Tādas kafejnīcas iepriekš tika redzētas dokumentālajās filmās par Kanādu. Tomēr, kad mēs ierodamies pie Reiņa šī rudens pirmajā īsti lietainajā dienā, nudien nešķiet vilinoši pavadīt laiku zem pilošiem kokiem. Saimnieks norāda ceļu uz kafejnīcu – dubļainu, peļķainu ceļu, izbrienamu ar gumijas zābakiem, kuru mums nav... Taču kafejnīca ir tieši tāda, kāda redzēta filmās, – omulīgs, izgaismots namiņš meža vidū, kur iekurts kamīns, var sasildīties, skan relaksējoša mūzika un pavārs ir gatavs celt galdā brieža gaļas steiku. Tālāk jau viesu izvēle – ieturēt maltīti, sasildīties un doties pavadīt laiku uz koka namiņu vēl dziļāk mežā, kur pilnīgi noteikti pie brokastu galda pastāv iespēja sasveicināties ar briedi vai mežacūku, vai arī uzvilkt lietusmēteli un doties dabā, piemēram, izšaut ar loku.
Vēl tālu no Eiropas
Reinis Pižiks nāk no Ances, te dzimis un audzis un tagad saimnieko tēva mājās Krastiņos. "Neko citu neesmu redzējis," pajoko Reinis. Uzņēmējdarbību viņš te aizsācis pirms desmit gadiem, bet ir absolvējis Banku augstskolu un piecus gadus arī strādājis bankā. "Nedaudz zinu, kas tiem cilvēkiem, kuri birojā pavada visu dienu, ir vajadzīgs atpūtai," saka saimnieks. 2009. gada finanšu krīzes laikā Reinis arī izdarījis savu izvēli – saimniekot upes krastā, iegādājoties pirmās sešas kanoe laivas. Tagad laivu ir jau ap 30, katrai dots savs nosaukums, piemēram, Sivēns Kalvis, Mincītis Nils, Žagatiņa Zenta... "Tas bija traki," atceroties biznesa pirmsākumus, atzīst Reinis un turpina: "Neviens jau nezināja, kur tāda Ance atrodas, kas tas tāds Reinis ir un kas ir Daba laba. Līdzekļu reklāmai nebija daudz, turklāt jāņem vērā konkurence par laivu nomu. Latvijā jau laivu nomas piedāvājumu ir ļoti daudz."
Taujāts, vai nebiedēja saimniekošana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā (ĪADT), Reinis atklāj: "Nē, noteikumi nav tik strikti, pa ceļiem jau atļauts braukt. Jāteic, pēdējos gados esmu pabijis Slovēnijā un Portugālē, kur arī ir ĪADT. Tur uzņēmumiem, kas atrodas šādā teritorijā, velta īpašu uzmanību – uzņēmēji sanāk kopā, runā, risina, stāsta par savu pieredzi. Mums Latvijā attiecībā uz aizsargājamām teritorijām bieži vien neizskaidro, kāpēc kaut ko nedrīkst. Man pašam bija gadījums, kad mainījās noteikumi, es to nezināju, aizgāju pārgājienā un pēc tam uzzināju, ka tur nedrīkst kurināt ugunskuru. Biju pārkāpējs. Latvijā tā ir problēma. Esmu novērojis, ka citur pasaulē šādas teritorijas tūrismam izmanto efektīvāk."
Uzņēmējs atzīst, ka labprāt Ances mežos noorganizētu, iespējams, labākās sacensības Stirnu buks Eiropā, taču tas šajā teritorijā ir liegts. "Šādā pasākumā cilvēkiem es arī izstāstītu, kāpēc šeit kāpas ir aizsargājamas. Diemžēl es nevaru attīstīt biznesu plašāk, palielinot mērogus, taču varu attīstīties ar kvalitāti un saturu. Manuprāt, Dabas aizsardzības pārvalde ir tālu no sabiedrības, neizskaidro tam parastajam čalim no Popes vai Ugāles, kāpēc viņš liegumā ar džipu nevar braukt pavasarī un kādi putni tad tur ligzdo. Informācija pašam ir jāmeklē. Tāpēc cenšos arī pats darīt šo darbu. Mūsu safari izbraucienos stāstu par šeit sastopamajām dabas vērtībām. Izskaidroju arī, kāpēc ar auto nevar nobraukt no ceļa," stāsta Daba laba saimnieks.
