Skan kā kovārņi, un smaržo pēc ziediem – tā ir Tampere! Te var izbaudīt pirtis arī lielveikalā un uz ūdens, iepazīties ar Muminu īpašo pasauli un kā suvenīru uz mājām aizvest kafiju.
Indija vienaldzīgu neatstās nevienu. Te gurdina pašiņu tīkotāji un uzmācīgie mērkaķi, grūti ir garšas kārpiņām un pie atkritumiem nepieradušai acij. Bet iespaidu, šoreiz viesojoties šīs valsts "Silīcija ielejā" Punē, kā vienmēr, ir daudz un spilgti.
Stingra kārtība, daudzslāņu apģērbs un ne soļa bez dozimetra. Uzzinot, ka vēl var doties
ekskursijā uz slēgto Ignalinas AES, ilgi domāt nevajag – pieteikšanās nav vienkārša, taču
iespēja pašam savām acīm redzēt atomelektrostacijas iekšieni ir šo grūtību vērta.
Slavenākā pludmale pasaulē, neaizmirstami saulrieti bez citiem tūristiem, bruņurupuči,
zivis un putni tuvumā un droni, kas, šķiet, ir visur, – tāda ir Ladigas sala.
Vasara ir īstais brīdis, lai dotos laukā no četrām sienām un atklātu Latvijas dabas
bagātības – vienalga, vai kājām, ar velosipēdu vai citu braucamo. Ik novadā tādu
"ir vērts redzēt" vietu nav mazums. Arī Zemgalē, kas it kā šķiet līdzena kā galds un
tīrumu tīrumiem sapēdota, izrādās, ir pāri pussimtam ģeoobjektu, kurus noteikti
vajadzētu aplūkot savām acīm: dolomītu atsegumi, kūdras purvi, kritenes, svētavoti,
akmeņi, klintis, kāpas.
Paradīze nav iedomu vieta – tajā gluži labi var nokļūt, ja aizbrauc uz Silueta salu Seišelās. Pilnīgs miers, okeāna šalkoņa, saules putni un jūraseži tuvplānā te ir tikpat pierasta lieta kā tūristi, kas arī ir vienīgais iemesls bez pašas dabas, kādēļ uz salas vēl sastopami vietējie.
Atbūda periodu Dvietes apkaimes iedzīvotāji mēdz dēvēt par piekto gadalaiku, kad ilgstoši pārplūst ne tikai upes un ezeri, bet arī tuvējās pļavas – kopumā pat vairāku tūkstošu hektāru platībā. Šajā laikā tur, kur citkārt bijis ceļš, nu nākas doties pāri ar laivu. Specifiskie dabas apstākļi teritoriju padara interesantu gan dažādām augu un putnu sugām, gan neparastu ainavu cienītājiem.
Nākotnes izaicinājums vai tomēr pareģojums, izklaides lielveikalā, grandiozas ilūzijas, bezgalīgs spožums un blakus posts. Tas viss atrodams Dubaijas karstumā, kur līdzās, šķiet, sadzīvo vairākas realitātes vienlaicīgi.
Šis nav ceļojuma apraksts. Kaut vai tāpēc, ka pārāk cienu cilvēkus, kuri ar padziļinātu vēstures izpratni brauc meklēt, skatīt, pētīt un vēlāk visu to garšīgi pasniedz savos stāstījumos par tuvākiem vai tālākiem ceļojumiem. Ļoti patīk tos lasīt. Īpaši vēl, ja tas ir tiešām smeķīgs izklāsts.
Portugāles pievilcību veido siltais, saulainais klimats, Atlantijas okeāna piekrastes gleznainās ainavas un vēsturiskā arhitektūra. Taču vēl šī valsts patīkami pārsteidz ar to, ka tajā gandrīz nemaz nav jūtamas pandēmijas radītās "traumas".
Berberi, baltādaini Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji, ir otrs lielākais etnoss aiz kurdiem, kam nav savas valsts. Tiek lēsts, ka to skaits sasniedz 20 līdz 40 miljonu vai pat vairāk, ja ietver arī tos, kas kolonizācijas un globalizācijas ietekmē vairs nerunā senču valodā. Tuvākā vieta, kur kaut nedaudz ielūkoties mūsdienu berberu sadzīvē, ir Maroka, taču bez "savējā" to neizdarīt – gan tāpēc, ka būs valodas barjera, gan tāpēc, ka Āfrikā bez piederības ciltij neiztikt
Seišelu salām mūsu sirdī ir īpaša vieta – tur pirms astoņiem gadiem apprecējāmies.
Šoreiz tajās atgriežamies, lai atzīmētu kāzu gadadienu un beidzot paliktu dažas
naktis arī apdzīvotākajā no salām – Maē.