Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu asociācija (LDUSA) jau otro gadu organizē konkursu “Labākais skolu ēdinātājs Latvijā”, aicinot vecākus pieteikt tās skolas, kurās tiek pasniegtas gardas un kvalitatīvas maltītes. Un pērn, kad šādu aktivitāti rīkojām pirmo reizi, interesentu netrūka, jo saņēmām vairāk nekā tūkstoš vecāku pieteikumu. Starp uzslavām un pozitīviem novērtējumiem bija arī vairākas norādes uz to, ka skola nespēj risināt ēdināšanas problēmas. Šķita, ka vecāki jau vairs nezina, kur vērsties, lai tiktu sadzirdēti, norādot, ka maltītes ir aukstas, bezgaršīgas, vienveidīgas utt. Taču šoreiz ne tik daudz par to.
Pavāra profesija vienmēr bijusi ļoti sarežģīta, lai spētu apmierināt gan garšu kārpiņas, gan radoši un interesanti pasniegt ēdienu. Taču skolās pastāv vēl arī neskaitāmi ierobežojumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kādus produktus izmantot un attiecīgi arī, cik sāls un cukura atļauts pievienot. Šo procesu regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 172 “Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem”. Tie ir noteikumi, kas reglamentē ne tikai skolēnu, bet arī pansionātu klientu un slimnīcu pacientu ēdināšanu. Tad vēl jāatceras par publiskajiem iepirkumiem un ierobežoto “maciņa” izmēru. Kā Jums šķiet, vai to visu izpildīt ir viegli? Skaidrs, ka nē, jo ierobežots ir gan budžets, gan arī ir dažādas normas, un galu galā gribas arī, lai bērni ir garšīgi paēduši.
Un šeit sākas problēma. Lai gan pēdējos gados pavāra profesijas prestižs ir krietni uzlabojies, jo redzam dažādus šovus televīzijās, kur viņi kā zvaigznes ne tikai uzstājas ar gardām maltītēm, bet nu jau piedalās arī dejošanas, dziedāšanas un citās pārraidēs. Taču šo slavenību skaits ir ļoti ierobežots un viņu vidū nav ne skolu, ne slimnīcu, ne arī citu iestāžu pavāri. Lielākoties tie ir smalku restorānu īpašnieki, kuri spējuši pierādīt savu varēšanu turīgo iedzīvotāju vidū, organizējot svētku maltītes un banketus.
Skolu pavāru profesija, manuprāt, netiek pienācīgi novērtēta un varētu pat teikt, ka tai nav prestiža. Tas ir fiziski smags darbs, ar ļoti ierobežotām iespējām variēt ar ēdienkarti stingro noteikumu, ierobežotā budžeta un augsto prasību no vadības, vecāku un bērnu puses dēļ. Mēs vēlamies, lai arī jaunieši, kuri nolemj kļūt par pavāriem, izskata iespēju strādāt arī skolās, slimnīcās un pansionātos, saņemot par to gan atlīdzību, gan arī atzinību par paveikto.
Galvenā atslēga ir radošums. Pērn saņemtās atsauksmes no vecākiem bija pārsteidzoši pozitīvas. Viņi norādīja, ka skolu pavāru komanda spēj ne tikai nodrošināt bērniem izcilas maltītes, bet iegulda sirdi un dvēseli, lai pasniegtie ēdieni būtu pilnvērtīgi un gardi. Visbiežāk tika pausts, ka ēdienkartes tiek veidotas daudzveidīgas, iekļaujot zupas, otros un saldos ēdienus, piedāvājot iespēju maltīti komplektēt pēc savas gaumes, piemēram izvēloties salātus vai piedevas. Vēl saņēmām atsauksmes, ka pavārītes ir draudzīgas un apčubina bērnus, lai viņiem palīdzētu arī tad, ja kaut kas no piedāvātā pagalam negaršo.
Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo bērni skolā un pēc tās dažādos ārpusskolas izglītības pulciņos pavada ļoti garas stundas, un starp tiem ne vienmēr pagūstot ieskriet mājās paēst. Tas nozīmē, ka viņu enerģijas daudzums un spēja koncentrēties ir atkarīga tieši no skolas maltītēm. Savukārt ģimenēm, kuru rocība nav tik liela, tieši izglītības iestādē saņemtais siltais ēdiens mēdz būt vienīgā kvalitatīvā ēdienreize dienā.
Aicinu visus pieteikt savu skolu konkursam “Labākais skolu ēdinātājs Latvijā”, lai izrādītu cieņu un atzinību pavāriem, kā arī novērtētu viņu ieguldījumu mūsu bērnu labklājībā!