Dārgas pusdienas Vecrīgas restorānos, semināri pilīs, viesu namos, vizināšanās ar taksometriem, apmaksāta ierēdņu dalība maratonos, dārgas dāvanas, pīrāgi, kliņģeri, ziedi ierēdņu kabinetu rotāšanai utt. Simtiem tūkstošu nezināšanas, bezdarbības dēļ faktiski "krāsnī nokurinātu" eiro. Nespēja atbilstoši likumam paskaidrot, atskaitīties.
Salīdzinot ar 2012. gadu, valsts sektora apetīte ir vairojusies. Pārbaudot ministru un centrālo valsts iestāžu 2013. gada pārskatus, galvenais VK secinājums ir tāds, ka līdz ar krīzes beigām valsts pārvaldē ir notikusi atgriešanas pie tēriņu vēriena. Lasot VK ziņoto, rodas iespaids, ka runa ir par plaukstošu privātuzņēmumu vērienu, nevis mūsu visu apmaksātiem personāžiem.
Valsts kontroles secinājumi par attieksmi pret valsts naudu ir pļauka ikvienam, kura darbošanās ir ārpus valsts sektora - sākot ar visdažādākā līmeņa uzņēmējiem, kuriem jāizpilda visneiedomājamākie "akrobātiskie vingrojumi" saskarē ar valsti nodokļu jautājumos, beidzot ar pensionāriem. Savs sakāmais par VK ziņoto, visticamāk, būtu arī bez darba esošajiem Liepājas metalurga darbiniekiem vai, piemēram, tiem, kas labdarības akcijā vāca naudu Bērnu slimnīcas Onkoloģijas nodaļai, kur tik braši Lielajā talkā talkoja pie varas esošās Vienotības pārstāvji. Patiesībā VK atklājumi ir ikgadēja pļauka ikvienam, kas nomaksājis nodokļos Latvijā kaut vienu latu vai eiro. Ja nu kāds saturs šajā valstī ir jācenzē, tad tie ir šie atzinumi, jo degradē ticību valstij pašos pamatos. Ja valsts publiskā pasākumā izziņo par simtiem tūkstošu latu neefektīvu izlietošanu, tai ir jābūt spējīgai dot sabiedrībai skaidru un nepārprotamu signālu, ka tā ne tikai konstatē šķiešanos ar naudu, bet spējīga to novērst. Ka tā grib to novērst. Lai VK ikgadējie ziņojumi nav "numuru atsitoša" pakratīšana ar pirkstu, uz kuru ierēdņi reaģē gluži kā tādi špikošanā pieķerti skolnieki, smīnot un nākamreiz solot tā nedarīt.
Par rupjākajiem valsts naudas šķiešanas gadījumiem VK ir informējusi Ģenerālprokuratūru, par dažiem pārkāpumiem - Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, kā arī Iepirkumu uzraudzības biroju. Jācer, ka šī "informēšana" nav pēdējais posms stāstā par vieglprātīgu un pat noziedzīgu attieksmi pret valsts naudu. Lai arī kāršana pie lielā zvana nav pašmērķis, ir nepieciešami skaidri un nepārprotami signāli, ka valsts ne tikai prot paņemt no iedzīvotāja, bet arī gudri skaitīt katru tēriņu eiro.