Pirms vairākiem gadiem tas bijis loģisks solis – kad ūdenī izmirkuši laivotāji Stendes krastā kārtējo reizi tincinājuši pēc kādas uzkodas, te atvērta kafejnīca. Šoruden te praksē strādā Krists Tinte, kurš mācās Ventspils tehnikumā par kuģu pavāru. Viņš pats aizraujas ar loka šaušanu, sēņošanu, bet galvenais uzdevums Kristam, protams, ir ēdiena gatavošana. "Visforšākā te ir tieši kafejnīca. Mums ir brieža steiks, brieža picas, brieža gaļas sautējums vai plovs, siera picas. Strādājam katru dienu. Reiz vienā dienā man nācās pagatavot 46 picas!" smaidot stāsta Krists un atzīst, ka briedi gan viņš nespētu nošaut.
No 1. maija līdz 1. septembrim Daba laba strādā bez pārtraukuma. Ko dara ziemā? "Ziemā atpūšamies, jo sniega Kurzemē nav," tā teic Reinis. Vērtējot dabas aizsardzības un uzņēmējdarbības sadarbības iespējas Latvijā, viņš ir skarbs: "Esam vēl tālu no Eiropas, it īpaši Kurzemē. Man patīk modelis, ko realizē Ķemeru Nacionālajā parkā, kur parka administrācija organizē tikšanās ar iedzīvotājiem. Viņi sanāk kopā, runā, izskaidro un arī vienojas, bet Ziemeļkurzemē jau ir maz iedzīvotāju un viņu kļūst arvien mazāk. Vairs nav cilvēku, kas varētu cīnīties par savām interesēm."
Spēcīgāk par vēlmi nopelnīt
Dabas liegums Ances purvi un meži 1999. gadā izveidots, lai nodrošinātu teritorijai raksturīgo kangaru un vigu ainavu kompleksa saglabāšanu, kā arī aizsargātu gan Latvijas, gan visas Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamos biotopus un sugas.
Ministru kabineta Dabas lieguma Ances purvi un meži individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi te tiešām paredz virkni ierobežojumu. Piemēram, bez Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) rakstiskas atļaujas un bez attiecīgajā biotopu un sugu aizsardzības jomā sertificēta eksperta pozitīva rakstiska atzinuma liegts ierīkot publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus – takas, maršrutus, skatu torņus, informācijas stendus, norādes zīmes, telšu vietas, stāvlaukumus, informācijas centrus. Tāpat aizliegts cirst kokus, kuru caurmērs 1,3 metru augstumā virs koku sakņu kakla pārsniedz 60 centimetru (izņemot bīstamos kokus); audzēt ģenētiski modificētus kultūraugus; izmantot citzemju sugas meža atjaunošanā un ieaudzēšanā; medīt medņus un rubeņus un medībās lietot šāviņus, kas satur svinu; bojāt zemsedzes veģetāciju un dzērveņu ievākšanā izmantot speciālas vākšanas palīgierīces. Dabas lieguma zonā aizliegts rīkot ātrumsacensības, kā arī lieguma teritorijā no 1. februāra līdz 31. jūlijam aizliegts pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, tai skaitā ar automašīnām, traktortehniku, motocikliem, tricikliem, kvadricikliem, mopēdiem un sniega motocikliem, kā arī ar dzīvniekiem un pajūgiem ārpus ceļiem un dabiskām brauktuvēm.
Visā dabas lieguma teritorijā valsts autoceļi to zemes nodalījuma joslas platumā ir noteikti kā neitrālā zona, kas izveidota, lai nodrošinātu ilgtspējīgu saimniecisko darbību apdzīvotajās teritorijās (pagalmos, piemāju saimniecībās) un lauksaimniecībā izmantojamās teritorijās. Ances liegumā ir liegts arī pa ūdenstecēm un ūdenstilpēm pārvietoties ar tādiem peldlīdzekļiem, kas darbojas ar iekšdedzes dzinēju. Starp citu, bez nekustamā īpašuma īpašnieka atļaujas te nav atļauts ierīkot pat slēpņošanas (geocaching) punktus.
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte komentē situāciju šādi: "Ir ļoti dažādas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Dabas liegumi ir tieši koncentrēti uz dabas vērtību saglabāšanu – tas ir primārāk nekā dabas un nacionālajos parkos, kur aizliegumi nav tik ierobežojoši un ir uzņēmējdarbībai draudzīgāki, ja grib nodarboties ar dabas tūrismu. Teritorijas dabas un nacionālajos parkos, it īpaši ainavu aizsardzības zonās, ir vairāk vērstas uz to, lai parādītu cilvēkam ainavu, lai cilvēks spētu dabā atpūsties un arī īstenot rekreāciju."
