Tālredzīgi kopjot dārzu, īslaicīgus labumus nemeklē

Tolaik abi pārcēlās no dzīvesvietas Rīgā, kur Lilijai bija sporta medmāsas darbs, bet Aivars, būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, kurš gan teātri uzspēlē, gan teicami pieprot galdnieka un elektriķa darbus, strādāja gan Latvijas galvaspilsētā, gan Spuņciemā.Pašlaik četrus hektārus plašajā saimniecībā starp Džūksti un Lanceniekiem tikai ar savām četrām darbarokām šajos vairāk nekā 20 gados viņi iekopuši varenu augļu dārzu, kopj četras siltumnīcas, nesen, pārdevuši daļu apkārtējās zemes, lai saimniecību pasargātu no tuvējo mežu izciršanas un līdz ar to arī no vējiem, ieguvuši finanšu līdzekļus, paši savām rokām pārbūvējuši māju un izveidojuši mājražošanai piemērotas telpas.Lilija pat izgājusi trīs dienu speciālos kursus, kuros konvenciālos lauksaimniekus izglīto par to, kā pareizi jeb mūsdienīgi, piemēram, apmiglot laukus un apkarot kaitēkļus. Kursus viņa izgājusi, lai izprastu, tieši kā uz dabu un cilvēka veselību iedarbojas modernā ķīmija. Lilija pati kaitēkļu apkarošanai izmanto sentēvu metodes un pa šiem gadiem par kukaiņu uzbrukumiem nekad nav sūdzējusies. Par neganti kārām lapsām, badīgiem zaķiem un bezkaunīgiem strazdiem - par tiem gan. Pret lapsām Ataugās cīnās, vistiņas uzmanot kā acuraugu, pret ābelīšu kārajiem zaķiem un stirnām visapkārt saimniecībai novilkts pamatīgs žogs, bet strazdus te biedē mākslīgais vanags, kurš vējā planē gluži kā īsts.Lai visu laiku ir darbs"Kad XX gadsimta 90. gados atnācām uz Ataugām, abi kopā ar vīru noteicām savu biznesa plānu - lai visu laiku ir darbs, lai visu laiku ir kapeiciņa," stāsta Ansone un piebilst: "Savukārt tagad šajā biznesa plānā esmu vīlusies. Tolaik mēs jau nebijām rēķinājušies, ka vecums tomēr reiz pienāks un strādnieku nebūs, bet darba kļūs vēl vairāk."Abi Ansoni stāsta, ka sākotnēji saimniecība bijusi 16 hektāru plaša. Jau 1987. gadā viņi te nopirkuši atpūtas māju dzīvošanai. Abi atminas, ka sākumā kartupeļu vagas dzinuši turpat gar mājas slieksni. Tagad te iekopts zāliens, aug krāšņas puķes. Tālāk, aiz mājas - aiz bišu stropiem, bijis klajs lauks. Tagad tur kuplo 33 sugu augļu kociņu dārzs ar visdažādāko šķirņu ražīgām ābelēm, bumbierēm, ķiršiem, plūmēm. Plūmju vien te savulaik iestādīts vairāk nekā 67 šķirnes. Dārzā ir arī aronijas, cidonijas, aprikozes, persiki, sausserži, smiltsērkšķi, korintes un nediplomētam dārzniekam arī nepazīstami eksotiski krūmi un kociņi.Lilijai kaimiņos saimnieko dāņu lauksaimnieks. "Kādreiz bijām patrioti, spriedām, ka ārzemju investoram nekad savu zemi nepārdosim, bet blakus saimniecībai grasījās nozāģēt mežu. Mums taču ir siltumnīcas un mežs veido aizvēju. Lai mežu nepārvērstu par kailcirti, spiestā kārtā desmit hektārus pārdevām dānim," paskaidro Lilija. Par iegūtajiem naudas līdzekļiem atjaunojuši māju, izbūvējuši virspagrabu, salabojuši pussabrukušo kūti. Aitas gan viņi vairs netur - savulaik to bijis ap 30. Arī bites stropos te tagad dzīvo savu dzīvi - šogad esot manīta viena saime. "Par stropa darbinieku skaitu gan neko nevaru pateikt," nosmej Aivars.Visvecākais te ir aptuveni hektāru plašais ķiršu dārzs, kam jau vairāk par 20 gadiem, bet Lilija teic, ka neceļoties roka