Samērā plaši piemērotā konfiskācija bez notiesāšanas jeb, pareizāk sakot, aizskartās tiesības un šo aizskārumu pieļaujamība, procesā iesaistīto personu tiesības un pienākumi, pierādīšanas slieksnis un pierādīšanas nasta – tas viss tika apspriests ļoti intensīvi. Kā pierādījumu varētu minēt šai tēmai pievērsto žurnāla “Jurista Vārds” uzmanību – 2022. gada noslēgumā bija īpašs tematiskais numurs, 2023. gada noslēgumā tika izdots pat grāmatžurnāls un 2024. gada rudenī atkal tika organizēta konference un publicēta apjomīga materiālu kopa.
Precizitātes labad gan jānorāda, ka diskusiju kopējā tēma ir noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas jeb atmazgāšanas apkarošanas problēmas, taču lielākajai daļai referātu un publikāciju kā pamatdoma cauri vijas noziedzīgi iegūtā konfiskācijas process.
Šķiet, ka mūsdienās nav nepieciešamības kādu pārliecināt par to, ka noziedzīgi iegūtais nekādā veidā nav atstājams vainīgās personas vai to tuvinieku īpašumā, jo “noziegums nedrīkst nest peļņu”. Taču arī šīs “peļņas” atsavināšanai jeb konfiskācijai ir jānotiek tiesiski korektā ceļā. Aplausi par konfiscētiem miljoniem nedrīkst apklusināt iebildumus par skarto cilvēku tiesībām. Arī likumi un to piemērotāji ne vienmēr ir ideāli, jo katram var būt savs mērķis. Tāpēc vēlreiz un vēlreiz ir jāizvērtē process – gan normatīvais regulējums, gan tā praktiskā īstenošana, lai novērstu riskantās vietas.
Direktīvas attiecināmība uz Latvijas regulējumu
Praksē konstatētie tiesiskuma un taisnīguma apdraudējumi konkrētajā jautājumā noveda pie salīdzinoši liela konstitucionālo sūdzību skaita Satversmes tiesā, jo valsts tiesu sistēmā cilvēki neredzēja iespēju sevi aizstāvēt. Un tas jau ir nopietns brīdinājuma signāls. Vairākās Satversmes tiesas lietās tiesas spriedumi jau ir bijuši. Dažos gadījumos Tieslietu ministrija, sajūtot apstrīdēto tiesību normu riskantumu, pasteidzās sagatavot likuma grozījumu projektus vēl pirms iztiesāšanas uzsākšanas.
Pēdējos pāris gados vien Satversmes tiesā tika ierosinātas 22 lietas saistībā ar kriminālprocesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Tālāk tiesa tās apvienoja sešās lietās, no kurām četrās tiesvedību apturēja un uzdeva jautājumus Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST) prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai. 2024. gada oktobrī šo EST spriedumu arī sagaidījām. Tā būtība: “Tieciet ar savu problēmu galā paši! Eiropas direktīva šo jautājumu neregulē.”
Satversmes tiesas lietvedībā esošajās lietās bija radusies diskusija par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/42/ES par noziegumu rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (turpmāk – Direktīva 2014/42) attiecināmību uz KPL 59. nodaļu, proti, vai kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu mantu būtu jāskatās uz prasībām, kādas direktīva izvirza noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas procesam. EST ģenerāladvokāts Prīts Pikamē (Priit Pikamäe) savos 2024. gada 11. jūlija Secinājumos, ko sniedza lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23, skaidroja, ka direktīva ir attiecināma uz Latvijas procesu. Savukārt EST savā 2024. gada 4. oktobra spriedumā pasludināja atšķirīgu secinājumu. (Visai dīvaini, ka pat augstākā līmeņa juristu viedokļi atšķiras par direktīvas tvērumu!)