Šis liegums ir viendabīgs, milzīgs mežu masīvs – nevarētu teikt, ka cilvēka darbības maz ietekmēts, bet ietekmēts tādā veidā, ka dabas vērtības tajā ir saglabājušās, un savā ziņā viena otra darbība dabas vērtību palielināšanos ir pat veicinājusi. "Ziemeļkurzemē nav daudz uzņēmēju, kuri piedāvā dabas tūrismu. Protams, populāra ir laivu noma, laivošanas maršruti, viesu izmitināšana, bet tas ir tikai viens aspekts un tādu dabas tūrisma aktivitāšu kā, piemēram, izzinošie pārgājieni, ir maz," atzīst Sāmīte.
Šādas uzņēmējdarbības formas īstenošanai gan nepieciešama ne tikai atbilstoša lokācijas vieta, biznesa ideja un piegājiens, bet arī cilvēka personiskās īpašības, kā arī izpratne par procesiem dabā. "Cilvēki ir dažādi, bet pats galvenais, manuprāt, cilvēkam ir jāpiemīt harismai. Jābūt vēlmei strādāt ar cilvēkiem, un tai ir jābūt mazliet spēcīgākai par vēlmi nopelnīt," teic Sāmīte un turpina: "Ne visi var runāt ar cilvēkiem, ne visi var stāstīt par savu piedāvājumu, un arī zināšanām ir jābūt. Uzņēmējam pašam jābūt ieinteresētam organizēt tūristu ierašanos, un tādu cilvēku ir maz, it īpaši laukos tādu cilvēku palicis maz."
Te visi ir skarbi
DAP Kurzemes reģionālā administrācija ir uzrunājusi vietējos Ziemeļkurzemes iedzīvotājus, aicinot izrādīt savas vēsturiskās teritorijas tūristiem. "Ne vienmēr iedzīvotāji bijuši atsaucīgi, jo ne vienmēr viņi grib redzēt apmeklētājus. Ziemeļkurzemei tas ir ļoti raksturīgi. Kā parasti smej – te visi ir skarbi," saka Sāmīte un piebilst: "Turklāt Ances purvi un meži ir mazāk apdzīvots reģions. Tā kā, parēķinot tūrisma piedāvājumu uz vidējo iedzīvotāju skaitu, tas nav tik mazs. Patiesībā kopumā pakalpojumu skaits ir palielinājies."
Ziemeļkurzemē ir iespējas darboties tūrisma pakalpojumu sfērā, taču – respektējot īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Kā pamato DAP pārstāve – ja šādu dabas liegumu nebūtu, diez vai uzņēmējam būtu ko tūristiem rādīt. Bizness var balstīties arī uz teritorijas unikalitāti, uz faktu, ka šeit ir klusums, neskarta daba un dabiska vide.
Kurzemes reģionālajai administrācijai šajās teritorijās bieži lūdz saskaņot atļaujas publisku pasākumu rīkošanai, tai skaitā nometnēm, sporta, piedzīvojumu sacensībām brīvā dabā. "Pieprasījums ir ļoti liels! Ja visiem gribētājiem izsniegtu atļaujas, domāju, tādam uzņēmumam kā Daba laba zustu virkne klientu. Varam paraudzīties kaut vai uz Stendes un Irbes upi – divām Ziemeļkurzemes pērlēm ar skaistiem krastiem bez apbūvēm –, kuras sezonas laikā ir pilnas ar laivotājiem. Tāpēc arī daudzi šo ūdens maršrutu izvēlas pavasarī vai rudenī, lai var sajust dabu un klusumu," ĪADT priekšrocības uzsver Sāmīte un salīdzinājumam min saimnieciskās darbības skartas teritorijas blakus – ar meža izcirtumiem, fermām, taisnām ceļu līnijām mežos un garlaicīgiem ganību zālājiem milzīgās platībās: "Tas nav tas! Cilvēki brauc uz Ziemeļkurzemi skatīt pirmatnējo skaistumu, cik vien to varam parādīt. Dabas veltes šai teritorijā ir plašā klāstā – tāpēc, ka šeit nenotiek mežsaimnieciskā darbība. Arī medības Ances purvos un mežos ir ierobežotas. Dzīvnieku klātbūtne ir jārespektē, arī tāpēc ir šie ierobežojošie nosacījumi. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās mums vienmēr ir jāaprēķina: kas notiktu, ja nebūtu apgrūtinājumu? Visticamāk, tas pats, kas ir visur, kur to nav. Vai tad to tūristiem varētu "pārdot"?"
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Jusis Čižiks