Latvijas Ārlietu ministrija ar vairāku dienu novēlošanos beidzot ir izšķīrusies vismaz vienā jautājumā pievienoties Polijas un Lietuvas stingrajai nostājai un paziņo, ka ES ārlietu ministru padomē atbalstīs sankciju piemērošanu Baltkrievijas amatpersonām, kuras atbildīgas par protestu apspiešanu un vēlēšanu rezultātu viltošanu.
Diemžēl ir pagājušas baltkrievu tautai bezgalīgi garas četras dienas, kuru laikā viens no tās tuvākajiem kaimiņiem oficiāli izvēlējās paklusēt! Pēc tam augstu amatpersonu līmenī spriedelēt par Lukašenko režīmu kā stabilitātes garantu, biedēt ar Baltkrievijas nokļūšanu Krievijas ietekmē (it kā tādā tā nebūtu atradusies kopš neatkarības atjaunošanas!) sankciju piemērošanas gadījumā, tad – nākt klajā ar patukšiem konstatējumiem, piemēram, ka “Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas nav notikušas atbilstoši EDSO standartiem” vai arī, ka “Latvija pilnībā atbalsta baltkrievu tautas dziļo vēlmi dzīvot savā neatkarīgā, brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī”.
Pēcvēlēšanu dienu neizlēmība diezin vai ir skaidrojama tikai ar apjukumu un lēnīgumu. Kā to jau pasen bija pamanījusi baltkrievu opozīcija, Latvijas oficiālo amatpersonu acu pievēršana uz notiekošo un dažādu reveransu izrādīšana režīmam, tajā skaitā īsi pirms vēlēšanām noorganizējot abu valstu ārlietu ministru draudzīgu tikšanos Silenē, faktiski bija kļuvusi par sistēmu. Jeb stratēģiju – savdabīgu tango ar diktatoru! Kā publikācijā Latvijas presē rūgti atzina pazīstamā Baltkrievijas cietumā mirušā disidenta Mihaila Mariniča dēls Pāvels Mariničs, “iespējams, ka tādā veidā tiek cerēts piesaistīt Latvijas dzelzceļam un ostām baltkrievu uzņēmumu kravas. Ja tas ir tā, tad vienkārši skumji, cik viegli ir nodot brīvības un demokrātijas ideālus!”
Pievērt acis uz notiekošo, klusēt, rīkot taktiskas tikšanās un sadarboties ekonomiski gan ir tikai viens atbalsta līmenis nedemokrātiskiem režīmiem. Tas varbūt nav pārlieku ētiski, tomēr nepārkāpj neredzamo robežu, kur reālpolitika pārvēršas līdzdalībā režīma represijās pret tautu. Palīdzot vajāt disidentus, aizvākt politiskos sāncenšus. Diemžēl šķiet, ka Latvija arī šo robežu vismaz priekšvēlēšanu periodā ir pārkāpusi. Un šajā sakarā īpaši liekulīgi izklausās mūsu Ārlietu ministrijas secinājums, ka “negatīvi vērtējams, ka vairākiem prezidenta amata kandidātiem tika liegta iespēja reģistrēt savu kandidatūru vēlēšanās”.
Publiski jau izskanējusi informācija par Latvijas iestāžu jeb konkrētāk Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) līdzdalību reiz nozīmīgākā Lukašenko oponenta Viktora Babariko novākšanā no politiskās skatuves. Iespējams palīdzot safabricēt krimināllietu par naudas atmazgāšanu caur Latvijas ABLV Bank 430 miljonu vai 640 miljonu (pēc paša Lukašenko vārdiem), un uz tās pamata iemetot Babariko un viņa dēlu aiz restēm. Būtiski saprast – aktīvās “sievu trijotnes” ar Svetlanu Tihanovsku priekšgalā parādīšanās opozīcijas vadības lomā Lukašenko bija pilnīgi negaidīta. Pēc galveno opozīcijas kandidātu – Babariko, Sergeja Tihanovska un Valērija Cepkalo - aizvākšanas uz dažādu safabricētu apsūdzību pamata Lukašenko cerēja uz opozīcijas novājināšanu līderu trūkuma dēļ. Tieši tādu pašu taktiku viņš bija piekopis gadiem – atšķirība tikai tāda, ka deviņdesmitajos gados opozīcijas līderi pazuda bez vēsts un uz visiem laikiem!
No tā izriet – ja FID aiz jaunās iestādes vadītājas Ilzes Znotiņas pārcentības naudas atmazgātāju meklēšanā ir naivi uzticējies Baltkrievijas dienestu informācijai, vai arī vēl sliktāk – ja šādu centību ir izraisījuši kādi “politiskie signāli” no to partiju pārstāvjiem, kas aktīvi virzīja viņas iecelšanu šajā amatā – tad Latvija ir apzināti vai neapzināti piedalījusies Lukašenko karā pret saviem oponentiem! Cik tas ir savienojams ar Latvijas kā neatkarīgas demokrātiskas valsts būtību, lai katrs spriež pats! FID uz mediju jautājumiem lietas apstākļu noskaidrošanai līdz šim pēc būtības nav atbildējis. Un tādi ir vairāki – vai FID ir sniedzis informāciju par Babariko darījumiem Baltkrievijai pēc savas iniciatīvas vai tiesiskās palīdzības lūguma ietvaros; vai sniegtā informācija ir bijusi pietiekami nopietna, lai uz tās pamata izvirzītu apsūdzību; vai FID apzinājās šādas informācijas sniegšanas politiskās sekas; vai dienests šai lietai pievērsās pēc paša iniciatīvas, vai arī kādu politisku pamudinājumu vadīts?
Valsts prezidents Egils Levits savā 10. augusta paziņojumā aicina EDSO un citas kompetentas starptautiskās organizācijas izmeklēt Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu procesu, tajā skaitā “priekšvēlēšanu cīņu”. Varbūt Latvijai būtu vērts sākt ar savu iestāžu līdzdalības Baltkrievijas priekšvēlēšanu cīņā izmeklēšanu? Piemēram ar FID vadības izsaukšanu sniegt paskaidrojumus Nacionālajā drošības padomē un Saeimas Aizsardzības, Iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā.
Tas gan būtu tikai sākums. Baltkrievijas tautas sacelšanās pret varas uzurpatoru liek arī uzdot plašāku politisku jautājumu – vai tango ar diktatoru vispār bija tā vērts? Vai arī notika smaga politiska pārrēķināšanās, kas uz Latvijas ārpolitisko tēlu metīs ēnu vēl ilgi, jo īpaši attiecībās ar jauno varu mūsu kaimiņvalstī.
(rakstā autors pauž personīgo viedokli)