Var, protams, saprast EST skaidrojumu, jo šāda rakstura normatīvajos aktos vairākas valstis vienojas par kādām minimālajām prasībām, ļaujot nacionālā līmenī attiecīgo domu attīstīt tālāk (augstākus standartus, lielāku aizsardzību utt.). Minimālās prasības ir valstīm obligāti ieviešamas, un līdz ar to pārliecinošāk var darboties savstarpējās atzīšanas princips (sprieduma 72.–78. punkts). Tātad Direktīvas 2014/42 prasības aptver tikai tajā minētās konfiskācijas: (1) ja ir notiesājošs spriedums vai (2) ja notiesājošu spriedumu nav iespējams taisīt aizdomās turētā vai apsūdzētā neierašanās tiesā dēļ (slimība, nāve, aizbēgšana). Tiesa nevar paplašināt to, ciktāl bija vienojušās valstis.
Man savukārt ļoti pārliecinoši likās vairāki ģenerāladvokāta apsvērumi. Tiem līdzīgus biju paudis arī savās agrākajās publikācijās un atzinumos. Piemēram, Secinājumu 36. un 54. punktā ir loģiski secināts: nevarētu būt, ka, iesaldējot (arestējot) līdzekļus pamata kriminālprocesā, personai būtu direktīvā minētās garantijas, bet, izdalot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, šīs garantijas zustu.
Savukārt 84. punktā ģenerāladvokāts uzsver, ka procesā sākotnēji ir jābūt pierādījumiem par mantas noziedzīgo izcelsmi. Arī EST sprieduma 75. punktā norādīts uz saistību starp konfiskāciju un noziedzīgu nodarījumu. Starp citu, prasība pierādīt cēloņsakarību starp mantu un noziegumu ir tieši uzsvērta arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra sprieduma lietā Yourdanov and Others v. Bulgaria (pieteikumi Nr. 265/7 un 26475/18) 136. punktā. Tam vēlos īpaši pievērst uzmanību: šī cēloņsakarība ir jāpierāda pat civilprocesuālās konfiskācijas kārtībā.
Neskaidrs gan paliek Secinājumu 96. punktā norādītais, ka konfiskācijas nolēmuma pārsūdzība otrā tiesu instancē nebūtu obligāta prasība, kā analogu situāciju minot iesaldēšanas rīkojuma pārsūdzību. Tomēr iesaldēšanas jeb aresta rīkojums ir tiesību uz īpašumu ierobežošana uz noteiktu laiku, bet konfiskācija ir galīga.
Personas pamattiesību ievērošanas pienākums
Lai gan EST atbilde uz konkrēto jautājumu ir skaidra, tomēr spriedumā ir netiešs mājiens, ka bez “galvenās” direktīvas ir arī citas, kas noteic minimālās prasības kriminālprocesos, piemēram, Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā un Direktīva 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā.
Sprieduma 10. punktā atgādināts par Direktīvas 2014/42 prasību valstīm nodrošināt personām, kuras skar direktīvā noteikti pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības. Tostarp arī uz efektīvu iespēju pārsūdzēt lietas apstākļus. Var jau, protams, atrunāties, ka direktīva uz mūsu sevišķo procesu neattiecas, taču pamattiesību ievērošanu neviens jau nav atcēlis.
Arī sistēmiskā analīze sniedz līdzīgu secinājumu. Piemēram, Regula 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu aptver arī tādus rīkojumus, kuri izdoti bez galīga notiesājoša sprieduma (13. apsvērums). Savukārt 19. pants formulē noteikumus, pie kādiem konfiskācijas rīkojums var netikt atzīts. To vidū ir: pēc konfiskācijas rīkojuma saņemšanas personai jābūt nepārprotami informētai par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai būtu tiesības piedalīties un kura dotu iespēju atkārtoti izskatīt lietu pēc būtības, tostarp pārbaudīt jaunus pierādījumus, un kuras rezultātā sākotnējais konfiskācijas rīkojums varētu tikt atcelts. Savukārt rīkojumu izpildiestādēm jābūt spējīgām pieņemt lēmumu neatzīt un neizpildīt attiecīgo rīkojumu, ja ir Hartas acīmredzams pārkāpums – tiesības uz efektīvu aizsardzību, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību.
