Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

SestDienas anotācijas

Pandēmijas beigas gaidot

Gribētos, protams, lai nekāds Gaidot Godo ar to pandēmiju nesanāktu. Lai slavenā vīrusa daudzie celmi reiz izbeigtos un būtu apkaroti, varētu tam likt punktu un dzīvot tālāk, par šiem pāris gadiem atceroties vienīgi viesību sarunās un kopīgi ar draugiem pasmejoties par “izolācijas un maskošanās laiku”, kas bija jāpiedzīvo.

(Ne)izsmeļamie enerģijas avoti

Gada pirmais mēnesis aizvadīts, bet sajūta, ka nekas vairs nekad nebūs vienkārši, nebeidzas, un spriedze apkārt tikai pieaug. Turklāt nu jau tā augstus punktus sasniegusi teju visās jomās – pandēmijas rēgs joprojām nekur nav zudis, starptautiskajā arēnā saspīlējums tikai palielinās, un nu jau kādu laiku ikdienas aktualitāte ir arī enerģētiskā krīze, kuras nestās grūtības absolūti visi jūtam savā ikdienā. Ņemot vērā pēdējo, jautājums, kur lai gūst enerģiju visu problēmu risināšanai, šķiet, kļūst jau daudznozīmīgs.

Sniega prieks un jaunas sirdis

Pēdējā laika nebeidzami aktuālos tematus – pandēmiju un Krievijas iespējamo agresiju – vismaz man personīgi nupat pārspēja izskanējušās vēstis par cilvēkam veiksmīgi pārstādītu cūkas sirdi. Kādas sajūtas šīs ziņas raisa vairāk, pat grūti pateikt – gribot negribot uzreiz nāk prātā ne tikai vairāki literāri darbi un dažu prātu fantāzijas šajā sakarā, bet arī aitas Dollijas un citu eksperimentu liktenis un to iezīmētā nākotne. Katrā gadījumā pārdomas tas viennozīmīgi raisa un dažai labai diskusijai ne tikai zinātnieku un mediķu aprindās vielu pilnīgi noteikti dod. Par to arī SestDienas lappusēs šonedēļ vairāk vēsta Egīls Zirnis.

Labrīt!

Panākumu reibonis draud Krievijai atņemt vienu no tās ieročiem – Rietumu politiķu gatavību ērtības labad vai kādu citu iemeslu dēļ pieņemt Krievijas piedāvāto skatījumu uz tās izraisītajām impēriskajām konvulsijām.

Olimpiāde, vēlēšanas un… protams, kovids

Jauns gads nāk ar jauniem notikumiem. Un, lai gan acīmredzami atkal būs jārēķinās arī ar jauniem Covid-19 paveidiem, viļņiem un līdz ar to arī neizbēgamiem ierobežojumiem, šoreiz, šķiet, vismaz dažas mācības gūtas un iepriekš plānotais tomēr notiek raitāk nekā pandēmijas sākumā.

Nepateiktais

Es tevi mīlu... No sirds atvainojos... Man jūsu pietrūks... Gribu tevi satikt...Ko gan gada beigās vēl var pateikt tādu, kas nav teikts visu gadu? Visu iepriekš minēto un vēl vairāk. Ne velti gadumijā vēlam cits citam laimi, prieku un visu to labāko. Pat ja tam ne vienmēr spējam atrast vēl nebijušus vārdu salikumus, būtībā jau katru gadu arvien no jauna gribam pateikt vienu un to pašu: cilvēki mums apkārt un tieši tu man esi svarīgs!

Paliek sajūta un nospiedumi

Astrīda Kairiša, Uldis Bērziņš, Mārtiņš Brauns, princis Filips, Matīss Kivlenieks, Andris Kolbergs, Žans Pols Belmondo, Arnis Cimdars, Leopolds Ozoliņš, Askolds Saulītis, Māris Grīnblats, Lāšs Vilks, Guntis Skrastiņš, Ābrams Kleckins, Ojārs Ēriks Kalniņš... Šo sarakstu diemžēl varētu turpināt vēl ilgi – tik sausi rindojot visus, kas šajā gadā aizgājuši, atstājot pasaules atmiņā savu vārdu, idejas, darbus, radošo garu, ar ko tik bieži spējuši iekustināt un iepūst dzīvību citos. Izcilas personības, pāri savam laikam domājušie, talantīgie, nepietiekami novērtētie. Pazīstamie un mazāk zināmie, klusi savu darbu darošie un daudzu iedvesmotāji.

Signāls vai drauds?

Pirmssvētku nedēļā par gaišu noskaņu, klusu prieku un mieru pasaulē vien vajdzētu domāt... Tomēr kaut kā nesanāk. Atkal nesanāk.

Baltuma dienas

Vienīgais, kas nāk prātā, skatoties ārā pa logu, tagad ir baltums. Šķiet, sniegs tiešām pārņemis visu, un varbūt šajā pirmsvētku laikā tas nemaz arī nav slikti – tāds dabas skaistums un aukstums, kas drusku kož kaulā, tomēr nav neizturams, kaut nedaudz kompensē citādi sajūtās un domās pamazām kāpjošo notrulinājumu no kovida, no ierobežojumiem un visa pārējā, par ko nepielūdzami ikdienā tagad jādomā.

Ciku caku

Mārtiņa Brauna populārākā dziesma ir Saule, Pērkons, Daugava, bet man atmiņā visspilgtāk palikusi kāda Sīpolu uzstāšanās Mazajā ģildē un Mārtiņa Brauna priekšnesums, precīzāk sakot, piedziedājums dziesmai ar Plūdoņa vārdiem – pat viņa bandarlogi vēlāk tā nelēkāja, cik iespaidīgi un aizraujīgi (gribēju rakstīt “aizrautīgi”, bet uzrakstījās “aizraujīgi”, un varbūt tā ir pat labāk) toreiz lēkāja Mārtiņš, piedziedādams ”Ciku caku, ciku caku, driku jaku, driku jaku!”

Labrīt!

Tikai atceries, Aivar, ka tā ir cita paaudze. Pilnīgi citādi, nekā bijāt jūs. Ar citu attieksmi pret lietām, kas tev šķiet pašsaprotamas, – tā pirms 35 gadiem Aivaru Kļavi, topošo žurnāla Avots redaktoru, brīdināja viņa bijušais pasniedzējs Ābrams Kleckins (tolaik Kļockins), kad Kļavis viņam bija atklājis, cik spožu redakciju sapulcinājis. Nupat iznākušajā atmiņu grāmatā Avota laiks Aivars Kļavis rāda arī to, cik pamatots ir bijis pieņēmums par paaudžu atšķirībām viņa vadītās redakcijas darbā.

Saklausīt visas Latvijas balsis

Ja jums būtu jānosauc trīs lietas, kam, jūsuprāt, ir vislielākā nozīme Latvijas tapšanas ceļā, kuras tās būtu? Ko jūs uzskatāt par nacionālu stāju? Un kā jums šķiet – kā vislabāk mūsdienās izjust piederību valstij?

Latvijā

Vairāk Latvijā

Pasaulē

Vairāk Pasaulē

Viedokļi

Vairāk Viedokļi

Sports

Vairāk Sports

Citi

Vairāk Citi

SestDiena

Vairāk SestDiena

KDi

Vairāk KDi

Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze

Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena

Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils

Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms

Izklaide

Vairāk Izklaide