Publiskajā telpā par vai pret stadionu visdažādākajos domas plašumos nupat izteikušies teju katrs, kam nav slinkums un ir vēlme izteikties. Tāda sajūta, ka viena otra partija stadionu iekļāvusi pat savās Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņas tēmās, jo kāpēc gan neizmantot karstu tēmu kā iespēju pievilināt kāda papildu vēlētāja balsi vēlēšanās.
Taču atgriezīsimies pie diviem nesamierināmajiem pretiniekiem – tiem, kas par un tiem, kas pret stadionu.
Kāpēc jā?
Katram jau būs skaidrs, ka tā sabiedrības daļa, kas noteikti atbalsta ieceri, labi apzinās, ka šāda līmeņa stadions ļaus Rīgai un Latvijai pretendēt uz vietu to futbola valstu klubā, kas var piedāvāt un nodrošināt pasaules līmeņa sacensības. Tikpat skaidrs katram kaut mazliet ar sportu saistītam cilvēkam ir arī tas, ka šāda sporta būve ar modernu aprīkojumu un visu nepieciešamo infrastruktūru būs labs stimuls bērnu un jauniešu sporta daudz ātrākai attīstībai. Patiesībā tas ir tas pats, kas izglītībā: bērniem un jauniešiem ir daudz lielāka vēlme un aizrautība mācīties vai jau studēt tad, kad to ir iespēja darīt modernā, pilnvērtīgi aprīkotā mācību iestādē, nevis 10 vai 20 gadus neremontētās ēkās.
Vēl par stadionu – daudziem no mums taču tik ļoti patīk mūzika, koncerti un redzēt savus mūzikas elkus savām acīm. Jā, ir reizes, kad pasaules zvaigznes atbrauc arī uz Latviju, taču pārsvarā mums tomēr jābrauc uz ārzemēm, lai piedzīvotu klātesamības sajūtu ar saviem elkiem.
Šāda līmeņa stadions, ļoti moderna būve var izrādīties labs arguments, lai pasaules roka, popa un citu žanru zvaigznes (patiesībā viņu menedžments) izlemtu savās pasaules koncerttūrēs iekļaut Rīgu. Vēl par labu stadionam ir iespēja tur rīkot Dziesmu un deju svētku deju lielkoncertus, kas ļaus tos apmeklēt un klātienē savām acīm redzēt daudz lielākam skaitam cilvēku nekā tas iespējams Daugavas stadionā.
Skaidrs, ka tam visam, bet jo īpaši futbola spēlēm un megazvaigžņu koncertiem līdzi nāk pasākumu apmeklētāji, kas brauks uz Rīgu, apmetīsies viesnīcās, iepirksies veikalos un pusdienos kafejnīcās. Kaut vai tikai vienu vai divas dienas.
Jāatzīst, ka ir daudz pozitīvu argumentu par labu stadiona būvniecībai.
Kāpēc nē?
Dabīgi, ir arī otra daļa, tie, kuri ir kategoriski pret stadiona būvniecību. Šī grupa sadalās, ja tā var izteikties, vairākās apakšgrupās – tie, kuri futbolu uzskata par Latvijā tikpat kā neeksistējošu un tāpēc neredz jēgu nevajadzīgi tērēt naudu stadionam, vai tie, kuri ”uztraucas” par Lucavsalas mazdārziņu likteni, vēl kādiem ir pārliecība par to, ka līdz ar stadiona uzbūvēšanu Lucavsalā apkārtējās ielās pasākumu laikā ir garantēti šausmīgi sastrēgumi. Vēl visam pa vidu pavīd aizdomas par politiskās greizsirdības izpausmēm un arī tīri saimnieciska dabas interesēm.
Par mazdārziņiem un satiksmes korķiem stāsts ir banāli vienkāršs – tikpat vienkāršs kā vienas, otras vai trešās mazpilsētas iedzīvotāju iebildumi pret kāda industriālā objekta būvniecību: jā, to noteikti vajag, bet tikai ne mūsu ciemā.