Citiem vārdiem sakot, visās direktīvās, kas paredzētas, lai efektivizētu cīņu ar noziedzību un konfiscētu noziedzīgi iegūto, tiek prasīts ievērot pamattiesības un tiesību principus, “kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā tas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā” (Direktīvas 2024/1260 preambulas 45. apsvērums). Tostarp ir arī “skartās personas” tiesības apstrīdēt konfiskācijas rīkojumu.
Analizējot mūsu KPL 59. nodaļas “īpaši apstrīdētās” normas, varētu atzīt nosacītu “sakārtošanos”. Saistībā ar procesu par noziedzīgi iegūtu mantu asākās diskusijas bija par: 1) tiesībām iepazīties ar izdalītajiem materiāliem, 2) “vienīgā konfiskācijas rīkojuma” pārsūdzības tiesībām, 3) pierādījumu iesniegšanas tiesībām un pierādīšanas kārtību.
Ja sākotnēji iespējami noziedzīgi iegūtās mantas īpašniekam bija tiesības redzēt tikai tos materiālus, kurus atļāva procesa virzītājs, tad vēlāk – Satversmes tiesas sprieduma ietekmē – procesa virzītāja lēmumu varēja pārsūdzēt tiesā un tiesa pieņēma gala lēmumu. Turpinoties arī šīs kārtības apstrīdēšanai, Tieslietu ministrija atzina, ka personai, kura iet uz tiesu, tomēr būtu tiesības zināt materiālus (pierādījumus), kas vērsti pret viņas interesēm. Attiecīgi ar 2022. gada 6. oktobra likumu tika izdarīti grozījumi KPL 627. panta ceturtajā daļā: “Ar materiāliem, kas minēti lēmumā par procesa uzsākšanu par noziedzīgi iegūtu mantu, [..] var iepazīties lietas dalībnieki.”
Jautājums pamatā ir atrisināts, lai gan nākotnē varētu diskutēt, vai tomēr nevarētu būt tādi materiāli, kurus neuzrāda, bet to esamību un saturu pārbauda tikai tiesa, piemēram, valsts noslēpumu saturoši dokumenti.
Ilgāku laiku juristu aprindās tika diskutēts, vai ir pamatoti liegt personai pēc rajona tiesas lēmuma pārsūdzības pieņemto apgabaltiesas lēmumu pārsūdzēt arī Augstākajā tiesā. Iebildumi bija par riskiem izveidot vienotu tiesu praksi (to atrisināja tas, ka lielākā daļa pārsūdzēto lēmumu tagad nonāk vienas tiesas – Rīgas apgabaltiesas – piekritībā), kā arī par nevienlīdzīgo attieksmi pret personām, kuru tiesības uz īpašumu izvērtē sevišķā procesa kārtībā, un personām, kurām to pašu jautājumu izlemj pamata kriminālprocesā (to it kā atrisināja Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2017-10-01).
Šeit gan negribētu piekrist Satversmes tiesas secinājumam (sprieduma 20.2. punkts): “Lai arī personas mantiskie jautājumi var tikt risināti gan procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, gan pamata kriminālprocesā, ir jāatzīst, ka, ņemot vērā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu atšķirīgo būtību un mērķi, nav pamata abus šos procesus salīdzināt. Aplūkojot KPL 631. panta trešās daļas otro teikumu kopsakarā ar KPL regulējumu, secināms, ka personas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.”
