Es jūs šodien (trešdien) klausījos Latvijas Radio Krustpunktā, kur bija saaicināts Latvijas politisko apskatnieku zieds, un kopīgais secinājums no diskusijas, ka tas valdības restarta plāns, ko mēs šodien vai, ticamāk, rīt varot sagaidīt no premjeres, tikai tāds kosmētiskais remonts vien būšot un nekādu efektu ne valsts interesēm, ne partiju interesēm, kurām arī taču vajadzīgs uzrāviens pirms vēlēšanām, patiesībā nenesīs. Īpaši tāpēc, ka būtu jāmaina pati premjerministre Evika Siliņa. Tā?
Man nupat ienāca prātā vecum vecs joks. Armēņu radio jautā: "Vai aprēķina laulība var būt laimīga? Var, ja aprēķins ir pareizs." Nu šeit ir ļoti līdzīgi. Ja šīs rotācijas vai "pamaiņas", kā trešdien Latvijas Radio ļoti skaisti pārteicās Aidis Tomsons, rezultātā tiešām tiek atrisināti vai pārcirsti tie sāpīgākie mezgli, tad tā pamaiņa varētu būt sekmīga. Bet manā izpratnē viens no tiem mezgliem [kas jāpārcērt] ir tieši premjere, un tāpēc, manuprāt, šim restartam būs īslaicīgs efekts. "Nu, mēs tagad nomainījām dažus ministrus, ļausim viņiem iestrādāties, nekritizēsim viņus 100 dienas," – un tas arī viss, pēc tam tas viss aizies atpakaļ tajās pašās sliedēs, jo, kā jau teicu, es jūtu, ka tur trūkst šīs politikas horizontālās koordinācijas, trūkst kāda, kurš pārredz visu laukumu un, pamanot problēmas, spēj tās ātri un efektīvi koalīcijā risināt.
Labi. Kas jums liek domāt, ka neko vairāk par kosmētiska remonta piedāvājumu mēs no šīs premjeres plāna valdības restartam nesagaidīsim? Absolūti visi man apgalvo, ka īsti to plānu nav redzējuši, uz visiem tikušas testētas tikai fragmentāras idejas.
Cik var noprast no dažādu partiju politiķu izteikumiem, šobrīd runa ir par plānu nomainīt pa vienam ministram no katras koalīcijas partijas. Tā teikt, lai kāds nejustos apvainots, aizskarts, lai kādam konkrētam partnerim netiktu ar pirkstu acī iebakstīts, tad nu ir nolemts nomainīt pa vienam no katra. Un, ja mēs mainām pa vienam, gribētos saprast, kādi ir tie kritēriji.
Jūs sagaidāt, ka premjere tos publiski pamatos?
Nu arī starppartiju sarunās tam ir jāizskan. Teiksim, ja visvairāk tiek piesaukts [satiksmes ministra Kaspara] Briškena (Progresīvie) vārds, premjerei ir jāpaskaidro, ko viņš nav izdarījis, ko viņš ir "salaidis dēlī", kur ir viņa vaina. Tas vienkārši ir jāpasaka. Tur ir jānāk konkrētiem priekšmetiskiem pārmetumiem. Vai otrs variants, ja ejam tādu grāmatvedisku ceļu, varam paskatīties uz ministru reitingiem, bet saskaņā ar tiem pamatot ministru nomaiņu ir drusku neērtāk, jo tur patiesībā nemīlētāko trijniekā ir arī pati premjere, tāpēc tur tā situācija tāda pikanta veidojas. Katrā gadījumā es ceru, ka tādi kritēriji [ministru nomaiņai] ir un tad šis stāsts uzplauks, bet pagaidām nekas tāds nav dzirdēts.