nozāģēt. Taču kādreiz tas jādara būs, jo te plānots stādīt avenes. Ceriņi, lazdas un Kaukāza plūmes dažādās debess pusēs Ataugās kalpo kā vēja aizsegs saimniecībai. Kā grezna dekorācija starp tiem aug valrieksts.Ansoni vairākkārt uzsver, ka, līdz Latvija iestājās Eiropas Savienībā, visus šos gadus iztikuši bez jebkādiem institūciju piešķirtiem atbalsta līdzekļiem. Iemesli tam bijuši dažādi, piemēram, kad veidojuši savu ābeļdārzu, atbalstu varējuši saņemt tikai tie saimnieki, kas stāda pundurdārzu - pundurābeles un mono koku šķirnes jeb komercdārzos ieteicamās ābeles. "Mums tas nebija interesanti, jo tiecāmies uz dažādību. Savu dārzu veidojām tā, lai tajā būtu no visagrākās līdz visvēlākajai šķirnei. Pat cidonijas man ir agrās - tādas, kas nogatavojas jau augustā," stāsta Lilija. Ansoni šeit vispirms domājuši par savas saimniecības tālredzīgu attīstīšanu un iekopšanu, īslaicīgam labumam priekšroku nav devuši.Izaicinājums ik sezonuSaimniekojot Ataugās, te viss ir roku darbs. Gan katru ābolīti novākt - lai tiktu līdz galotnei, pakāpjoties uz trepēm -, gan nopļaut pašu augļkoku dārzu. Aivars to dara ar mauriņpļāvēju un trimeri. Sezonā visa platība jānopļauj divas trīs reizes atkarībā no nokrišņu daudzuma.Apstājamies pie glīti sārtiem paradīzes ābolīšu kociņiem un pēc tam pie ogu ābeles - šīs ābeles raža nudien atgādina ogas, bet praktiskā pielietojuma ziņā noder nevis gardēžiem, bet floristiem. Iztaujāju saimniekus par kopējiem ābolu ražas apmēriem. "Pērn bija sliktākais gads, bet maksimālā raža var būt no divarpus līdz trīsarpus tonnām," saka Aivars un ir lepns - viņa ābolus esot ēdusi pati Anglijas karaliene, kad apciemojusi Latviju, ar viņu vīnogām cienāts pats Spānijas karalis.Zināšanas par augļkopību Ansoni apguvuši pašmācības ceļā - senāk - no vecajām agronomijas un lauksaimniecības grāmatām, pirktām utenī, bet tagad smeļoties informāciju arī internetā. Saimnieks stāsta, ka vislielāko izaicinājumu augļkopis - patiesībā tieši tāpat kā jebkurš zemnieks - piedzīvo katru sezonu. Sausums, karstums, sals, salnas... Toties lietus gan Ataugās nekad nav par daudz, jo kociņiem mitrumu vajag, it sevišķi pavasarī. Ja graudkopjus nokrišņu ziņā piemeklē katastrofa, Ataugās kociņiem prieki.Bet kā saimnieki cīnās ar kaitēkļiem? Lilija rāda plūmjkokos iekārtas PET pudeles - izrādās, vislabākais esot sentēvu līdzeklis: "Pudelē ieliek vecu ievārījumu, atšķaida ar ūdeni un iekar kokā. Tur tajās pudelēs visi kaitēkļi salien. Pret plūmju zāģlapseni darbojas labi." Ķiršu kaitēkļus var apkarot līdzīgi, tikai pudeles piepildot ar vircu.Esam nonākuši līdz saldajiem pīlādžiem un vilkābelēm. Taujāju, ko paši saimnieki no tiem gatavo. "Neko! Mums no ražas nekas nepaliek pāri, visu nopērk. Pašiem pāri paliek vien tas, kas pēc formas vai izmēra nav piemērots tirdzniecībai. Apēdam līkos gurķus, ieplaisājušos tomātus, mazākās zemenes," pasmaida Aivars, bet Lilija piebilst: "Pārdošanai fasēju labu preci. Ja kāds grib lētāk, tad ar pircēju saskaņoju augļu, ogu, dārzeņu izmērus, kas neatbilst standartam. Kā tirgū."Pircēju loks Ataugu saimniekiem ir noturīgs jau 15 gadu, viņi strādā pēc pasūtījuma un ir gandarīti, ka bioloģiskajā saimniecībā saražoto var pārdot bez