Domāju, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu būtu jāvērtē nevis pēc likuma normā ierakstītajām ārējām atšķirībām, bet gan pēc tā būtības. Šajā procesā attiecībā uz mantu tiek risināts tas pats jautājums, kādu risinātu kriminālprocess vispārējā kārtībā (pamata kriminālprocesā), ja vien šis jautājums netiktu izdalīts atsevišķā lietvedībā (sevišķā procesa kārtībā). Tātad procesam izvirzītais uzdevums jeb procesa būtība ir viena un tā pati – izlemt jautājumu par mantas izcelsmi. Var piekrist, ka sevišķā procesa ieviešanai pašai par sevi bija un ir savs specifiskais mērķis – atrisināt konkrēto jautājumu ātrāk, negaidot pamatprocesa izskatīšanu tiesā. Taču šo mērķi nedrīkst saistīt ar personas tiesību ierobežošanu. Viena un tā paša kriminālprocesuāla jautājuma risināšana tiesā nedrīkstētu būt atšķirīga.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka sevišķā procesa izvēle ir nevis aizskartās personas ierosināta, bet gan procesa virzītāja subjektīvs lēmums. Piemēram, procesa virzītājs apzinās, ka pierādījumi par mantas noziedzīgo izcelsmi nav pietiekami pārliecinoši, tāpēc izdevīgāk būtu uzsākt sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo: 1) persona īsajā termiņā var nepagūt savākt savus pierādījumus vai pat ierasties uz tiesas sēdi; 2) pierādījumu pārbaude tiesā būs visai nosacīta; 3) personas iespējas pārsūdzēt tiesas nolēmumu būs mazākas nekā pamatprocesā. Tātad pēc būtības procesa virzītājs izvēlas, cik lielu likumā noteikto tiesību apjomu viņš piešķirs personai, kuras tiesības tiek aizskartas.
Manuprāt, personas tiesību apjoms nedrīkstētu būt atšķirīgs atkarībā no amatpersonas subjektīvās rīcības. Ja likumdevējs šādu atšķirību ir paredzējis, bet tās izvēli nodevis vienas procesā ieinteresētās puses rokās, tad nebūtu pamata apgalvot, ka personas objektīvi atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. Ja likums paredz mazāku personas tiesību aizsardzības apjomu, tas varētu procesa virzītāju stimulēt virzīt mantiskā jautājuma izlemšanu jau pirmstiesas kriminālprocesa laikā, apzinoties, ka tad mantas īpašnieka tiesības tiesas procesā būs ierobežotas vairāk nekā pamata kriminālprocesā. Tāda noteikti nevarētu būt bijusi likumdevēja griba.
Praksē aktuālāks tomēr bija jautājums par “vienīgā konfiskācijas rīkojuma” pārsūdzēšanas neiespējamību. Proti, tas varēja rasties situācijās, kad rajona tiesa nesaskatīja pamatu mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, bet apgabaltiesa to tomēr konstatēja un mantu konfiscēja.
Minēto juridiski ne visai korekto situāciju apzinājās likumprojektu izstrādātāji, un tika izstrādāts grozījums KPL 631. pantā (pieņemts ar likumu 2022. gada 6. oktobrī): “(4) Izskatot sūdzību vai protestu, tiesa atceļ rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nosūta materiālus jaunai izskatīšanai, ja konstatē kādu šā likuma pārkāpumu, kuru tiesa pati nevar novērst. Lēmums nav pārsūdzams.”
Izskatās, ka problēma būtu atrisināta. Protams, varētu diskutēt, vai ar vārdiem “ja konstatē kādu šā likuma pārkāpumu, kuru tiesa pati nevar novērst” tiešām saprotama tāda situācija, ka rajona tiesa nolēmusi mantu nekonfiscēt, bet apgabaltiesa uzskata, ka konfiskācijai ir pamats. Normas gramatiskā interpretācija norāda uz likuma pārkāpuma esamību, bet praksē jau šāda pārkāpuma var nemaz nebūt, jo tiesas varbūt ir tikai atšķirīgi vērtējušas pierādījumus. Normas skaidrības labad tajā būtu precīzi jānorāda: “Izskatot sūdzību vai protestu, tiesa atceļ rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nosūta materiālus jaunai izskatīšanai, ja apgabaltiesas lēmums ir pretējs rajona (pilsētas) tiesas lēmumam.” Starp citu, šāda redakcija būtu taisnīga pret abām procesa pusēm.