Otrs mans apsvērums, ka jāpaskatās, kā tā valdība darbojas, un viens no svaigākajiem jandāliņiem, kas bija par Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām, patiesībā bija premjeres un premjeres biroja vaina vistīrākajā veidā, jo valdības vadītājs jau ir tas, kurš koordinē koalīcijas jautājumus, kurš meklē risinājumus, kurš apspriežas, ja ir kādi sabiezējumi, cenšas atrast kompromisu utt. Kurpretī šajā gadījumā nekā tāda nebija, un tas jau nav vienīgais tāds gadījums. Līdz ar to viens no valdības vājākajiem punktiem jau ir pati premjere, un, ja premjere nemainās, ir skaidrs, ka arī viņas darbā nekas nemainīsies un tā mēs arī turpināsim uz priekšu čunčināt.
Tas pats valdības restarta process raisa jautājumus un bažas, jā. Šodien runāju ar koalīcijas partneriem, un secinājums ir, ka vēl aizvien ar valdības restarta plānu viņi nav iepazīstināti. Īsti neesot droši, ko un kad no premjeres gaidīt, bet indikācijas esot divas – vai nu šodien (ceturtdien), vai piektdien tas tiks prezentēts. Bet vēl nav skaidrs – vispirms partneriem apspriešanai vai uzreiz publiski. Jūs jau piesaucāt neveiksmīgo epopeju ar Latvijas Bankas prezidenta kandidātu izvirzīšanu, un tieši uz līdzībām ar to man daži koalīcijas politiķi šodien atsaucās. Vai var teikt, ka šī plāna veiksmīga izstrāde, prezentācija un īstenošana var būt premjeres Siliņas pēdējā iespēja? Un, ja to līdz galam neatbalsta kāds partneris vai tas tiek publiski nokritizēts, vai Rīgas pils kaut ko sāk iebilst vai vismaz nepauž atbalstu, šis viss var novest pie valdības krišanas?
Nu, Rīgas pilij nav formālu sviru tam.
Jā, nu attiecībā uz ministru nomaiņu – nē, bet par rīcības un darbu plānu, kuru, kā saprotu, iecerēts prezentēt kopā ar personāliju un ministriju politiskās pārraudzības izmaiņām, jau prezidents var izteikties – cik tie ir atbilstoši valsts neatliekamajām prioritātēm.
Nē, nu brīnišķīgi, ja ir izstrādāts šāds darbu plāns. Vismaz tāds, kādu mēs redzējām, šai valdībai iesākoties, kad bija definētas dažas lietas, kuras tad ar skubu tika paveiktas. Ja tagad atkal ir tāds plāns, ļoti jauki, bet te būs atkal lielais jautājums, cik lielā mērā tas darbu plāns, par ko partijas būs spējušas vienoties, pirmkārt, atbildīs šā brīža prioritātēm, jo situācija jau ir ļoti dinamiska un tas, par ko Siliņa varbūt ir runājusi pagājušajā nedēļā, varbūt vairs nemaz nederēs šonedēļ. Un otrs – kuri būs tie cilvēki, kas to mēģinās īstenot, ieviest tos darbus, kas būs tajā valdības restarta plānam pieliktajā darbu sarakstā. Jo, ja tur apakšā nav tiešām tādas skaidras politiskās vienošanās par lietām, it īpaši, ja tas skar valsts finanses, tad jau te nekā nebūs. Jo, es atvainojos, ratificēt Stambulas konvenciju – tur daudz gudrības nevajag, tas nekādas tūlītējas finansiālas saistības nerada. Bet, ja mēs gribam nekavējoties kaut ko darīt aizsardzības, izglītības, veselības u. c. jomās vai kaut ko vairāk darīt pie tā paša Rail Baltica, nu tad tur uzreiz ir miljoni. Un vai tad tam darbu sarakstam būs kaut kādi resursi pretī? Progresīvo piedāvājums Vienotībai "nu tad ņemiet satiksmi!" šajā kontekstā man liekas ļoti loģisks, jo bezgala amizanti bija vērot [finanšu ministra no Vienotības Arvila] Ašeradena izbrīnu, ka "o, Rail Baltica tiek Rīgā būvēts? Ļoti interesanti, nebijām pamanījuši!". Lai šādi nezinīši Saules pilsētā valdībā nemitinātos, ir jāsaprot, kuras ministrijas ar kādiem nosacījumiem kuram partnerim tiek.
