Labāk iedot kādam par daudz nekā kādu aizmirst

Sociālā situācija valstī ir gana saspringta. Vairāki uzņēmumi paziņojuši par kolektīvām atlaišanām, kas skar vairākus tūkstošus darbinieku. Daudzi strādājošie ir bezalgas atvaļinājumā. Cik tuvu vai tālu mēs esam no sociālas katastrofas, un vai valdības sniegtais atbalsts ir pietiekams?

Pašreizējā situācija ir unikāla, un valdības darbs ir pielīdzināms mediķiem – tiek darīts viss, lai ekonomiku uzturētu pie dzīvības līdz krīzes beigām. Krīzes ietekme izpaužas dažādi un ir sava katrā situācijā, tāpēc arī piedāvātajiem risinājumiem ir jābūt dažādiem. Manā skatījumā būtu divi galvenie risinājumi, lai mēs nenonāktu līdz sociālai katastrofai. Pirmais saistīts ar atbalstu uzņēmumiem, kuriem ir problēmas nodrošināt pietiekamu naudas plūsmu. Te var uzteikt valdību, kas piedāvājusi tādus efektīvus atbalsta mehānismus kā nodokļu brīvdienas, finanšu garantijas, kuras izsniedz attīstības finanšu institūcija Altum, un dīkstāves pabalsts. Otram atbalsta mehānismam jābūt saistītam ar palīdzību bez darba palikušajiem. Bezdarbnieku skaits jau ir pieaudzis, un skaidrs, ka tas turpinās pieaugt arī nākotnē. Samazinoties ienākumiem, samazinās pirktspēja un līdz ar to arī patēriņš, kas negatīvi ietekmē uzņēmumus. Līdz ar to jādara viss, lai novērstu krasu pieprasījuma sarukumu. Labs atbalsts ir dīkstāves pabalsts, tomēr tas nepalīdz tiem cilvēkiem, kuri jau ir atlaisti un kļuvuši par bezdarbniekiem. Te svarīgākais instruments ir bezdarbnieka pabalsts, taču pašreizējā regulējumā noteikti ir nepieciešami uzlabojumi, lai tas efektīvi darbotos krīzes apstākļos.

Par kādiem uzlabojumiem ir runa?

Bezdarbnieka pabalsta izmaksas termiņš visiem bezdarbniekiem, kuri pašlaik to saņem, būtu jāpagarina līdz ārkārtas stāvokļa beigām. Tas ievērojami atvieglotu to cilvēku situāciju, kuriem bezdarbnieka pabalsts beidzas martā, aprīlī. Jāsaprot, ka šajos apstākļos iespējas atrast darbu ir ļoti ierobežotas, tādēļ jādara viss, lai pēc bezdarbnieka pabalsta beigām tā saņēmēji nepaliktu bez iztikas līdzekļiem. Runājot par bezdarbnieka pabalsta apjomu, kurš, kā zināms, ar laiku sarūk, manuprāt, tas būtu saglabājams katram tā saņēmējam tādā apjomā, kādā tas bija ārkārtas stāvokļa izsludināšanas brīdī. Proti, ja cilvēks tad saņēma pabalstu piekto mēnesi, tad tādā apjomā tas būtu saglabājams līdz krīzes beigām, ja tas bija trešais mēnesis, tad attiecīgi tādā apjomā.

Kā jūs vērtējat situāciju darba tirgū? Vai pašlaik vispār ir iespējams atrast jaunu darbu? Jā, daudzās nozarēs ir krahs, tajā pašā laikā ir uzņēmumi, kas izmisīgi meklē darbiniekus.

Pašlaik pieejamā informācija liecina, ka ekonomiskās aktivitātes kritums varētu būt salīdzināms ar 2008.–2009. gada krīzi. Līdz ar to ekonomiskais šoks ir milzīgs. Tomēr tā ir samērīga cena, lai mūs visus pasargātu no humānās krīzes. ASV senators Roberts Kenedijs pirms daudziem gadiem visai precīzi izteicās par IKP: tas mēra visu, izņemot to, kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu. Neskatoties uz to, valdības galvenais uzdevums ekonomiskajā frontē ir mazināt krīzes negatīvo ietekmi. Ja runā par darba atrašanas iespējām, tad ir nozares, kurās to noteikti var izdarīt, piemēram, zivju pārstrādes uzņēmumi meklē darbiniekus. Tajā pašā laikā ir nozares, kurās tas nebūs iespējams. Jo ilgāk ievilksies krīze, jo situācija būs smagāka. Tādēļ primārais uzdevums ir pildīt visus piesardzības pasākumus, lai vīrusa izplatību pēc iespējas ātrāk ierobežotu.

Līdz krīzei ekonomisti nav bijuši sajūsmā par ēdināšanas un viesnīcu nozaru priekšlikumu tām piemērot samazinātu PVN. Vai krīze šajā ziņā ir ko mainījusi, un vai samazinātais PVN pašlaik būtu vietā?

Samazinātais PVN ir ļoti raupjš un dārgs instruments. Arī šajā situācijā uzņēmumiem var sniegt krietni mērķtiecīgāku atbalstu, tās pašas nodokļu brīvdienas vai dīkstāves pabalsts. Es nekad neesmu bijis liels samazinātā PVN atbalstītājs, un domāju, ka arī pašlaik tas nebūtu efektīvākais instruments.