Jautājums par pierādījumiem un pierādīšanu būtu plašākas diskusijas vērts, taču šeit minēšu tikai vienu – ar 2022. gada 6. oktobra likuma grozījumiem neuzkrītoši tika mainīta līdzšinējā kārtība, turpmāk atļaujot pierādījumus iesniegt tikai rajona tiesā. Normas mērķis, protams, ir skaidrs – personai ar atbildību jāgatavojas pirmajai tiesai, kurā visi pierādījumi arī kopumā izvērtējami.
Taču dzīvē var veidoties dažādas situācijas. It īpaši, ja kriminālprocesa virzītājs nav ieinteresēts iegūt attaisnojošus pierādījumus vai ja to iegūšana var būt procesuāli apgrūtinoša vai ilgstoša. To apliecina vairāki gadījumi (tostarp arī kādā no Satversmes tiesas lietām minētais). Piemēram, rajona tiesa atzīst mantu par noziedzīgi iegūtu no nozieguma, kas pastrādāts ārpus Latvijas, un to apliecina informācija par notiekošu kriminālprocesu (ierosinātu krimināllietu). Pēc rajona tiesas lēmuma par konfiskāciju aizskartā persona iegūst oficiālu atbildi no ārvalsts, ka krimināllieta izbeigta nozieguma sastāva trūkuma dēļ, taču apgabaltiesa šo pierādījumu nepieņem, jo likums to liedz. Izveidojusies pilnīgi absurda situācija, kurā taisnīgums tiek pilnībā ignorēts.
Arī šis jautājums it kā beidzot ir noregulēts – 2024. gada 19. septembrī tika izdarīti grozījumi KPL un tā 631. pants papildināts ar piekto daļu: “(5) Izskatot sūdzību vai protestu, tiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai arī tad, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. Lēmums nav pārsūdzams.”
Tomēr paliek atklāts jautājums: kādā procesā persona var prasīt pārskatīt lēmumu par mantas konfiskāciju, ja ir noskaidroti jauni pierādījumi, kas būtiski maina iepriekšējās argumentācijas vērtējumu? Iespējams, būtu jāizmanto KPL paredzētā iespēja atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, lai gan šī kārtība pamatā ir domāta procesiem par personas vainu.
Līdzīgi neatrisināts ir jautājums par mantas konfiskācijas lēmuma pārskatīšanu, ja pamata kriminālprocess vēlāk tiek izbeigts ar reabilitējošu lēmumu. Varbūt šeit risinājumu sniegtu KPL 356. panta papildināšana ar sesto daļu šādā redakcijā: “(6) Ja kriminālprocesā, saistībā ar kuru tika pieņemts lēmums šā likuma 59. nodaļā noteiktajā kārtībā un manta tika atzīta par noziedzīgi iegūtu, tiek pieņemts nolēmums par procesa pabeigšanu uz personu reabilitējoša pamata, procesa virzītājs izvērtē procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pieņemtā lēmuma pamatojumu, ņemot vērā kriminālprocesā konstatētos faktus, un nolēmumā tiek atkārtoti izlemts jautājums par mantas izcelsmi un rīcību ar šo mantu.”
Likums jāpiemēro tam, kam tas ir domāts
Domāju, ka Latvijā aktualizēto problēmu galvenais cēlonis visbiežāk tomēr ir KPL 59. nodaļas nepamatota izmantošana kriminālprocesos par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Apzināti sajauktas kopā divas lietas, lai ar vieglākām metodēm, kas paredzētas vienkāršākiem procesuāliem jautājumiem, risinātu krietni sarežģītākus jautājumus, kur procesam tiek izvirzītas augstākas prasības.
Pirmkārt, ir izdevīgi un ne pārāk sarežģīti katrā kriminālprocesā par noziedzīgu nodarījumu, kurā gūts kāds ekonomiskais labums, vienmēr “piekabināt” jeb personai inkriminēt arī Krimināllikuma 195. jeb “legalizēšanas” pantu. Tas dod iespēju šajos legalizēšanas procesos izmantot dažas procesu vienkāršojošas normas. Piemēram, KPL 124. panta septītā daļa nosaka: “(7) Lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti.”
Savukārt attiecībā uz legalizēšanas procesā iesaistīto mantu KPL 125. panta trešā daļa prezumē: “(3) Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.”