Var jau būt, ka koalīcijas partneri, nevēlēdamies šo valdību nogāzt, norīs to krupi un nesāks ar premjeri strīdēties par kritērijiem, kādēļ viens viņu ministrs ar konkrētām problēmām ir nomainīts, bet, teiksim, pašas Vienotības cits ministrs ar līdzīgām problēmām atstāts. No otras puses – koalīcijas partneri labi redz, ka nu neiet premjerei aizkulišu sarunās ar opozīcijas balsu piesaistīšanu, piedāvājot viņiem kādus valdības amatus esošajā valdībā, līdz ar to Progresīvie un ZZS var sajusties brīvāk. Lai gan neoficiāli es no abām pusēm dzirdu lielu gatavību kompromisam, pat ja tas skars viņiem iekšpartejiski svarīgus ministrus, kā Briškenu vai Uldi Auguli.
Ja būs panākta vienošanās koalīcijas iekšienē par rotācijām, darbiem un to darītājiem, tad jau no iekšienes neviens nepurpinās, visi apmierināti smaidīs un stāstīs par jaunu, dinamisku Ministru kabinetu. Līdz brīdim, kad atkal kaut kas iebuksēs.
Jūs bažīgu (lai gan – kas mums ko bažīties, tur jau premjerei jābažījas) nerada tas viss restarta plāna dzemdēšanas process? Jo ir liela varbūtība, ka vismaz šodien, trešdienā, visi priekšdarbi nav sagatavoti. Koalīcijas partneri man zvēr, ka pilnīgas skaidrības un konsultāciju par plānu neesot bijis.
Tās nu patiešām nav manas problēmas tādā izpratnē. Bet šādas lietas, manuprāt, ir vispirms jāpārrunā ar partneriem. Ja Siliņa vienkārši atnāk un noliek uz galda papīra lapu ar jauno Ministru kabinetu un pasaka: «Tā būs!», viņa riskē ar to, ka viņai nav atbalsta un tad, visticamāk, valdība krīt, un viņa nekad vairs netiek atpakaļ tai postenī. Neesmu drošs, ka viņa pati personiski to vēlas – pazaudēt premjeres amatu. Tas ir viens. Otrs – pašai izgāzt savu valdību dažus mēnešus pirms pašvaldību vēlēšanām arī neliecina par tālredzību. Domāju, ka šajā situācijā tomēr prasītos kaut kāda saruna, kaut kāda koordinācija ar koalīcijas partneriem.
Dzirdu no atsevišķiem koalīcijas partneriem, ka par personāliju nomaiņām pat varētu būt mazāk diskusiju, cik par to darbu sarakstu un nosacījumiem. Jo to var saprast, drīzumā partijas ieies Saeimas priekšvēlēšanu gadā, un tie valdības darbi, izskatās, vairāk būs saistīti ar izdevumu griešanu, nevis naudas tērēšanu, kas, protams, ir populārāk.
Nu, tieši tāpēc jau es saku, ka tas ir tāds komplekss pasākums. Tur ir jābūt darbiem, un tur ir jābūt cilvēkiem, kas tos darbus var mēģināt paveikt. Tieši tāpēc man nešķiet, ka jautājuma risināšana no kaut kādas spēka pozīcijas būtu ārkārtīgi lietderīga, jo, manuprāt, pašas Siliņas pozīcijas nemaz nav tik stipras un autoritāte nemaz nav tik liela. Gan skatoties uz to, kā viņai ir gājis ar koalīcijas vadīšanu, gan skatoties uz viņas personīgajiem reitingiem. Nedomāju, ka Siliņa šobrīd ir situācijā, kurā varētu kaut ko milzīgi diktēt koalīcijas partneriem. Ja vien tas nav kaut kāds ārkārtīgi smalks gājiens, kā tikt vaļā no premjeres amata, kam es neticu, tā drīzāk būtu politiska tuvredzība.