Gadalaikiem mainoties, arī atkušņa suņu mēsli nomainījuši vietu un pārcēlušies no sniega apklātajām ietvēm uz zaļo zonu. Pat vietās, kur apstādījumu šķietami nav un ietvē asfalta ierāmētā pleķī ir tikai vientuļš koks, visdrīzāk rotāsies suņa kaka.
Latvieši pirmām kārtām, protams, ir liela lasītāju tauta, un mums, tiem, kuri gribētu, lai arhitektūra izglītotas personības interešu laukā aizņemtu tikpat nozīmīgu vietu kā literatūra, teātris un Andra Nelsona starptautiskie panākumi, ar to ir jārēķinās.
Kapličā sapulcējušies bēru viesi. Visi sagatavojušies atvadu rituālam. Izvadītāja, kā parasti, ir pusmūža sieviete ar spalgu balsi, drēgnajā kapličas klusumā viņa griezīgā un svētulīgā tonī sāk lasīt nezināma tautas dzejnieka rindas par zvaigznēm, kas šobrīd pie debesīm asarās mirkst.
Tā ir jauna, skaista sieviete ar gariem gaišiem zirgastē saņemtiem matiem un spīdumu uz lūpām. Uz viņas virsjakas krūšu kabatas ir paliela uzlīme "Tiek veikta videonovērošana". Viņai ap kaklu ir aplocīta neliela videonovērošanas zonde. Šīs zondes un policijas darbinieces skatiens neuztver vienu un to pašu skatu, un mani ļoti interesētu uzzināt, ko redz viņa.
Citkārt jāraksta gandrīz ne par ko, taču maijs ir tāds mazais oktobris, kad arhitektūras notikumu ir tik daudz, ka starp trim svarīgām lietām pazūd pārējie gada notikumi.
Esmu iesaistījies kampaņā pret Okupācijas (bijušā Strēlnieku) muzeja piebūvi. Viss sākās ar kultūras ministrei adresētās atklātās vēstules parakstīšanu un tagad turpinās ar sapulcēm un debatēm, un prezentācijām. Vēstuli parakstījušo un pret pārbūvi iebildušo argumenti ir atšķirīgi.
Diskusijas par tikumību nebūtu, ja šajā jautājumā valdītu vienprātība, bet visi deķi velk uz savu pusi, lai nosargātu savu "tikumību", t. i., savu izpratni par tikumību un tikumisku audzināšanu skolās.
Baznīcās iegriežos reti – kādas divas reizes gadā, varbūt četras. Parasti reizēs, kad durvis ir vaļā un ir sajūta, ka gribas iet iekšā un piedzīvot augsto griestu un tīrības sajūtu.