Otrkārt, 2020. gada 19. novembrī likumā ir panākts samērā dīvains regulējums. KPL 392. panta 2.1 daļa paredz: “Izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokurors ar amatā augstāka prokurora piekrišanu kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu var pieņemt lēmumu par kriminālprocesa vai tā daļas izbeigšanu, ja panākts mantisko attiecību taisnīgs noregulējums, personas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pirmstiesas procesā nav pierādīta un papildu pierādījumu iegūšana nenodrošinās ekonomisku pirmstiesas kriminālprocesu vai radīs nesamērīgi lielus izdevumus. Ja mainījušies kriminālprocesa izbeigšanas apstākļi, kriminālprocesu atjauno, pieņemot lēmumu, kas nav pārsūdzams.”
Respektīvi, ja kriminālprocesā par legalizēšanu ir panākta mantas konfiskācija, kriminālprocesu var izbeigt (protams, nedrīkst aizmirst arī pārējos nosacījumus). Šķiet, ka šeit tiek piemirsts mūsu krimināltiesību sistēmas mērķis – atrast un saukt pie atbildības noziedzīgā nodarījuma izdarītāju. Pietiek ar to, ka tiek konfiscēta manta. Tieši tas kļūst par stimulu kriminālprocesos par legalizēšanu plaši piemērot KPL 59. nodaļu.
Tomēr pastāv viens fundamentāls arguments – procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir iespējams konstatēt mantas izcelsmes avotu, bet šajā procesā nav atļauts un arī nav iespējams pierādīt noziedzīga nodarījuma sastāva esamību. Šis process tam nav paredzēts. Šajā procesā pat nedrīkst runāt par kādas personas vainu.
Turklāt KPL 626. pants ļauj uzsākt procesu par mantu tikai tad, ja ir pietiekams pierādījumu kopums, ka manta ir noziedzīgi iegūta. Šīs cēloņsakarības pierādīšanas nepieciešamību uzsvēris jebkurš tiesas spriedums.
Tātad procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiesa nav tiesīga atzīt, ka kāda persona ir veikusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Procesa virzītājam ir pienākums pierādīt, no kurienes šie līdzekļi ir cēlušies. Legalizēšana kā noziegums pati par sevi nerada noziedzīgi iegūtu mantu. Līdz ar to “legalizēšanas” kriminālprocesos mantas noziedzīgo izcelsmi nevar noskaidrot “caur” pašām legalizēšanas darbībām (darbības var radīt aizdomas, bet nepierāda līdzekļu noziedzīgumu).
Var, protams, kāds norādīt, ka vismaz Eiropā ir atzīti kriminālprocesi par stand-alone jeb autonomu (patstāvīgu) noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas balstās uz netiešajiem pierādījumiem, kas norāda uz mantas noziedzīgu izcelsmi, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas izdarīšanas tipoloģijām un pazīmēm.
Neesot pat jāpierāda, konkrēti no kura nozieguma ir cēlusies legalizējamā manta.
Tam var pilnībā piekrist, taču jāņem vērā, ka šie procesi ir pamata kriminālprocesi par konkrētu noziegumu (legalizēšanu), kurā tiek pierādīts šī nozieguma sastāvs.
Tie nav procesi tikai par mantu. Tajos vispirms tiek konstatēts, ka ir noticis noziegums un ka to ir izdarījusi konkrēta persona, un ka ir legalizēti līdzekļi, kas, visticamāk, radušies noteiktu noziedzīgu darbību rezultātā, kaut arī par šīm darbībām persona nav tikusi notiesāta.
Otrs jautājums, kas arī nereti tiek iepīts procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, ir paplašinātas konfiskācijas iespējas. Paplašināta konfiskācija ir definēta gan Direktīvas 2014/42 5. pantā, gan arī Direktīvas 2024/1260 14. pantā. Latvijas likumos šāds jēdziens nav lietots, taču šādas konfiskācijas iespējas kopš 2005. gada paredzēja KPL, bet no 2017. gada tā noteikta Krimināllikuma 70.11 panta otrajā un trešajā daļā. Zinātnē mēs to saucam par prezumēto noziedzīgi iegūto mantu.
