Dziesmai šodien nav liela diena. Šodien ir jautājums, vai mūžu mūžos būs dziesma, vai būs mana dziesma. Jo mazs bērniņš ir nonācis ierēdniecības krustcelēs. Iespējams, tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Pagājušā gada vasarā kopā ar sešgadnieku apmācības idejām klusi, klusītiņām, īpaši uzmanību tam nepievēršot, tika ielobēti grozījumi Vispārējās izglītības likumā, dzēšot pantu Nr. 42, kas tādējādi paredz visu novirzienu skolu pārvēršanu par parastajām skolām. Ja citas, piemēram, valodu novirzienu skolas, savu iespēju robežās vēl spēs kaut kā lavierēt, tad mūzikas novirziena skolām tas ir nāves spriedums. Jo mūzikas instrumentam nepieciešamas individuālās stundas, tās nevar mācīt kopā visiem bērniem.
Diemžēl kāda Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņa ašā budžeta mazināšanas ideja ekseļa tabuliņā nozīmē milzīgu un neparedzamu seku pilnu multipikatora efektu.
Kāpēc? Jo, ja nebūs bērnu, kas pratīs dziedāt, nebūs nedz Dziesmu un Deju svētku, nedz Latvijas kultūras kā tādas. Latvija kļūs par "zemi, kas dziedāja", pagātnes formā. Vēl vairāk - muzikālā attīstība veicina matemātiskās domāšanas attīstību, tas ir vispārzināms fakts, par ko veikti neskaitāmi pētījumi, fakts, kas ir pierādīts un apstiprināts.
Kāpēc gan šiem bērniem turpmāk nemācīties mūzikas skolās? Jo mūzikas skolās brīvu vietu nav. Tās nav paredzētas tādu bērnu pieplūdumam! Piemēram, Ventspils Centra Sākumskolā ir sešas muzikālās klases, kopā 161 bērns. Lai iekļautu, papildu jau esošajiem bērniem, tos mūzikas skolā, ir nepieciešams būtisks finansējuma palielinājums mūzikas skolai, kas ir Kultūras ministrijas pakļautībā. Tātad Izglītības un zinātnes ministrijā būs budžeta līdzekļu pārpalikums un to novirzīs Kultūras ministrijai? Pilnīgi noteikti nē!
Rezultātā – uz talantīgo bērnu rēķina ierēdņi (iespējams, tie paši, kas priecājas par sapostiem talantīgiem bērniem uz skatuves dažādos valsts svētkos) būs īstermiņā ieekonomējuši naudiņu, Latvija būs iekļāvusies kaut kādā ārējā rāmī, bet mūsu bērnu un visas valsts nākotne kļūs nabadzīgāka. Nemaz nerunājot par UNESCO mantojumā iekļautajiem Dziesmu un Deju svētkiem, kuriem gluži vienkārši pēc 20 gadiem vairs nebūs jaunu dalībnieku. Vai tas ir ceļš, pa kuru vēlamies iet? Vai tiešām mūzika ir kļuvusi par kaut ko elitāru? Vai tas ir ceļš, kā mēs vēlamies veidot izglītotu un daudzpusīgu sabiedrību?
Aicinu atbildīgos ierēdņus padomāt par patiesajām vērtībām, nekavējoties grozot kļūmīgo likuma 42. pantu un saglabājot mūzikas novirziena skolas esošajā apmērā. Tās ir 19 Latvijas skolas, kas noklāj visu valsts teritoriju un sniedz vienādas iespējas visiem bērniem, neatkarīgi no to maksātspējas un izcelsmes.
Ierēdņi un valsts vadoņi – esiet saprātīgi!
4300 muzikālo bērnu vecāku vārdā, Agnese Pastare
Nils
.
Cik naivi!