Vēlētāju un viņu ievēlamo attiecībās ir viena neatrisināma pretruna, un varbūt tieši tās dēļ priekšvēlēšanu laikā partiju reklāmās nākas dzirdēt visādus brīnumus, bet nekad ne skaidru atzīšanos, kāpēc politiķim vara vajadzīga.
Uz mūžīgiem laikiem, teikts Latvijas un Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas 1920. gada 11.augusta miera līgumā, Krievija atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras tai piederēja attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. Simt gadu apkārt kopš šā līguma noslēgšanas, un šajā laikā mēs esam uzzinājuši daudz jauna par mūžību.
Vasara mūsdienās vismaz pilsētās, bet ne tikai tajās, nozīmē vispirms gandrīz nepārtrauktu un stipri nepatīkamu jandāliņu. Kur tie gadi, kad lielākais troksnis laukos bija izkapts švīkstoņa rasainā zālē un zirga pakavu dunoņa, bet pilsētās rets auto un, jā, ripzāģi gan zāģēja malku dūšīgi, bet vasarā tomēr retāk. Laukos pēc tam nāca kāpurķēžu traktoru laiks, bet tie jau gluži bez vajadzības apkārt nebraukāja, lai arī degviela bija tik lēta un tika izsniegta tik plānveidīgi, ka mēneša beigās dažreiz traktoristiem nācās to liet grāvjos.
Notikumi Tērbatas ielā liek citēt bijušajam Krievijas premjeram Viktoram Černomirdinam pierakstītu teicienu: "Nekad tā nebija bijis, un še tev – atkal!" Nebija jābūt lielam pareģim, lai nojaustu, ka kārtējais fiksais eksperiments ar ielu slēgšanu izraisīs kārtējo viļņošanos un pretēju viedokļu sadursmi, bet diez vai kāds paredzēja, ka būs tāds ļembasts.
Laiks ir garāks par Porziņģi, savā dzejoļu krājumā skolas vecuma bērniem Laika bikses rakstīja Juris Kronbergs (1946. gada 9. augusts–2020. gada 6. jūlijs). Grāmatā bērniem raksturīgā vēlme paātrināt laika plūdumu sastopas ar pieaugušā bailēm no laika, teikts anotācijā. Lai gan pieaugušais nebaidās no laika, viņš baidās no laika beigām.
Kāpēc jūs neko nedarāt cīņā pret latvāņiem? – dažādu protestu un kampaņu rīkotājiem un dalībniekiem ne pa jokam sašutis vaicā šā SestDienas numura varonis žurnālists Māris Olte. Jā, šī cīņa būtu bīstamāka nekā pastāvēšana ar plakātiem pilsētā uz ielas, latvānis ir briesmīgs un agresīvs zvērs, pats esmu ko līdzīgu vērojis. Tas gan bija tālajos 70. gados un tālu no šejienes, Pamira pakājē.
Kamēr karstums dabā beidzot daudzmaz noplok, aktuālajā koncertzāles jautājumā uzkaršana, šķiet, turpina strauji kāpt ģeometriskā progresijā uz augšu. Viedoklis par to, kāda kuras ēkas un vietas vērtība, kur " drīkst" un kur "nedrīkst" būvēt vai jaukt nost, kāpēc tas labi vai slikti, ir teju katram. Un nekā nepareiza jau tajā nav – jācer taču, ka tieši iedzīvotāji, nevis tikai saujiņa elites pēc tam jaunuzcelto koncertzāli arī lietos, izmantos un iedzīvinās tās dvēseli.
Pasaules vēsturi, izrādās, var uzrakstīt piecos gados – katru dienu rakstot pa 5000 zīmēm. Tieši tik vienkārši. Un, ja kādam, kurš to izdarījis, pajautā prognozi tuvāko notikumu attīstībai, atbilde ir pat ļoti optimistiska: nekādu apokalipsi neredzu.
Uguns sildošais spožums dažās tumšajās stundās. Ūdens spirdzinošā jūras vai vismaz piemājas dīķa peldē no rīta. Zemes mīkstums, pa to staigājot basām kājām. Reibinošās līgonakts smaržas un skaņas visapkārt gaisā. Droši vien tieši šī visu pamatstihiju klātbūtne Jāņos ir tā maģiskā stīga, kas jau no bērnības liek šos svētkus vēlēties piedzīvot atkal un atkal, neapnīkstoši gadu no gada atgriežoties pie vecajām vai radot pavisam jaunas tradīcijas. Kādas tās būs šogad?
Beidzot ir kļuvis siltāks, tomēr jāatzīst, ka 2018. gada "simtgades vasara", kas toreiz sākās faktiski aprīļa beigās, mūs bija iemidzinājusi un iežūžojusi ilūzijās par globālo sasilšanu, kas Latvijai varētu nest tikai labumu, jo kurš gan Ziemeļeiropā negrib vairāk siltuma un mazāk aukstuma? Globālo sasilšanu mums tātad vajadzētu veicināt visiem spēkiem. Diemžēl tas nav iespējams.
Kā tur bija? Viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Vīrusa kontekstā (kurš pēdējos mēnešos piesaukts tik bieži, ka kaut kā vairs neceļas roka to dēvēt par ''jauno'') šis apgalvojums gan, protams, kādam var skanēt ciniski. Gana daudz drūmās statistikas tas nesis.
Ziedonis ir pats skaistākais brīdis gadā. Ne velti maijā ir tik daudz pašnāvību – acīmredzot pat dzīves noliedzēji vēlas, lai viņu pēdējām atmiņām par šo grēcīgo pasauli fons būtu ziedu smaržas apvīts un lakstīgalu apdziedāts. Tas ceļ suicīda vērtību, jo darīt sev galu apstākļos, kuros dzīvi no elles grūti atšķirt, ir bezjēdzīgi, neviens to nenovērtēs un varbūt pat nepamanīs vai nodomās, ka tu savos kārtējos un šoreiz pēdējos mēslos esi trāpījis nejauši.