Viņš skaidroja, ka pretējā gadījumā valstī būtu novērojams liels bezdarba līmenis, kura sekas nāktos izjust ilgtermiņā, ņemot vērā, ka bezdarba līmenis krīžu laikā var krist strauji, tomēr to vēlāk samazināt ir visai grūti, un tas ir lēns process.
Rutkaste norādīja, ka, salīdzinot ar lielo finanšu krīzi 2008. un 2009.gadā, Covid-19 pandēmijas laikā izdevies izvairīties no liela bezdarba līmeņa pieauguma un daudz bankrotējošiem uzņēmumiem, kas nerādīja paliekošas rētas valsts ekonomikā. Viņš skaidroja, ka tas attaisno valsts parāda palielināšanu.
Latvijas Bankas pārstāvis minēja, ka to, kas būtu noticis, ja valsts nebūtu aizņēmusies, var ieraudzīt prognozēs par ekonomikas sarukumu pandēmijas sākumā.
"Kā piemēru varam paņemt pirmās ekonomistu prognozes par to, kādi būtu bijuši ekonomikas kritumi pandēmijas sākumā. Mūsu prognoze bija 7,5% kritums, Lietuva prognozēja kritumu vairāk nekā 10% apmērā, kas jau ir salāgojams ar lielo finanšu krīzi, kad Latvija piedzīvoja ļoti nepatīkamus brīžus gan tautsaimniecība, gan iedzīvotāji. Pandēmijas trieciens bija visai nopietns," sacīja Rutkaste.
Viņš atzīmēja, ka vienlaikus, pieaugot bezdarbam, cilvēkiem būtu jāpalīdz ar sociālām programmām, tādējādi zināmā mērā izvairīšanās no liela bezdarba pandēmijas gaitā palīdzējusi apiet nākotnes tēriņus. "Šiem cilvēkiem būtu vienalga jāsniedz atbalsts no sociālā budžeta, droši vien sākumā bezdarba pabalstu veidā, pēc tam droši vien kāds sociālais atbalsts. Šos cilvēkus droši vien uz ielas atstāt mēs nevarētu. Tādēļ ļoti pragmatiski bija izvairīties no šī bezdarba pieauguma," pauda Rutkaste.
Monetārās politikas pārvaldes vadītājs atklāja, ka problēmas ar parādu sākas tad, ka valdība sāk netālredzīgi pieņemt lēmumus un finansēt ar parāda pieaugumu tādus izdevumus, kas atkārtojas ikgadēji.
"Pavisam viegli ir iedomāties situāciju, kur ar pāris netālredzīgiem lēmumiem mēs Latvijas parādu varam uzlikt uz neilgtspējīgas trajektorijas un pēc gadiem desmit līdz 12 saprast, ka tas parāds jau ir par lielu," pauda Rutkaste.