Kas attiecas uz politisko greizsirdību, te ir arī pa lielam viss skaidrs: ja idejas autori neesam mēs, bet konkurenti, tāda ideja ir pilnīgi aplama un nevajadzīga. Un nav pat svarīgi, ka pirms dažiem gadiem, esot citās pozīcijās, mēs šo ideju vairāk vai mazāk atbalstījām. Situācija ir mainījusies un tagad mums “tāds futbols nav vajadzīgs”.
Nevar neņemt vērā arī tādā pusmiglā pavīdējušās saimnieciskās intereses. Nav īsti ne jausmas, kāpēc, taču visam pa vidu uzvirmojusi pagaidām it kā klusa un neuzbāzīga ideja, ka šādu būvi varētu uzbūvēt, piemēram, Andrejostā – vietas taču tur ir tik daudz, kā nekur, arī mazdārziņus nenāksies likvidēt un tā tālāk, un tā tālāk. Šai teritorijai gan pagaidām neveicas ar tāda līmeņa objektu piesaistīšanu, jo vēl pavisam nesen gar degunu aizgāja vēlme tur būvēt koncertzāli. Taču izskatās, investori plinti krūmos nemet – ja koncertzāli te būvēt neviens negrib, tad nevajag arī, bet tādā gadījumā mēs esam par sportu, jo arī te blakus ir Daugava.
Kuram tas ir izdevīgi?
Nevar tā viennozīmīgi izspriest, cik daudz var ticēt vai neticēt Latvijas Futbola federācijas teiktajam, ka gadījumā, ja tagad atkal visu labo ideju noslīcināsim neveselīgos savstarpējos kašķos un nesāksim reālus stadiona izveides darbus, tad sapnis par pasaules līmeņa stadionu un attiecīgi Rīgas iespēju rīkot pasaules līmeņa futbola sacensības un lielus rokkoncertus būs jāaizmirst uz vismaz nākošajiem 10 gadiem.
Ir tāda mulsinoša iekšēja sajūta, ka pašreiz publiski izvērstā cīņa pret stadiona būvniecību pašos pamatos ir maz saistīta ar konkrēto Lucavsalu, kuru, starp citu, ieteikuši dažādu jomu eksperti un ko pašreiz tā kā atbalsta Rīgas domes vairākums. Lucavsala ir ideāls bubulis, ar ko manipulēt, kāpēc nevajag būvēt stadionu kā tādu. Paskatoties plašākā mērogā, pat ja izvēlēsies Bolderāju, Ķengaragu, Imantu vai Jaunciemu vai pat mistiski no nekurienes iznirušo Andrejostas piedāvājumu, katrā no šīm vietām var atrast daudz plusu un tikpat daudz mīnusu, tostarp infrastruktūras trūkumu un tās izveides dārdzību, neērto lokācijas vietu, var arī pieminēt noteikti to, ka tāda līmeņa ambrāžas vieta būs šausmīgi skaļa un traucēs apkārtējiem iedzīvotājiem, putniem un zvēriem.
Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kam ir izdevīga diezgan neauglīgā un ļoti maz neapgāžamos argumentos balstītā diskusija, varētu pieņemt, ka par šāda līmeņa plaša profila izmantošanas publiskā kompleksa neizveidošanu Latvijā priecāsies ikviena tuvāka un tālāka mūsu kaimiņvalsts. Ja pasaules līmeņa sporta sacensības vai kultūras pasākumus nevar rīkot Rīgā, jo te vienkārši nav un vismaz 10 gadus arī nebūs tādu tehnisko iespēju, tad pāris nākamajos gados kaimiņiem ir visas iespējas šādu kompleksu uzbūvēt pie sevis.
Kas atliks Latvijai? Atkal vaimanāt, ka esam vēl dziļāk iepakaļ tuvākiem un tālākiem kaimiņiem ne tikai ekonomikā, bet arī sportā un kultūrā.