionālā parka izveidošanas mērķiem. Uzņēmējiem nereti šīs teritorijas statuss uzliek ierobežojumus. Vai tas nozīmē savstarpēju cīņu? «Mēs necīnāmies, mēs sadarbojamies - lielākoties tās ir diskusijas un kompromisu meklēšana. Protams, ir likumi un noteikumi, kurus nevaram pārkāpt, bet visādi citādi esam atvērti un cenšamies atrast kompromisu,» saka A. Širovs.
Veiksmīgi šajā vidē iekļaujas tie uzņēmēji, kas piedalās tūrisma infrastruktūras attīstībā - veido, piemēram, atpūtas bāzes un viesu namus - un savu darbību orientē uz aktīvo atpūtu - izjādēm ar zirgiem, makšķerēšanu, kā arī amatniecību, biškopību. «Esam mērķtiecīgi pie tā strādājuši, un jau tagad ir virkne uzņēmēju, kuri nacionālo parku izmanto kā savu firmas zīmi, tā piesaistot klientus. Katrā valstī nacionālais parks ir viens no tūrisma galamērķiem. Arī mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai apmeklētāji iespējami vairāk šeit redzētu, izmantotu vietējo uzņēmēju pakalpojumus un atstātu naudu,» uzskata administrācijas direktors. Viņš turpina: «Cilvēki nāk, izstāsta idejas, un kopīgi cenšamies saprast - varbūt tās var modificēt un pielāgot. Cenšamies nākt pretī visām iniciatīvām, kas veicina ekonomisko izaugsmi nacionālajā parkā, jo ir skaidrs, ka bez tās un vietējo iedzīvotāju atbalsta parks nīkuļos.»
Nenovērtē privilēģiju
Dzīvot nacionālajā parkā ir ekskluzīva privilēģija, tomēr ne vienmēr iedzīvotāji to novērtē un izprot nacionālā parka sūtību. Ķemeros satiekam vietējo iedzīvotāju Jāni, viņš ir neapmierināts: «Kādreiz ziemā pa mežu varēja noslēpot piecus, desmit kilometru, tagad te pilns ar kritušiem, aizlūzušiem kokiem, viss aizaudzis! Parku vajadzētu kopt rūpīgāk.»
Andris Širovs gan norāda: «Nacionālajā parkā mežs nav burkānu dobe. Vislielākā bioloģiskā daudzveidība ir dabiskos mežos, kur ir krituši un augoši koki, veci un jauni. Pierādīts, ka augošs ozols dzīves laikā mājvietu rada līdz 300 dažādām sugām; kad koks beidz savu dzīvi, trūdošo koksni izmanto līdz 500 citām dažādām sugām. Tāpēc mežu necenšamies mērķtiecīgi iztīrīt.»
Parka teritorijā nav retums gadījumi, kad cilvēki izzāģē kokus, pārsvarā malkas ieguvei. «Šādos gadījumos galvenais ir sabalansēt viena indivīda vēlmes un ieguvumu ar sabiedrības ieguvumiem,» norāda A. Širovs. Koku nelikumīga zāģēšana ir viens no biežākajiem pārkāpumiem parka teritorijā, kur aptuveni 80% pieder valstij, savukārt 20% zemes - privātīpašniekiem. Katru mēnesi mežā tiekot pieķerti vismaz viens divi koku zāģētāji - malkas zagļi. «Pat ja šķiet, ka koks ir šķībs un līks, tas ir valsts īpašums,» atgādina Pierīgas reģionālās administrācijas direktors.
Andris Širovs arī aicina iedzīvotājus raudzīties uz nacionālo parku kā uz lielisku iespēju attīstīt biznesu: «Mēs vēlamies, lai cilvēki te būtu un strādātu, kā arī attīstītu uzņēmējdarbību. Ir milzīgs daudzums neapgūtas naudas, ko varētu saņemt, attīstoties tūrisma infrastruktūrai, - tie varētu būt no 40 līdz 60 tūkstošiem apmeklētāju gadā, kuru potenciālu izmanto tikai uz divu roku pirkstiem saskaitāmi pakalpojumu sniedzēji. Te ir attīstības iespējas inovatīvākajiem piedāvājumiem un pakalpojumiem!»