Kas vieno slavenu dziedoni, skandalozu politiķi, filmas kārtējo sēriju un varbūt pat dušas želeju, kas mums katram vannasistabā uz plaukta? Skan jau dīvaini, taču principā uz visu no iepriekš nosauktā mūsdienās var attiecināt vārdu "nemirstīgs". Uz katru gan pilnīgi citādi un pavisam par citiem nopelniem.
Neredz, nedzird, nerunā. Trīs slavenie mērkaķi ar aizklātām acīm, ausīm un muti, kas mūsdienās sen iemantojuši ikonisku nozīmi un iegūluši pat viedtālruņu sarakstes simbolu skaitā, visiem ir labi pazīstami. Taču, vai XVII gadsimta Japānā ar tiem tika saprasts tas pats, kas mūsdienu Rietumu pasaulē?
Pasaule ir viena traka būšana – kamēr vienā malā šauj, izmēģina kodolraķetes, gāž diktatorus un atkal sagrābj varu, citā priecājas par sportistu uzvarām, piešķir balvas kultūrā, raud par laikapstākļiem un galu galā varbūt pat pievēršas bohēmai. To visu uzskaitot, nebūt negribu teikt, ka kaut kas no tā ir vairāk vai mazāk svarīgs. Lielais un mazais, skumjais un priecīgais, smagais un vieglais vienmēr ir blakus. No sīkajām lietām jau sastāvot lielās, un vienā brīdī tās jau vairs nemaz neesot atdalāmas, saka gudri cilvēki. Un viņiem nevar nepiekrist.
Biju te nesen Eiropas dienvidgalā. Tur vēl turpinās alus un sauļošanās sezona, viss kā pie cilvēkiem, un vienīgo perverso ainu redzēju lielveikalā – kad tu no plus 20 grādiem un palmām ieej viņu Spices analogā un ieraugi baltām pūkām apkaisītu Ziemassvētku egli, patiešām kļūst jocīgi ap dūšu.
Demokrātijai ir viens diezgan nepatīkams trūkums – nevar balsot mirušie. Jo mirušie atšķirībā no nepilngadīgajiem, par kuru balsošanas tiesībām iestājas visa veida revolucionāri, zina, ka pasaule nav sākusies ar viņiem; daudzi no viņiem labāk par jebkuru citu zina arī to, kur noved revolūcijas.
Lai gan par Latvijas lielāko noslēpumu parasti tiek uzskatīts tas, ka Latvijai nav noslēpumu, ir tomēr itin daudz lietu, kuras klāj noslēpumaina vai neizskaidrojama aura.
Mūsu bijušais kolēģis, kādreizējais Dienas sporta nodaļas vadītājs Arturs Vaiders droši vien bija cerējis mantot savas dzimtas ilgdzīvotāju gēnus un noraut līdz simt gadiem. Tad viņš būtu paguvis savā stilā uzrakstīt spilgtas atmiņas gan par savām, gan savu senču gaitām.
Ja gribat uzzināt, kas mājo latvieša dvēseles tumšākajos stūros, nav nepieciešams vest viņu caur nebaltas ādas krāsas birztaliņu vai stumt praidistu pilnā skapī, jo ir kāds daudz efektīvāks marķieris – skolas obligātās literatūras saraksts. Pat cilvēki ar vārdu tad pazaudē piesardzību un pilnu krūti metas publiskās telpas čūsku midzenī apgalvot, cik ļoti visi šie cibiņi, antiņi, dullie daukas un pārējie neveiksminieki sērdieņi kaitē skolnieku psihiskajai veselībai un karjerorientācijai, bet tie, kas slēpjas aiz nikiem, obligātās literatūras vērtējumā ir vēl tiešāki: "Prātā nenāk piedzīt bērniem galvu ar bankrotējušu kaķīšu vaimanām vai sētā iesprostotas, bezperspektīvas kalpones jūtu uzplūdiem!" Jūs dažu labu kaimiņu varbūt tā arī visu mūžu tuvāk neiepazītu un turētu viņu par klusu un labsirdīgu mauriņa pļāvēju, ja nebūtu šā obligātās literatūras cinīša, pret kuru gāžoties taptu redzams, kādas vērtības šim kaimiņam īsti ir viņa garamantu vezumā.
Tā pasaule apkārt tomēr ir viens liels joks. Tikko vēl bija zaļa, nu jau krāsaina. Tikko vēl tevi sauca par bērnu, nu jau jāiet vēlēt un jāizdara nopietnas izvēles. Tikko vēl biji nolēmis būvēt mājas, pēkšņi atskārsti, ka tava impērija patiesībā slēpjas kurpēs. Tikko vēl bezcerīgi mēģināji paspert mazu solīti, te pēkšņi attapies lielu atklājumu priekšā un pārbīdīji zinātni gaismas ātrumā uz priekšu.
Viss ir joks, par visu smejies,/ Laid, lai citi raud un vaid, – tā savulaik rakstīja Eduards Veidenbaums, un, šķiet, šo viņa pantu tā nopietni ņēmis igaunis Marguss Konnula – viņš Veidenbauma 150. jubileju nosvinēja, skrienot no Tartu līdz Kalāčiem. Varētu teikt – tāds labs joks, ja vien 170 kilometru nebūtu distance, kurā gauži viegli var sagrīļoties. Bet Veidenbauma virziens, tā teikt, ieturēts.
Ideālās pasaules mūsu prātā ir kaut kas ļoti skaists. Ne tāpēc, ka utopiski sapņi ļauj neredzēt vai aizmukt no skaudrās realitātes, bet gan tāpēc, ka tieši skaidra sapratne par to, ko uzskatām par nevainojamu, ļauj pa īstam apzināties, kas tad vainas tai mūsu ikdienai un objektīvajai apkārtnei. Turklāt – ja nav vīzijas vai sapņa (sauciet, kā gribat), ko un kā vēlamies un varam īstenot, tad kā lai zina, kuras zvaigznes vispār jāaizsniedz?
