Kompānija Bonava darbojas deviņās valstīs, un mēs redzam, ka valstis, kurās īres dzīvokļi visvairāk pieprasīti, ir Somija un Vācija. Vācijas lielākajās pilsētās īres dzīvokļi veido aptuveni 80% no visa nekustamā īpašuma tirgus. Vācu mentalitāte un kultūra vienmēr ir bijusi pret parādiem – cilvēki nevēlas pirkt uz nomaksu. Viņi uzskata, ka, pērkot uz nomaksu, tu neesi brīvs un tavas finanses nav sakārtotas. Savukārt Somijā ir tradīcija pelnīt, izīrējot īpašumā esošu dzīvokli, – cilvēki, kuriem ir papildu nauda, par to iegādājas dzīvokli, kuru izīrē un tā gūst regulārus ienākumus. Turpretī Zviedrijā īres joma tiek ļoti strikti regulēta valsts līmenī. Būtu interesanti papētīt Rīgu, Tallinu un Viļņu no šāda viedokļa, jo Baltijas valstīs īres tirgus pagaidām ir gandrīz tikai privāts bizness. Līdz ar to īres līgums nereti ir "pulvermuca", uz kuras sēž īrnieks, bažījoties, ka viņu jebkurā brīdī no dzīvokļa var izlikt, jo īpašnieks nolēmis to pārdot.
Ir ļoti maz pētījumu par patērētājiem, viņu vajadzībām un uzvedību, pieejami tikai dati par brīvajiem īpašumiem un īres dzīvokļu īpatsvaru. Ja vērtējam cilvēku paradumus vispār visā pasaulē, cilvēki dzīves laikā pārceļas aptuveni 12–15 reizes, cits biežāk, cits retāk. 70– 80% šo pārcelšanos notiek jaunībā, pirms cilvēki nodibina pastāvīgas attiecības. Jaunie pāri bieži mēdz pārvākties, līdz parādās bērni. Pēc tam, nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka cilvēks vismaz 20 gadu uzturas noteiktā apkaimē (varbūt ne gluži tajā pašā dzīvoklī), jo netālu atrodas bērnu skola, bērnudārzs un tamlīdzīgi, un tikai tad, kad bērni izvācas no vecāku mājām, atkal var rasties nepieciešamība pārcelties. Tāpēc var secināt, ka jaunāki cilvēki ir gatavi biežāk pārcelties. Taču tieši jaunākiem cilvēkiem var nebūt pietiekamu finansiālu uzkrājumu, lai atļautos pirmo iemaksu par savu īpašumu. Tāpēc šai kopumā lielajai mērķauditorijai būtu jānodrošina atbilstošs īres piedāvājums.
Pēdējā laikā cilvēku paradumus ietekmējusi arī Covid-19 pandēmija. Šis laiks pierādījis, ka vismaz daļu darāmā darba gandrīz jebkurš var veikt attālināti, taču arī attālinātam darbam nepieciešama vieta.
Cik daudz cilvēku būtu ieinteresēti kvalitatīvā īres dzīvokļu piedāvājumā Latvijā, ir grūti pateikt, taču skaidrs, ka tas galvenokārt attiektos tieši uz jaunāko paaudzi – no aptuveni 20 gadu vecuma līdz brīdim, kad nodibina ģimeni un kvalitatīva, droša un plaša mājvieta kļūst par obligātu nepieciešamību. Vai īres dzīvokļi varētu darboties kā īrpirkums, īrē ieguldīto naudu ieskaitot kā pirkuma iemaksu, – tas vēl ir atvērts jautājums. Tomēr izklausās loģiski – ja īrnieks ir apmierināts ar īres pakalpojumu, potenciāli varētu dzīvokli arī nopirkt.
Cilvēki visos laikos ir pārcēlušies, un šis laiks nav izņēmums. Taču Latvijā trūkst nopietnu pētījumu par patērētāju paradumiem. Vienlaikus skaidrs, ka tirgum ir liels izaugsmes potenciāls.