Direktīvā paplašināto konfiskāciju attiecina uz īpašumu (mantu), kas pieder personai, kura ir notiesāta par konkrēti raksturotiem noziedzīgiem nodarījumiem. Arī Krimināllikums mantu, kas pieder personai, kura ir izdarījusi noteikta veida noziegumus, ļauj atzīt par noziedzīgi iegūtu. Tātad pastāv kāds tiesas vai kompetentas amatpersonas nolēmums, ar kuru kāda persona atzīta par vainīgu (ir notiesāta, ir izdarījusi).
Jā, šādā gadījumā normatīvais regulējums pieļauj vērsties pret šīs personas mantu kā pret noziedzīgi iegūtu. Šeit nav jāpierāda cēloņsakarība starp kādu noziegumu un mantu. Tikai šāda paplašinātā jeb prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas konfiskācija ir iespējama pamata kriminālprocesā, kas notiek vispārējā kārtībā.
Visloģiskāk tam vajadzētu notikt vienlaikus ar notiesāšanu. Visai samudžināta būtu teorētiski konstruēta situācija, kurā formāli būtu jāuzsāk kāds kriminālprocess, lai “tiktu klāt” kādai agrāk notiesātas personas mantai un to varētu atzīt par noziedzīgi iegūtu (ja turklāt tās mantas vērtība neatbilstu likumīgajiem ienākumiem un persona nepierādītu mantas likumīgo ieguvi).
Tādējādi varētu secināt, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu paplašinātā konfiskācija teorētiski gan būtu iespējama, taču praktiski tas varētu īstenoties tikai retos izņēmuma gadījumos.
Secinājumi
Lai arī Direktīva 2014/42 nav attiecināma uz KPL 59. nodaļā noregulēto procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, nav loģiska pamata samazināt personai tās aizsardzības garantijas, kādas direktīva ir noteikusi tajā nosauktajiem konfiskācijas bez notiesājoša sprieduma gadījumiem. Vēl vairāk, neviens nav atcēlis valsts pienākumu nodrošināt personas pamattiesību ievērošanu.
Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu viena daļa aktuālāko jautājumu ir atrisināti, tomēr ne visos gadījumos tiesību normas redakcija ir viennozīmīgi saprotama. Taču pilnībā nav piedāvāts normatīvais regulējums situācijām, kad vēlāk iegūti pierādījumi pēc būtības apgāž tiesas lēmumā norādītos argumentus par mantas noziedzīgo izcelsmi. Tas nozīmē, ka netaisnīgais nolēmums turpina pastāvēt un likums nepiedāvā personas pamattiesību nepamatotā aizskāruma novēršanu.
Lielākā daļa aktualizēto problēmu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir saistītas ar nepamatotu šī procesa piemērošanu kriminālprocesos par noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu. KPL 59. nodaļas kārtībā nav iespējams pierādīt un konstatēt, ka ir notikusi legalizācija, jo sevišķā procesa kārtībā nevar izdarīt šādu secinājumu. Turklāt legalizācija pati arī nerada noziedzīgi iegūtu mantu. Sevišķajā procesā ir jāpierāda cēloņsakarība starp mantu un konkrētu noziedzīgu nodarījumu.
Paplašinātā konfiskācija Latvijā ir iespējama, taču tās piemērošana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu teorētiski ir visai apšaubāma. Lai kādas personas mantu prezumētu par noziedzīgi iegūtu, jābūt konstatētam, ka šī persona ir izdarījusi konkrētu noziegumu. Šādu jautājumu risina tikai kriminālprocess vispārējā kārtībā.
KPL paredzētais process par noziedzīgi iegūtu mantu ir efektīvi piemērojams tām procesuālajām situācijām, kurām šis process ir ticis izstrādāts. Viena no būtiskākajām prasībām – ir pietiekams pierādījumu kopums, kas dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta.