Fragments no intervijas:
Kādi ir jūsu vizītes Latvijā galvenie mērķi?
Uzskatu, ka 2017. gads būs ļoti svarīgs ne tikai Gruzijas, bet arī visas Eiropas drošībai. Ir notikušas izmaiņas starptautiskajā situācijā, šobrīd notiek aktīva viedokļu apmaiņa starp rietumvalstīm, un Gruzija, protams, piedalās šajos procesos. Tāpat Gruzijas darba kārtībā tuvākajos mēnešos liela loma atvēlēta NATO. Janvārī es Briselē prezentēju novērtējumu par ikgadējo nacionālo plānu sadarbībai ar NATO, martā Tbilisi ieradīsies NATO Militārā komiteja, alianses augstākā militārā vadība, aprīlī paredzēts NATO publiskās diplomātijas forums, pēc tam sekos NATO Parlamentārā asambleja.
Paralēli šiem procesiem gatavojamies arī Eiropas Savienības (ES) Austrumu partnerības samitam, kas novembrī paredzēts Briselē un kura darba kārtība mums tāpat ļoti svarīga. Kopumā tas ir apjomīgs darbs, kura laikā tiek attīstīta intensīva sadarbība ar mūsu partneriem, īpaši ar Baltijas valstīm, kuras vienmēr bijušas un turpina būt pašas galvenās mūsu atbalstītājas ceļā uz Rietumu kolektīvās drošības un citām struktūrām. Pašlaik strādājam pie tā, lai apvienotu, konsolidētu šo starptautisko atbalstu, un pirmām kārtām tas attiecas uz mūsu, es teiktu, simtprocentīgām atbalstītājām – Igauniju, Latviju un Lietuvu.
No otras puses, mēs savukārt informējam mūsu tuvākos sabiedrotos par savām prioritātēm gan attiecībā uz ES, gan NATO un citos jautājumos. Piemēram, attiecībā uz Austrumu partnerību, kur Gruzija regulāri apmainās viedokļiem un informāciju arī ar Ukrainu, Moldovu. Mūsu viedoklis ir, ka mums nepieciešams vairāk sadarbības programmu, vairāk integrācijas iespēju, un šajā ziņā mēs esam saņēmuši viennozīmīgu Baltijas valstu atbalstu. Protams, dažādus sadarbības aspektus un plānus nepieciešams regulāri saskaņot un precizēt, taču, ja runājam par sadarbību ar Baltijas valstīm, tad kopaina ir ļoti optimistiska.
Šeit nav iespējams neuzdot jautājumu par Abhāziju un Dienvidosetiju. Kā konfliktu esamība šajās republikās ietekmē Gruzijas sadarbību un plānus attiecībā uz ES un NATO, integrāciju Rietumos?
Tas ir ļoti skumjš stāsts. Un tas nav jautājums tikai par Abhāziju un Dienvidosetiju, tas ir jautājums par Gruzijas un Krievijas attiecībām, par šo attiecību attīstību. Šobrīd Gruzija cenšas atrast ceļus vienlīdzīgai līdzāspastāvēšanai un attiecību normalizēšanai ar Krieviju, pat neraugoties uz faktu, ka pēdējā ir okupējusi vairāk par 20% manas valsts teritorijas. Mēs sākām ar divpusējām sarunām, tā dēvēto Abašidzes – Karaseva formātu, par tirdzniecību, ekonomiku, monetārajiem un kultūras jautājumiem, tāpat Ženēvā turpinās sarunu process par drošības jautājumiem.
Protams, ir jautājumi, kuros nekādi kompromisi nav iespējami principā, tomēr tajā pašā laikā mēs darām labāko, kas iespējams šādā situācijā, lai atrastu vismaz kādus kopsaucējus, lai nākotne būtu labāka un drošāka nekā pagātne un lai starp Gruziju un Krieviju pastāvētu pieņemamas starpvalstu attiecības. Diemžēl šajā ceļā mēs visu laiku sastopamies ar jauniem izaicinājumiem, piemēram, tādiem kā pēdējais tā dēvētā prezidenta Tibilova (starptautiski neatzītās Dienvidosetijas republikas prezidenta Leonīda Tibilova – red.) plāns pārdēvēt Dienvidosetiju par Alāniju. Raugoties plašāk, tā ir tikai tālāka Dienvidosetijas atraušana no Gruzijas, kas nekādi neveicina atgriešanos pie teritoriālās integrācijas, kas mums ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, tas nekādi nepietuvina sadalītās valsts, sadalīto ģimeņu un daudzu citu problēmu risinājumam. Tomēr pat uz šāda fona mēs esam atvērti sarunām par attiecību normalizēšanu vismaz tajās jomās, kur tas ir iespējams, lai gan jūtama progresa šajā ziņā nav.
Tajā pašā laikā, ko es īpaši vēlētos uzsvērt, mēs turpinām reformēt savu valsti. Mēs turpinām ieviest asociācijas līgumu ar ES, kas ir kļuvusi par Gruzijas galveno ārējās tirdzniecības partneri – apvienotās Eiropas daļa pārsniedz 30%, tirdzniecības ar ES apjomi pēc asociācijas līguma parakstīšanas palielinājušies par vairāk nekā 50%. Tas nozīmē, ka notiek ekonomiskās integrācijas ES procesi, tāpat turpinās politiskā integrācija, kā arī integrācija NATO. Mēs nerunājam par kādiem konkrētiem termiņiem, nebārstāmies ar skaļiem paziņojumiem, mēs strādājam.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 21.februāra, numurā!