starpniekiem. "Mums ir uzticami klienti, pat krīzes laikus pārdzīvojām bez kritumiem un zaudējumiem. Esam pateicīgi viņiem par uzticību, jo mūsu pircēji ir ļoti zinoši cilvēki, citādi domājoši," piebilst Lilija.Visur nav jābūt parkamElaegns ir sudrablapu krūmiņš ar rozā skābenām odziņām, aiz tā aug korinšu rinda, tālāk ir kizils, vēl te aug irbenes, arālija - visi veselībai vērtīgi dabas līdzekļi. Būdama pēc profesijas mediķe, Lilija īpaši piedomā pie veselīga dzīvesveida principiem un neslēpj sašutumu par mūsdienu moderno ķimizāciju procesiem un dažkārt sabiedrībā arī izpratnes trūkumu par dabiskiem procesiem.Esam nonākuši pie žoga, aiz kura plešas pusotru hektāru liela aizaugusi pļava - šo savu zemi Ansoni tagad izīrējuši. Savulaik dabiskajās pļavās Lilija vākusi ārstniecības augus - asinszāli, pelašķus, sarkano āboliņu, bet tad pieņemts likums, ka dabiskās pļavas ir jāapļauj un sasmalcinātais pļāvums jānovāc. Ansoni parasti pļāvuši vēlu - lai veidojas augu daudzveidība, bet, pat izmantojot sasmalcināto sienu savā dārzā, saimniekiem nav bijis, kur likt atlikušo."Kam gan es to pārdošu? Lai gan dārzu mēslojam arī, izmantojot citu bioloģisko saimniekotāju piedāvāto mēslojumu, reiz savam dārzam pasūtījām veikt analīzes - varbūt kaut kā pietrūkst? Bet, izrādās, augsnē visa ir gana! Taču pļava, kura tiek regulāri pļauta un kur nopļautais tiek arī novākts, pēc pieciem gadiem būs noplicināta. Tā pļava taču ir vajadzīga arī bitēm! Dabiskās pļavas vispār nedrīkst katru gadu pļaut," uzskata Lilija.Ansoni piekrīt - ne visi zemnieki saimnieko atbildīgi, tomēr ir pārliecināti: "Vide ir jāsakopj, bet katru mežu un pļavu nevar pārvērst par parku. Pat muižas parkos katru krūmu nenīcina ārā, jo putniem arī vajag vietas, kur apmesties. Visi putni jau neligzdo kokos."Strādā ar pārliecību"Lai saimniekotu bioloģiski, ir jābūt pārliecībai. Ir zemnieki, kuri šajā nozarē strādā ar aprēķinu, un ir tādi, kuri šajā nozarē veido karjeru. Mēs savukārt dzīvojam ar pārliecību, ka ar saražoto nedarām pāri ne sev, ne citiem cilvēkiem, ne dabai. Pieturamies pie vērtībām," uzsver Aivars Ansons.Saimnieks gan neslēpj - darāmā ir tik daudz, ka ar visu netiek galā, bet šādu atziņu pauduši arī cilvēki iepriekšējās bioloģiskajās saimniecībās, kuras apciemojusi Diena. Kāds risinājums? "Tā turpināt, kamēr var. Nav jau vairs citu variantu. Diemžēl palīgstrādnieku faktiski nav. Cilvēki negrib strādāt. Tas bija kuriozs - tā saucamie simtlatnieki savulaik bija gatavi braukt ar velosipēdu uz 15 kilometru attālo piedāvāto darbavietu, jo tur varēja slaistīties. Es piedāvāju darbu tepat, pāri ceļam, bet te strādāt negribēja, jo te jau jāstrādā. Tāda ir īstā aina darba tirgū, kaut sabiedrībā pastāv viedoklis par bezdarbu Latvijā," sarūgtinājumu pauž Ataugu saimnieks.Lilija gan teic, ka pēc pilsētas dzīves viņi tomēr nealkst: "Mēs saimniecībā viens otru balstām. Jaunībā, atceros, es aizmuku no laukiem, jo man nepatika ne kūtī tikko piedzimušie sivēntiņi, ne garās vagas. Man patika grāmatas. Tagad manos laukos Dobeles novada Bikstos bioloģiski saimnieko māsa. Bet mēs tomēr atgriezāmies no pilsētas laukos, un mums te patīk. Ļoti patīk."Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.